Ītans paraustīja plecus. – Tā vairs nav mana darīšana. Es gluži vienkārši aizeju no tā visa.

– Ko? Tu patiešām esi sajucis prātā.

– Ja tas ir trakums, es jūtos tik saprātīgs, kā vēl nekad.

– Vai tu patiešām grasies pamest mani, lai dzīvotu kopā ar Kristīnu?

– Lai Dievs žēlīgs, nē taču! Es labāk izsistu sev acis, nekā ielaistos ar to sievieti.

– Tad es neko nesaprotu. Pats teici, ka viņa tev palīdzēja pieņemt lēmumu par šķiršanos no manis.

– Tā arī bija. Viņa piespieda mani apjaust, ka mūsu laulībā es dzīvoju kā īsts cietumnieks. Labi, labi, cietumnieks paša vainas dēļ, to es atzīstu, bet brīdī, kad Kristīna izklāstīja savus plānus par manu atbrīvošanu no tava jūga, es pēkšņi apjēdzu, cik bīstami viegli būtu apmainīt vienu mūža ieslodzījumu pret otru tādu pašu. Ak tā, iesaku sagatavot sevi Kristīnas atbildes triecienam. Kad viņa uzzinās, ka es negrasos pieņemt viņas dāsno piedāvājumu, viņa atsūtīs tev fotogrāfiju, kurā redzams, ka es skūpstu citu sievieti.

– Citu sievieti? Kuru? Vai es viņu pazīstu?

– Jā. Tā ir Ella Mūra.

Frensīnas sejai pārslīdēja neticības pilna izteiksme. – Tagad es esmu dzirdējusi visu. Tu un Ella Mūra. Ella? – Viņa griezīgi iesmējās. – Pasarg Dievs, Ītan, vai neko labāku tu nevarēji sameklēt? Tikai nestāsti, ka esi zaudējis savas donžuāna iemaņas.

– Gadījies tā, ka labākas par Ellu nav.

– Tātad tu mani pamet viņas dēļ?

– Nē. Ella mani negrib. Viņai piemīt daudz vairāk veselā saprāta.

– Bet… kas notiks ar mani un Valentīnu? Kā mēs bez tevis tiksim galā? Un viņas skolas nauda?

– Velns parāvis, Frensīna! Tu vari sameklēt darbu un uzturēt sevi. – Saruna acīmredzami bija aizgājusi par tālu.

Sieviete pielēca kājās. – Nelieti! – viņa šņāca. – Tu esi pēdējais nelietis!

– Pag, bet tu taču dabūsi pilnībā nostabilizētu biznesu, vai ne? Lai tev veicas to vadīt.

– Tu nupat teici, ka stāvoklis ir nelāgs.

– Es pasviedīšu tev vēl vienu ideju… Pārdod “Ceriņus” un naudu izmanto, lai noturētu firmu virs ūdens līdz brīdim, kad situācija uzlabojas.

– Pārdot māju? Mūsu mājas? Tu taču nerunā nopietni.

– Tici man, es nejokoju.

Salikusi rokas uz gurniem, Frensīna dziļi ieelpoja un lēni izpūta elpu, itin kā sakopojot savu niknumu. – Labi, tikai tu pat neceri, ka es tev kaut ko atstāšu, – viņa visbeidzot izgrūda. – Ja man vajadzēs pārdot māju, tu nedabūsi ne penija.

– Es nevēlos neko citu, kā vien brīvību. Tomēr, ja tu paklausītu savam veselajam saprātam, es turpinātu vadīt firmu, lai pēc laika perioda, kad sāks pūst ekonomikai labvēlīgāki vēji, varbūt zustu nepieciešamība pārdot “Ceriņus”. Apspried manu priekšlikumu ar savu tēvu. Domājams, arī viņš uzskatīs, ka tev tas būtu vislabākais risinājums.

Frensīna cieši raudzījās uz Ītanu. – Es nespēju noticēt, ka tu rīkojies šādi.

– Es arī ne.

– Vai tev pilnīgi vienalga, ko šķiršanās nodarīs Valentīnai? Viņa ir tava meita, tavs vienīgais bērns.

– Šaubos, vai viņai tas nozīmēs īpaši daudz. Protams, Valentīna izjutīs tēva bankomāta trūkumu, bet tas arī viss. Tu un tavi vecāki esat par to parūpējušies. Visvairāk es nožēloju to, ka esmu līdzvainīgs nesaprātīgā Valentīnas izlutināšanā. Tomēr es apsolu darīt visu iespējamo, lai viņu atbalstītu finansiāli. Kā jau tu teici, viņa ir mana meita, un man nenāk ne prātā izvairīties no atbildības.

Kad Frensīna mēroja soļiem pamatīgi būvēto terasi, mirdzošiem akmentiņiem rotātās gumijas sandales plakšķēja pret viņas nevainojami pedikirētajām pēdām, tīkkoka dēļi drebēja. Tad viņa apmetās riņķī. – Nolādēts, kāpēc tev nevarētu būt normāla pusmūža krīze kā visiem normāliem vīriešiem?

