57. nodaļa

Ellai patika oktobris. Viņa mīlēja dzestro svaigumu rītos, dzidro gaismu un bagātīgās zemes smaržas, bet visvairāk teju vai taustāmo pārmaiņu priekšnojautu, ko sev līdzi nesa rudens.

Košā sestdienas rītā Ella stāvēja uz pieslienamajām kāpnēm un laboja notekcauruli, kurā bija radusies sūce. Darbiņš likās vienkāršs, vajadzēja tikai nomainīt skrūvi, jo vecā bija kļuvusi vaļīga un izkritusi. Pēdējo reizi pievilkusi jauno skrūvi, viņa izdzirdēja balsi un pameta skatienu uz kaimiņu dārzu, jo šķita, ka runātājs ir Fils, bet tur neviena nebija. Viņa pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja kādu, ko vairs nekad nebija cerējusi sastapt. Un nekādā ziņā ne savā dārzā pieslienamo kāpņu apakšā. Ella pārsteigumā izlaida no rokas skrūvgriezi, kas nosvilpa zemē dažu collu attālumā no ciemiņa.

Viņš sameklēja aiz puķpoda aizkritušo rīku un uzsauca: – Tu slikti tēmē.

– Tu ieradies nelaikā. – Ella palika stāvam uz kāpnēm, jo vēlējās… Nē, viņai bija nepieciešams atgūties.

– Man atkāpties drošākā attālumā, vai arī drīkstu pastāvēt tepat?

– Paliec, kur esi.

– Varbūt es varu kaut ko palīdzēt? Vai uznest tev augšā skrūvgriezi?

Ella mēģināja runāt pēc iespējas ikdienišķā tonī. Tas nenācās viegli. – Nē, pateicos, es jau pabeidzu. Kāds vējš tevi šeit atpūtis?

– Tobijs uzskatīja, ka man būtu vērts tevi apciemot.

– Tobijs? – Pārsteigtā Ella ciešāk pietvērās kāpnēm.

– Puisis viendien ieradās manā birojā; esot sameklējis mani internetā. Teica, ka vajagot aprunāties. “Ja tev Ellas laime ir tikpat svarīga kā man, tad paklausies!” Tobijs ir gudrs jauneklis, kas prot pārliecināt. Vai tuvākajā laikā tu grasies kāpt zemē?

– Neesmu droša, vai to vēlos.

– Būtu jauki risināt šo sarunu tā, lai nedzird kaimiņi. Man tev sakāms kaut kas svarīgs.

Ella palika stāvam. – Manuprāt, ir labi tāpat.

Vīrietis vaicājoši sarauca pieri. – Vai tu patiešām tā domā?

– Jā. – Patiesībā viņa tur jutās lielākā drošībā. Ītans nebija sastapts tik ilgu laiku, tomēr viņa iespaids uz Ellu nemazinājās. Tas mulsināja. – Kad tu satikies ar Tobiju? – viņa uzsauca.

– Pirms pāris nedēļām, īsi pirms viņa atgriešanās universitātē.

– Tas taču nevar būt. Mēs arī tolaik tikāmies, bet par tevi Tobijs nebilda ne vārda.

– Tāda jau bija galvenā doma, jo viņš rīkojās tev aiz muguras.

– Viltīgais zellis! Paga, nu gan es ar viņu parunāšu!

– Paklau, situācija kļūst absurda. Vai tu esi droša, ka man nekad neizdosies tevi novilināt lejā? Kakls metas stīvs, raugoties uz augšu.

– Man tepat ir labi.

– Tādā gadījumā man nav izvēles. Es gribu, lai tu zini, ka es negrasījos ierasties pie tevis, patiešām ne, jo biju stingri apņēmies izsvēpēt tevi no savām domām, tomēr saruna ar Tobiju lika man noprast, ka jāpamēģina vēl pēdējo reizi. Raugi, par tevi man jādomā nemitīgi. Es turpinu iztēloties visu to, ko mēs kopīgi varētu darīt. Iztēlojos, cik neparasti būtu ik rītu pamosties tev līdzās. Iztēlojos arī visu citu, ko būtu tik jauki gultā darīt kopā, tomēr šīs sarunas brīvdabas apstākļi liedz man ielaisties sīkākās detaļās.

– Ja neiebilsti, es būtu tev ļoti pateicīga, ja šādas domas tu paturētu pie sevis.

Ītans smējās. – Paklau, savukārt es būtu ļoti pateicīgs, ja tu beidzot kāptu lejā.

Viņa vēl ciešāk pietvērās kāpnēm. – Man te augšā patīk gluži labi, pateicos.

– Tādā gadījumā kāpt augšā vajadzēs man. – Viņš uzlika kāju uz pirmā šķērskoka. – Tu neticēsi, cik ļoti man tevis pietrūka, Ella, un cik daudzas reizes es esmu vēlējies tev piezvanīt. Un nemaz nevaicā, cik reižu man ir gribējies tevi atkal noskūpstīt tā, kā es to darīju todien pie “Kaķa un vijoles”. – Viņš uzlika otru kāju uz nākamā šķērskoka. Kāpnes salīgojās.

– Izbeidz, – Ella pavēlēja.

– Par vēlu, tas vairs nav iespējams. Man jāizpilda sava misija. – Vēl viens pakāpiens augstāk. – Vai tu gribi zināt vienu lietu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi?

– Nē, man pietiktu ar to, ka tu pārstātu muļķoties.

