Uz Ellas un Tobija galdiņa atradās divas kafijas ar pienu un šokolādi un burkānu kūka viņam. Ella uzsāka sarunu un apvaicājās, kad viņš sācis strādāt grāmatu veikalā.

– Semestra beigās es aizbraucu atpūsties kopā ar dažiem draugiem, bet atgriezies laimīgā kārtā padzirdēju, ka te ir iespēja pastrādāt līdz nākamā semestra sākumam.

– Un kā tev veicas?

– Lieliski. Šī veikala īpašnieks Mailss ir superīgs, un jāatzīst, ka atrasties starp grāmatām ir daudz patīkamāk, nekā strādāt ātro uzkodu ēstuvē. Kā tev pa šo laiku ir klājies?

Jautājuma aizkustināta, Ella mirkli vilcinājās ar atbildi. – Normāli.

– Tikai normāli?

– Tu vari man neticēt, bet es joprojām jūtos nelāgi par notikušo.

– Es arī, jo neizturējos visai krietni pret tevi. Kopš tā laika mani moka vainas apziņa. Lūdzu, piedod.

– Ai, Tobij, tev nav jāatvainojas un nekādā ziņā nav jājūtas vainīgam.

– Es nedevu tev iespēju paskaidrot, kas īsti noticis. Tu apgalvoji, ka tas neesot tā, kā izskatās, bet attēls, ko tā sieviete atsūtīja tētim, taču bija īsts, vai ne?

– Jā, tāda situācija patiešām bija, bet pamēģini iztēloties, ka mūs kāds nofotografē šeit pie galdiņa un izdara tā, lai viss izskatītos gluži citādi nekā patiesībā.

Tas Tobijam nešķita pietiekami pārliecinošs arguments.

Ella vēlējās panākt, lai viņš izprot patiesos apstākļus, tālab sāka no paša sākuma, stāstīja par iepazīšanos ar Ītanu, attēloja viņa bezizeju un nelaimīgumu, atklāja, ka Kristīna Pekstone iejaukusies šajā lietā savtīgos nolūkos.

– Tātad viņa pieķēra jūs brīdī, kad tu mēģināji panākt, lai Ītans liek tevi mierā?

– Tieši tā. Skūpsts nebija nekas vairāk par Ītana vēlēšanos atvadīties tādā veidā, kas būtu… – Viņa meklēja īstos vārdus, – …kas šķistu viņam jēgpilns.

Tobijs atklāti uzlūkoja Ellu. – Vai arī tev šāda atvadīšanās zināmā mērā bija jēgpilna? – Ella nekad nebija melojusi Tobijam un nespēja saņemties, lai melotu tagad, bet tā vietā atkal meklēja īstos vārdus un vispirms iedzēra malciņu kafijas. Tobijs pasteidzās ierunāties pirmais. – Viņš tev kaut ko nozīmēja, vai ne? Tas skaidri redzams. Stāsti! Ar mani tu vari būt atklāta.

– Labi. Tev taisnība, lai kā es to nevēlējos, tomēr šis vīrietis mani saistīja, tikai tur nekas nevarēja sanākt, jo viņš ir precējies. Tavs tēvs vēlējās, lai mēs pamēģinām atjaunot attiecības, un mums šķita, ka tas patiešām varētu izdoties. Diemžēl Ītans turpināja uzrasties visnepiemērotākajos brīžos.

– Tētis tagad saprotot, ka tu esi vilcinājusies no jauna saistīties ar viņu, lāgā neesot vēlējusies atgriezties Meifīldā, pēc tam iebildusi pret mājas pārdošanu. Kā tu domā, vai tas tiesa?

– Zināmā mērā. Neaizmirsti, ka agrāk Lorenss bija mani dziļi sāpinājis, kad neiejaukdamies ļāva Eliksijai izpostīt mūsu attiecības, un es dziļi dvēselē bažījos, ka tas var notikt vēlreiz. Es vēlējos pēc iespējas neko nesasteigt.

