– Cerams, ka ne. Vai tu patiešām esi pametis savu sievu?

– Jā. Māja izsludināta pārdošanā.

– Kā to uztver Valentīna?

– Slikti. Viņa atsakās kaut vārdu pārmīt ar Ketiju, it kā nabaga meitene būtu vainojama par savas mātes briesmīgo uzvedību. Es viņai vairs neeksistēju. Ņemot vērā Frensīnas un viņas vecāku ietekmi uz Valentīnu, es jau biju gaidījis šādu iznākumu.

– Varbūt ar laiku viņas attieksme mainīsies.

– Man gribētos tā domāt.

– Bet tavs bizness?

– Frensīna turas pie senās norunas un pārņem firmu.

– Man ļoti žēl.

– Nevajag. Bija pienācis laiks kaut ko mainīt. Es vairs neslēpju galvu smiltīs, kā tu man savulaik pārmeti.

– Kā tu tiec galā?

– Pagaidām es turpinu vadīt firmu, tāpēc vēl īsu laiciņu dzīve ritēs ierastajās sliedēs. Tomēr man tas viss ir apnicis. Nepieciešamas pārmaiņas. – Viņš pagriezās, lai uzlūkotu Ellu. – Varbūt tu vēlētos pieņemt sev mācekli? Starp citu, es esmu daudz veiklāks nekā izskatos.

Viņa pasmaidīja. – Tomēr uz pieslienamajām kāpnēm no tevis nebūs nekāda labuma, tiesa?

– Taisnību sakot, es samelojos. Augstums mani nebiedē. – Ītana seja pēkšņi pauda vien dedzīgu vaļsirdību. Viņš satvēra Ellas roku un savija kopā abu pirkstus. – Es baidos tikai no tā, ka varētu zaudēt iespēju kļūt laimīgam. – Viņš mirkli paklusēja. – Tagad, kad esmu ievadījis šķiršanos un drīz atgūšu brīvību, vai eksistē kaut kas tāds, ko es vēl varētu darīt lietas labā, lai tu no jauna izvērtētu mūsu iespējamās attiecības? Lai padomātu, vai es un tu varētu kļūt mēs?

Ella pievērsa skatienu viņa plaukstai uz savējās, tad ilgi pētīja vīrieša seju un atkal sajuta viņa tumšo acu vilinošo spēku un spraigumu. – Tas lielā mērā atkarīgs no taviem priekšstatiem par tādām attiecībām, kur divus cilvēkus šķir liels attālums.

Ītana pierē iegrauzās grumba. – Ko tu ar to gribi teikt?

– Es dodos projām. Tieši tāpēc šodien steidzu salabot noteku. Vispirms es apsvēru iespēju māju pārdot, tomēr izšķīros par izīrēšanu, lai nodrošinātos pret iespējamiem zaudējumiem.

Viņš iepleta acis. – Kurp tu dodies?

– Es atgriezīšos Itālijā. Markes apgabalā es esmu sameklējusi restaurējamu māju, īstu graustu. Pagājušā nedēļā parakstīju pirkuma līgumu. Skaidrs kā diena, ka sākumā tas būs murgs, tomēr man nepieciešams jauns izaicinājums. Jauns sākums.

– Izklausās, ka tas būs vērienīgs darbs.

– Tas tiesa.

– Man nešķiet, ka es esmu īpašs attālinātu attiecību cienītājs, – Ītans neizteiksmīgā balsī secināja.

– Žēl gan.

– Kāpēc? Vai tev patiktu vēlas telefonsarunas, e–pasta vēstuļu apmaiņa, tērzēšana vebkameras priekšā?

Ellai galvā iešāvās neprātīga doma. Viņas pulss paātrinājās. “Un tomēr… kāpēc gan ne? Tagad, kad Ītana situācija mainījusies, mazliet traka ideja būs pašā reizē.” – Jā un… nē, – viņa vilcinādamās bilda, tad norija siekalas. – Paklau, ja tava dzīve apmetusi kūleni, es drīkstu atklāti runāt par savām jūtām pret tevi. Pirms es turpinu, neuzdrīksties sacīt, ka tu to jau zināji.

Ītans smaidīja. – Bet es patiešām to zināju. Mūs jau no paša sākuma vienoja kaut kas īpašs.

– Jā, tava sieva.

– Tā es to nedomāju. Nu, ko vēl tu gribēji man sacīt?

Ella saņēma visu iespējamo drosmi. – Ja tu patiešām esi veiklāks nekā izskaties, tu varētu man palīdzēt.

– Kādā veidā?

– Brauc kopā ar mani uz Itāliju. Palīdzi restaurēt māju, kuru es esmu nopirkusi. – Tā, tas nu bija pateikts, turklāt nemaz neizklausījās tik neprātīgi.

– Vai tu piedāvā man darbu?

– Nē, iespēju darīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Varbūt pat gūt no tā prieku.

– Vai mēs runājam par prieku, ko sniedz parasta ikdienas dzīve? Es nudien neatceros, ko tas īsti nozīmē.

– Pārlieku jūsmot nevajag, bieži vien tā nav nekāda izklaide. Būs brīži, kad mēs jutīsimies tā pārmocījušies un noskumuši, ka vai jākrīt garšļaukus un jāraud kā bērnam.

– Tomēr arī tāda dzīve izklausās daudz jautrāka, nekā manējā bijusi jau ilgus gadus. – Ītans nopūtās un pašūpoja galvu. – Tu esi apbrīnojama sieviete, Ella. Es to sapratu jau tajā vakarā, kad mēs iepazināmies.

– Savukārt es zināju, ka tu būsi nemiera cēlājs.

– Patīkama nemiera?

Viņa smaidīja. – Redzēsim.