– Es gribu dejot ar tevi. Dejot Viva La Vida. – Viņš pavirzījās vēl pakāpienu augstāk. Kāpnes nodrebēja un bīstami sazvārojās.

– Labi, padodos. Es kāpšu lejā, – Ella apsolīja.

– Vari nepūlēties. Kaut arī es baidos no augstuma, tevis dēļ, Ella, es staigātu pa kvēlojošām oglēm. – Vēl pakāpiens augstāk.

– Ak, nepaliec taču smieklīgs, Ītan! Ja tu baidies no augstuma, tev nevajadzētu pat tuvoties pieslienamajām kāpnēm. Tūlīt kāp zemē, citādi es briesmīgi sadusmošos uz tevi. Goda vārds, nekad es neesmu pazinusi vēl bezatbildīgāku cilvēku!

Viņš paraudzījās uz augšu. – Tagad tu atgādini manu seno draudzeni Pūķu Kāvēju. Tai arī bija aplam dzēlīga mēle.

– Tu vēlreiz dabūsi to just, ja man neklausīsi. Tūlīt kāp zemē!

– Tikai tādā gadījumā, ja tu apsoli darīt to pašu, lai mēs varētu aprunāties pieklājīgi.

– Labi, es apsolu.

Ar abām kājām nostājusies uz zemes, Ella pagriezās un konstatēja, ka atrodas rokas stiepiena attālumā no Ītana. Tūdaļ sagribējās no jauna rāpties augšā. Gluži kā vienmēr, viņa izjuta šā vīrieša neparasto pievilkšanas spēku. Tieši tas darīja viņu tik bīstamu. Ītans izskatījās brīnišķīgi džinsos, kanēļkrāsas kašmira svīterī un ap kaklu vaļīgi apmestā šokolādes brūnā šallē. Iepriekšējo reizi viņa bija redzējusi šo vīrieti tuvu nāvei.

Aizritējušajos mēnešos Ella svārstījās starp lepošanos ar sevi, jo nedēļu pēc nedēļas nepadevās izmisīgajai vēlmei sazināties ar Ītanu kaut vai tikai tāpēc, lai uzzinātu, vai viņš izveseļojies, un dusmām uz savu dzelžaino gribasspēku, kas liek rīkoties pareizi. Bija pareizi izmest Ītanu no prāta. Viņš bija precējies. Vienmēr būs precējies. Šī gada sākumā Ella bija apsolījusi sev, ka klausīs prātam un nevis sirdij, ka vairs nekad nešķiedīs laiku un enerģiju attiecībām, kas izsūks no viņas visu, neko nedodot pretī. Tomēr, atkal ieraugot Ītanu, kurš veiksmīgi bija atguvis veselību, ar pūlēm apspiestās emocijas uzviļņoja ar jaunu spēku.

Kāpņu augšgalā bija viegli izvairīties no viņa skatiena, bet tik ciešā tuvumā šis pievilkšanas spēks piespieda Ellu ielūkoties Ītanam sejā. Tā izrādījās kļūda. Viņa tumšās acis raudzījās neatņemdamies, skatiens bija tik spraigs un caururbjošs, ka viņai aizcirtās elpa.

– Ko tu šobrīd domā? – viņš gribēja zināt.

– Es domāju, ka tevis dēļ mēs abi varējām nosisties, – viņa meloja.

– Vai tu esi pārliecināta, ka patlaban domā par to?

Ellai kvēloja vaigi. – Es redzu, ka tu joprojām neesi atbrīvojies no savas pārmērīgās uzpūtības. Tu esi pārāk augstprātīgs.

– Tikai tādā gadījumā, ja esmu pārliecināts, ka man taisnība.

– Lai tā būtu. – Ella nokāsējās un soli atkāpās. – Tad pasaki pats, kas man šobrīd ir galvā.

– Tu uzskati, ka tik sarežģītā situācijā nepieciešams iebaudīt tasi tējas, lai nomierinātos. Vai man taisnība? – Ītans smaidīja.

Arī Ella pasmaidīja. – Vai iespējams noticēt, ka tu esi kļuvis par domu lasītāju? Lūdzu, tikai nepadodies kārdinājumam apliecināt, ka vienmēr esi pratis lasīt manas domas!

– Vai tad es spētu apgalvot kaut ko tik muļķīgu? Vai man tiks tas gods pagatavot mums pa tasei tējas? Varbūt ir pārāk pašpaļāvīgi kaut ko tādu piedāvāt?

– Nav vis. Ej un rīkojies, kamēr es novākšu kāpnes.

– Neizklausās pareizi, ka tu staipīsi apkārt tādus smagumus. Labāk tēju gatavo tu, bet es tikšu galā ar kāpnēm.

– Darbā es nemitīgi pārvietoju smagas lietas. Ej un uzliec vārīties ūdeni.

Rudens saules apspīdēti, viņi sēdēja pie apaļā akmens galda dārza galā. – Te valda apbrīnojams miers, – atzina Ītans. – Man vienmēr ir patikusi tava māja. It īpaši tās nosaukums.

– Pateicos.

– Pirms diviem mēnešiem es izvācos no “Ceriņiem”.

Tas tika pateikts tik lietišķi, ka Ella varētu viegli neuztvert sacītā nozīmību. – Tiešām? – viņa pārvaicāja.

– Jā, frontes līnijas ir novilktas, Frensīna un viņas advokāts rīkojas bez žēlastības. Arī Kristīna un Ādams šķiras. Tava ierašanās “Ceriņos” nudien bija kā lapseņu pūznī iemests akmens. Es neapgalvoju, ka tu esi atbildīga par notikušo.