– Tavā neizlēmībā nebija vainojams Ītans?

– Vai dieniņ, Tobij, nu gan tu mani pratini!

Puiša sejā iegūla vēl dziļāka nopietnība. – Nekādā gadījumā, lūdzu, tā nedomā, jo es gluži vienkārši gribu panākt, lai tu atklāti atzīsti savas patiesās izjūtas. Manuprāt, tu neesi bijusi īsti atklāta ne pret manu tēti, ne sevi.

– Pa kuru laiku tu es kļuvis tik vieds?

Tobija seju apstaroja smaids. – Savu draugu lokā es esmu vērojis pietiekami daudz labu un sliktu attiecību, lai šo to saprastu.

Nomocītā māte mēģināja aizdabūt projām savu pulciņu; rībēdami gāzās krēsli, no galda krita šķīvji un tases. Kad ģimene visbeidzot bija projām, pametot aiz sevis uzkodu iesaiņojumu un kūku drupaču klājienu, kafejnīca piepeši šķita ļoti klusa. Tobijs pazemināja balsi. – Ella, tu vienmēr esi bijusi man kā īstā māte, un es nekad neesmu uzskatījis tevi tikai par mammas aizstājēju. Ar tevi viss vienmēr bija īsti, tu allaž biji gatava man palīdzēt un iedrošināji mani šaubu brīžos, bet vislabākais bija tas, ka tu prati mani sasmīdināt.

– Tas tiesa. – Ellas lūpās ievijās mīļu atmiņu apstarots smaids. – Es atceros, kā tu smējies par manu briesmīgo izrunu, kad es palīdzēju tev atkārtot vielu latīņu valodas eksāmeniem.

– Pateicoties tev, es saņēmu augstāko vērtējumu.

– Muļķības! Tu to biji pelnījis tāpēc, ka cītīgi mācījies.

– Toties tu gādāji, lai tas būtu iespējams. Es šaubos, vai tu pati novērtē, cik daudz izdarīji mūsu ģimenes labā. Īpaši tēta labā.

– Hmm… bet par Eliksiju to nevar teikt.

– Kurš zina, varbūt manas māsas raksturs būtu izvērties vēl nejaukāks, ja līdzās nebūtu tevis. – Tobijs norija pēdējo burkānu kūkas kumosu un nolaizīja pirkstus. Ella atcerējās pirms daudziem gadiem redzētu līdzīgu ainu. Kad pienāca puiša dzimšanas diena – pirmā, kas tika svinēta kopā ar Ellu, – viņa izcepa torti, kas atgādināja Harija Potera sērijas jaunākā romāna vāku. Ella nekad agrāk nebija darījusi kaut ko tamlīdzīgu, bet pūlējās no visas sirds. Šis meistardarbs sanāca visai apšaubāms, uzskatāmi demonstrējot entuziasma triumfu pār iemaņu trūkumu, tomēr Tobijs bija sajūsmā. Viņš vienu pēc otra apēda divus tortes gabalus, bet pēc tam nolaizīja kā pirkstus, tā arī šķīvi.

– Vai es drīkstu tev uzdot personisku jautājumu? – Tobijs vaicāja. – Ja tētis tevi lūgtu pamēģināt vēlreiz, vai tu piekristu?

– Nē. – Ella papurināja galvu. – Nekādā gadījumā. Šajās attiecībās viss ir beidzies. Tur nekas neiznāks. Man ļoti žēl, ja tas tevi apbēdina vai sagādā vilšanos.

– Runa ir nevis par manu apbēdinājumu vai vilšanos, bet gan par tevi. Ja nu atkal uzrodas Ītans un apgalvo, ka esot šķīries, vai tu uzsāktu attiecības ar viņu? Tikai atbildi godīgi.