Ītans apskāva viņu, un pirmo reizi Ella viņa rokās ļāva sev atslābināties. Tā bija brīnumaina sajūta. Viņa pieglauda vaigu viņa plecam un ieelpoja tīkamo vīrieša ķermeņa smaržu.

– Vai šis būtu piemērots brīdis tevi noskūpstīt? – viņš klusi vaicāja.

Ella pacēla galvu. – Piemērotāku es nemaz nespētu iztēloties… – Viņa aprāvās un, pakļaudamās sirdsbalsij, strauji piecēlās kājās. Ja jau ļauties spontānam neprātam, tad darīt to līdz galam. Ella pastiepa Ītanam pretī rokas. – Varbūt vēl labāk būtu, ja tu mani skūpstītu, kad būsim iegājuši iekšā.

Viņi bez steigas izģērba viens otru, tad klusēdami apgūlās. Ītans skūpstīja un liegi glāstīja Ellu, iepazīdams viņas augumu un uzmanīgi vērodams viņas reakcijas. Ītanam neizsakāmi gribējās sagādāt viņai baudu. Viņš bija alcis pēc šīs sievietes bezgalīgi un tagad vēlējās, lai nekas neizpostītu senilgoto brīdi.

Ītans uzgūlās viņai virsū, Ella apvija locekļus ap viņa ķermeni, viņas plaukstas pārslīdēja viņa pleciem un sakļāvās uz skausta, viņas pirksti bija silti un droši. Vēlme pieauga spēkā, tomēr Ītans bija apņēmies nesteigties, turklāt viņu vairs nemocīja bažas par savu varēšanu. Vairs nedraudēja pagātnē piedzīvotās problēmas, jo Ītans mīlēja šo sievieti. Ar Ellu viss būs citādi. Viņš iegūs visu, pēc kā bija alcis.

Kad abi vienlaikus sasniedza dziļas intimitātes piestrāvotu, eksplozijai līdzīgu orgasmu, Ītans vērās sievietes sejā, nekad agrāk nepiedzīvotu emociju pārņemts. Viņš cieši apskāva Ellu, un sirdi pildīja sajūta, ka viņš beidzot ir pārnācis mājās. Beidzot bija iestājies miers.

Krietnu brīdi netika izteikts neviens vārds.

– Vai esi droša, ka vēlies mani redzēt sev līdzās Itālijā? – Ītans pārtrauca klusumu.

– Tu jau nobijies?

Viņš atglauda no Ellas vaiga matu šķipsnu. – Ne drusciņas. Es tikai dodu tev iespēju pārdomāt. Es nevēlos, lai tu nožēlotu pārsteidzīgi pieņemtu lēmumu.

Ella pagriezās uz sāniem, apcerīgi uzlūkoja Ītanu un vieglītiņām pārlaida pirkstu sadzijušajai rētai, kas bija aizsākums visām pārmaiņām. – Kas varētu būt vēl apnicīgāks par dzīvi bez pārsteigumiem, kaislībām un vieglprātības? Dzīvē it nekas nav kā akmenī cirsts. Dodies man līdzi uz Itāliju itin kā joka pēc. Iztiksim bez nopietniem solījumiem un gluži vienkārši paraudzīsimies, vai mums kaut kas sanāks.

– Bet… vai tu saproti, ka pēc tam, kad Frensīna būs mani aplaupījusi, es tev nespēšu piedāvāt tikpat kā neko? Tikai sevi. Vai ar to pietiks?

– Pilnīgi pietiks. – Ella uzlika pirkstu viņa lūpām. – Pārstāj raizēties. Būs jautri. Mūs gaida īsts piedzīvojums.

– Piedzīvojums, – Ītans klusi atkārtoja. – Man patīk, kā tas izklausās.

– Man arī.

Viņš noņēma Ellas roku no savas mutes, un sāka skūpstīt viņu.

58. nodaļa

Cik vien tālu sniedzās Megijas atmiņa, šī bija pirmā reize, kad viņai nevajadzēja gatavot Ziemassvētku pusdienas. Pie plīts stāvēja Derils, un Megijai atlika vienīgi uzklāt galdu un pārkārtot kajīti tā, lai iznāktu vieta arī viesiem, proti, O kundzei un Džekam – protams, kopš augusta O kundze bija kļuvusi par P kundzi.

Vēl pirms nedēļas Megijas māte solīja, ka Ziemassvētkus svinēs kopā ar viņiem, bet tad pagadījās izdevīgs pēdējā brīža piedāvājums, un Lū kopā ar Mo bija devušās piecas dienas pavadīt Lansarotē. Hels kopā ar saviem vecākiem bija aizlidojis uz Austrāliju, lai apraudzītu māsu un viņas nesen piedzimušo bērnu, tāpēc līdz viņa pārbraukšanai Megijai oficiāli tika piešķirtas brīvdienas. Saimnieks pat bija piedāvājis, lai Megija un Derils svin Ziemassvētkus Belmontholā, ja viņi vēlētos baudīt lielāku plašumu. Tā bija brīnišķīga doma, tomēr abi vislīksmāk jutās uz “Bohēmiešu rapsodijas” klāja.

Viņi bija kopā izgreznojuši laivu, logos iekāruši apsveikumu kartītes un mirdzošu lampiņu virtenes, pat atraduši vietu miniatūrai Ziemassvētku eglītei. Derila laivā Megijai allaž šķita, ka apkārtējā pasaule pagaist. Tās bija visnotaļ jaukas sajūtas. Todien, kad valdīja brīnumainas Ziemassvētku noskaņas, viņa to izjuta vēl spēcīgāk. Bija gaidāmi skaistākie Ziemassvētki viņas mūžā, ko nevarēs ne salīdzināt ar agrākajām nožēlojamām svētku parodijām.