Ītans mēģināja saprast, tomēr tas nebija viegli, ja vajadzēja aptvert divdesmit tūkstošu zaudējumu. “Kāda velna pēc Džims iepriekšējā mēnesī bija veicis tik lielu pasūtījumu, ja droši vien jau zināja, ka nespēs norēķināties par saņemto preci? Skaidrs… Gluži tāpat kā pārējie, viņš sevi pārliecināja, ka beigu beigās viss nokārtosies, ja vien pats nezaudēs drosmi un izliksies, ka viss ir kārtībā. Tā rīkojas visi.” Pie šādas cerības izmisīgi turējās arī Ītans. Ja labi padomā, nekas cits jau neatlika. Ja nu vienīgi piedevām atkārtot klasisko pašiedvesmas mantru, kas atrodama visās biznesa rokasgrāmatās. “Es jau agrāk esmu pabijis pašā apakšā, es spēšu atkal piecelties.” Ītans uzskatīja, ka jāturpina sev iegalvot šo patiesību. Un viņš mēģināja pārliecināt Džimu, ka bankrots ir pārejoša katastrofa un viņš spēs atgriezties biznesa apritē. Turklāt Ītans apliecināja, ka vienmēr būs gatavs sadarboties ar viņu. Tomēr bija skaidrs, ka tagad Džims būs izstumtais, neviens nelaidīs viņu sev ne tuvumā, itin kā neveiksme būtu lipīga.

Pēc maltītes Ītans dzēra kafiju un vēroja savu ģimeni – sievu, sievasmāti un meitu, kuras kāri tvēra ikvienu Elana vārdu. Sievastēvs stāstīja par labdarības mērķiem veltītu golfa turnīru, ko pats organizēja. Ja nabaga Džimu izstums biznesa vide, Ītans jutās kā pārijs pats savās mājās.

Todien Ella bija apsūdzējusi viņu par dzīvošanu ar galvu smiltīs un teikusi, ka tas nedrīkstot turpināties. Kas gan cits atlika? Ītans pārlaida skatienu ēdamistabas sienām, vēroja Ellas radītās utopiskās ainavas un sajuta viņas klātbūtni tik skaudri, it kā viņa atrastos līdzās.

Atceroties Ellai doto solījumu vairs nekad nesatikties ar viņu, uzmācās dziļas skumjas. Tiklīdz Ītans atminējās, cik lielu saņemšanos bija prasījusi atzīšanās savās jūtās pret Ellu, dedzinošas sāpes aizcirta elpu un lika piespiest roku pakrūtei. Neviens pat neievēroja, ka viņš atvainojies piecēlās un pameta ēdamistabu. Kāpņu lejasgalā Ītans no sāpēm skaļi iesēcās un saliecās uz pusēm.

Nācās pietverties margām, lai nesaļimtu.

Viņš aizvēra aiz sevis vannasistabas durvis un pat nepūlējās iemērīt zālēm pievienotajā plastmasas trauciņā ieteicamo medikamenta devu, bet pielika pudelīti pie lūpām un iedzēra vairākus malkus pretīgā šķidruma.

“Par daudz sarkanvīna,” viņš nodomāja. “Un pārāk daudz stresa.” Torīt bija atsūtītas viņa un Frensīnas kopējo kredītkaršu Visa un MasterCard atskaites; parāda summa nudien šķita prātam neaptverama.

Skats spogulī virs izlietnes nebija iepriecinošs. Seja izrādījās balta kā krīts, uz pieres bija izspiedušās sviedru lāses. Uzmanīgāki vērojumi apliecināja, ka sirmu matu saradies vairāk. Ievērojami vairāk. “Kāpēc?” viņš rūgti nodomāja. “Protams. Dzīve nevis slīd, bet gan brāžas man garām ar skaņas ātrumu.”

Cerībā, ka ļaunākais sāpju vilnis pārvarēts, Ītans trīcošām rokām uzskrūvēja pudelītei korķi un novietoja zāles atpakaļ skapītī. “Gandrīz tukša, jāatceras nopirkt nākamā.” Lēkmes kļuva aizvien ilgākas un sāpes aizvien negantākas. “Jādodas pie ārsta.” Bet daudzo darbu un pienākumu dēļ viņš aizvien atlika šo apmeklējumu, mierinot sevi, ka gan jau pāries tāpat, tikai jāpaciešas.

Doma, ka jāatgriežas pie pārējiem, šķita neciešama, tāpēc Ītans nolaida tualetes poda vāku un apsēdās. Pievēris acis, viņš mēģināja ignorēt dedzinošās sāpes, kas joprojām plosīja kuņģi. “Kurā brīdī mana dzīve ir pārvērtusies par mēslu bedri?” Viņš bija sācis ar apņēmīgiem centieniem un stingru ticību, ka sasniegs visu, kam vien pievērsīsies prāts. Viņš grasījās kļūt par Vīrieti, Turīgu cilvēku, jo tādējādi bija iespējams noteikt, ko īsti viņš ir vērts. Viņa tēva zelta likums bija šāds: “Nekad neizrādīt ne kripatas svārstīguma, jo svārstīgums nozīmē vājumu un vājums nozīmē neveiksmi.”