Ella novērsās. Viņa domāja par Ītanu, kurš todien Belmontholā bija atradies tik bīstami tuvu nebūtībai. Atcerējās savas izjūtas, stindzinošās bailes, ka viņš varētu nomirt. Prātoja par kopā pavadītajiem tīkamajiem brīžiem, kad viņa sevi tīši maldināja, lai gan sirds dziļumos apjauta, ka spēlējas ar uguni. Nedrīkstēja atstāt bez ievērības to, ka viņa palaikam bija ilgojusies pēc Ītana.

– Tajā īsajā brītiņā Ebersohā, – Tobijs turpināja, – es nospriedu, ka šis Ītans man šķiet gluži jēdzīgs. Es pamanīju, kādām acīm viņš palaikam tevi uzlūko, un, atzīšos, man jau tad ienāca prātā, ka starp jums kaut kas risinās. Turpretī viņa sieva man šķita īsta katastrofa, un viņas draudzene arī.

– Man nebija ne jausmas, ka tu tovakar biji tik vērīgs.

– Man labpatīk domāt, ka es pamanu gandrīz visu. Tātad… ko tu grasies iesākt?

– Attiecībā uz ko?

– Uz Ītanu, protams.

– Neko. Viņš ir precējies. Es nevēlos nepatikšanas, ko manā dzīvē neizbēgami ienestu attiecības ar šādu vīrieti. Un ko tu saki par viņa meitu?

Tobijs smējās. – Konkursā par visgrūtāk audzināmās pameitas titulu viņa bez pūlēm pārspētu Eliksiju.

Arī Ella iesmējās. – Ir tik jauki atkal patērzēt ar tevi, Tobij! Man tevis pietrūka. Vai mēs varētu atkal sazināties, gluži tāpat kā iepriekš?

– Jā, tas būtu jauki.

– Tagad pastāsti, kā klājas Eliksijai. Vai viņa jau saņēmusi abitūrijas eksāmenu rezultātus?

Pēdējās piecās sava pusdienas pārtraukuma minūtēs Tobijs paguva steigšus pavēstīt, ka viņa māsa eksāmenos saņēmusi tikai “A” vērtējumus un kaldina “A” līmeņa plānus, bet Ella pastāstīja viņam par savām turpmākajām iecerēm.

56. nodaļa

“Es nemūžam nepiedošu Ītanam,” Kristīna solījās. “Es piedāvāju šim vīrietim perfektu jaunas dzīves iespēju, bet viņš to nevērīgi noraidīja. Viņš ir izpostījis visu, sagrāvis manus sapņus un cerības. Pateicoties Ītana nesaprātībai, Ādams izvācās no mājām, paņēmis meitu sev līdzi un uzsācis šķiršanās procesu.

Kad Ītans visnotaļ pazemojošā kārtā bija viņai paziņojis, ka esot nopietni izvērtējis viņas priekšlikumu un secinājis, ka labprātāk vēlreiz pārciestu kuņģa čūlas plīsumu, nekā saistītos ar tādu sievieti kā Kristīna, viņa īstenoja savus draudus un aizsūtīja Frensīnai ar mobilo telefonu uzņemto fotogrāfiju. Pēc dažām stundām Frensīna bija klāt kopā ar Valentīnu un Ketiju. Viņa bija iebrāzusies Pekstonu mājā un kliegusi, ka Kristīna esot divkosīga palaistuve, kas mēģinājusi aizvilināt draudzenes vīru. Frensīna uzvedās kā jukusi, pat meta Kristīnai ar dažādiem priekšmetiem, vispirms sasita no palodzes paķertu slīpēta stikla vāzi, tad norāva no sienas dekoratīvu šķīvi, bet nākamais uz Kristīnas pusi lidoja no galda pagrābts auglis. Viņa pārstāja trakot tikai acumirklī, kad, saklausījis neparasto kņadu, no dārza virtuvē ieskrēja Ādams, teju vai paklupdams uz ābola, kas ripinājās pa grīdu. – Velns un elle, kas te īsti notiek? – viņš iesaucās.