Ironiskā kārtā šķita, ka Ītans beigs dzīvi tieši tāpat kā viņa tēvs, proti, nomirs, neatstājot neko no tā, kam veltījis smagā darbā pavadītus gadus. Par laimi, Frensīna un Valentīna nepaliks gluži bez līdzekļiem, jo Ītans bija iegādājies dzīvības apdrošināšanas polisi jau tajos laikos, kad vēl ticēja, ka ir neuzvarams, kad nāve šķita tikpat abstrakta kā iespēja Anglijai vēlreiz iegūt Pasaules kausu futbolā. Tie bija laiki, kad viņš apdomīgi lika ķieģeli pie ķieģeļa un būvēja pamatus tādai dzīvei, ar ko varētu lepoties. Tagad atlika tikai samierināties ar domu, ka šie pamati uzcelti plūstošās smiltīs. Tiesa, to varēja attiecināt uz itin visu. Nekam nebija dzelžainu garantiju.

Viņš atvēra acis. Sāpes bija gandrīz pārgājušas. No atvieglojuma teju vai sareiba galva. Tas atsauca atmiņā citu šīs dienas mirkli, kas bija skāris viņu tikpat dziļi. Augstākā virsotne bija piedzīvota brīdī, kad viņš skūpstīja Ellu. Ītans nebija domājis tā rīkoties, tomēr tajā brīdī viņa mute šķita kā notēmēts reaktīvais lādiņš, kas traucas uz mērķi; tā piepeši saskārās ar Ellas lūpām. Tikpat pēkšņi viss bija beidzies. Mirklis šķita gaistošs un teju vai ļāva noticēt, ka nekā nav bijis. Visu pēcpusdienu līdz Džima Hiltona zvanam Ītanam viegli reiba galva un šķita, ka pēdas gandrīz neskar zemi.

“Interesanti, vai Lorenss izjūt to pašu, kad skūpsta Ellu? Ja tā ir, viņam paveicies. Piedzīvot šādu sajūtu ikreiz, kad skūpsti mīlamu sievieti – vai pasaulē tam kaut kas spēj līdzināties? Vai Lorenss to saprot? Vai apjēdz, kas tā ir par veiksmi ik rītu pamosties līdzās Ellai?” Ītans nespēja iztēloties neko, kas viņam sniegtu vēl lielāku prieku.

“Tomēr tas nekad nenotiks, un nav jēgas prātot par neiegūstamo. Labāk izbaudīt atmiņas par maigumu Ellas acīs, kad viņa noskūpstīja mani uz vaiga un piekodināja sargāt sevi. Labāk noglabāt atmiņu krātuvē mirkli, kad manas lūpas vieglītēm skāra Ellas muti.”

Ītans dziļi ieelpoja, piecēlās un sagatavoja sevi nākamajam raundam laimīgas ģimenes klēpī. “Atpakaļ uz ierakumiem, dārgie draugi…”

Pulkstenis rādīja bez ceturkšņa viens naktī, kad Megija, sēdēdama Ellas mājas rezerves guļamistabas gultā, nospieda taustiņu “sūtīt”.

Ja viņa visu sapratusi pareizi, vietā, kurp traucās nosūtītā ziņa, bija bez ceturkšņa divi. Varbūt vajadzēja paciesties līdz rītam, tomēr gaidīt ilgāk šķita neiespējami. “Jācer, ka Derils ir beidzis darbu, bet vēl neguļ.” Viņš bija stāstījis, ka, daudzus gadus uzstājoties klubos visā valstī un atgriežoties mājās agri no rīta, viņš piespiedu kārtā esot kļuvis par “pūci”.

Aizritēja divas minūtes.

Trīs.

Tad piecas.

Megija vēl nekad nebija sūtījusi īsziņu uz ārzemēm un zināja tikai to, ka šāds pakalpojums ir dārgāks. “Bet vai tiešām attāluma dēļ ziņa sasniedz adresātu ar kavēšanos?”

Sešas minūtes.

Tad desmit mokošas minūtes.

“Lai tā būtu,” viņa nodomāja. “Mēģināts vismaz ir. Varbūt Derils atbildēs rīt.” Grasīdamās nodzēst naktslampiņu, Megija satrūkās tā, ka teju vai no ādas izlēca, jo iepīkstējās viņas mobilais telefons.

“Priecājos saņemt Tavu ziņu. Ļoti ilgojos pēc Tevis. X.”

Jūtu pārpilnībā Megija sacerēja atbildi. “Es arī ilgojos pēc Tevis.” Tad viņa nosūtīja ziņu un gaidīja.

Pēc četrām minūtēm telefons atdzīvojās atkal, bet šoreiz tā nebija īsziņa, Derils zvanīja viņai.

48. nodaļa

– Maijs ir īstais mēnesis, kad izsludināt māju pārdošanā, – Ellai bija apgalvojis nekustamo īpašumu aģents. – Maijā viss izskatās pievilcīgāk. Mazliet saules un krāsu dārzā allaž ievirza potenciālo pircēju prātus vēlamajā virzienā.

Kopš Ellas atgriešanās Meifīldā bija aizritējušas piecas nedēļas. Kaut arī viņa sākumā pretojās domai par mājas pārdošanu, divi faktori bija likuši viņai mainīt viedokli. Viens bija personisks, otrs galvenokārt ekonomisks: “Es pārdošu, ja pircēji būs gatavi maksāt īsto cenu un radīsies iespēja gūt ievērojamu peļņu.” Ellu vadīja klusa pārliecība, ka tas noteikti notiks. Viņa bija šo to papētījusi un zināja, ka nekustamo īpašumu tirgus pamazām atgūstas no krīzes, turklāt “Smaidu kotedža” tagad bija paglābta no panīkuma, jo agrāk tajā nekas nebija darīts gadiem ilgi. Ella apzinājās, ka ir uzlabojusi un pārvērtusi šo īpašumu līdz nepazīšanai, tagad tas ir pievilcīgs un augstām prasībām atbilstošs mājoklis.