– Ko? Tavuprāt, man vajadzēja iegādāties sporta auto un ģērbties kā pusaudzim? Man nešķiet, ka tas spētu kaut ko glābt.

Frensīna atkal tuvojās viņam. – Un… ja nu es tev piedošu?

– Ko īsti tu man grasies piedot?

Viņa atbildēja tikai pēc mirkļa. – Ītan, neviena laulība nav ideāla, abiem nepieciešams gan dot, gan ņemt. Es piedevu tavu neuzticību toreiz un varu to izdarīt vēlreiz.

– Kāpēc? Kāpēc tu vēlies palikt kopā ar vīrieti, kurš tevi nemīl? Mums vajadzēja šķirties jau pirms daudziem gadiem. Tu pati zini, ka tā ir taisnība. Mūsu laulība ir bijusi tikai tukša čaula. Vai tu spēj godīgi atzīt, ka patiešām piedevi man to seno nodarījumu un neesi kopš tā laika to izmantojusi par ieroci pret mani? Vēl vairāk, vai tu spēj no visas sirds apliecināt, ka mīli mani, un justos satriekta, ja es pagājušā mēnesī būtu pametis šo pasauli?

Frensīna apstājās un uzlika rokas tā krēsla atzveltnei, kurā iepriekš bija sēdējusi. Viņa paraudzījās uz Ītanu, saknieba lūpas un piemiedza acis. – Tūlīt tu dzirdēsi to, ko es varu tev pateikt godīgi un atklāti. Es esmu atdevusi tev savus labākos gadus, bet tagad tieku pamesta, tāpēc ienīstu tevi un ienīdīšu vienmēr. Ik dienu es atkal un atkal izteikšu vēlēšanos, kaut kuņģa čūla vai kas tamlīdzīgs novestu tevi kapā.

– Neesi pret sevi tik barga, Frensīna, tev vēl priekšā daudz skaistu gadu. Tu esi ļoti pievilcīga sieviete, gan jau pavisam drīz atradīsi sev citu. Kurš zina, varbūt tu vēl kļūsi laimīga.

– Ej ellē!

– Ar šo uzmundrinošo noti es pametīšu tevi izbaudīt atlikušās brīvdienas. Es dodos uz mājām, tomēr nebaidies, jo manis tur vairs nebūs, kad tu atgriezīsies. Es negrasos bez vajadzības uztiept tev savu klātbūtni.

Atceļā uz Češīru Ītans jutās pa daļai priecīgs, pa daļai nobijies. Atkāpšanās vairs nebija iespējama. Viņa jaunās dzīves ritenīši jau bija ieeļļoti un sāka griezties. Viņš nejuta ne mazākās nožēlas.

Ītans bija izprovocējis Frensīnu runāt par biznesu; ja viņa izlems pārņemt kontroli un meklēs firmai citu vadītāju, lai tā būtu. Bija vērts riskēt. Viens no svarīgajiem darbiem, ko viņš paveica tajā nedēļā, bija naudas atprasīšana no visiem parādniekiem. Viegli tas nenācās, tomēr viņš strikti atteicās gaidīt samaksu ilgāk. Tagad firmas kontos atkal bija nauda. Apbrīnojamā kārtā viņš pat bija sameklējis apmešanās vietu, proti, mazliet noplukušu vienas guļamistabas dzīvokli Kingsmelfordas centrā. Nekā sevišķa, toties īres cena zema, un savs jumts virs galvas. Tuvākajā laikā viņam ar to pietiks. Svarīga šķita vienīgi jaunatgūtā brīvība.

Atvēris logu, Ītans uzgrieza skaļāk Radioheads dziesmu Exit Music (For a Film) no grupas debijas albuma un palielināja ātrumu. “Es vairs bezjēdzīgi un bezcerīgi neizšķiedīšu savu dzīvi!”

55. nodaļa

Negaidīti uznākusi spēcīga lietusgāze piespieda Ellu steigšus meklēt patvērumu Kingsmelfordas grāmatveikalā. Viņa mirkli pastāvēja durvīs, lai atgūtu elpu. Pēdējās desmit dienās lietusgāzes sekoja cita citai. Kur palicis augustā solītais karstuma vilnis?

Viņa salocīja lietussargu, apstaigāja augstu piekrautos grāmatu galdus un pamanīja Keitas Atkinsones jauno romānu. Uzlīme vēstīja, ka tiek piedāvāta iespēja iegādāties trīs grāmatas par divu cenu. Ella gribēja vienu, nevis trīs eksemplārus. Viss gluži kā dzīvē, kur cilvēku mūždien bīda turp, kur viņš nevēlas doties, vienmēr mēģina panākt, lai viņš jūtas neapmierināts ar to, kas viņam jau pieder.

Klusībā nosolījusies nepadoties mārketinga manipulācijām, viņa devās pie kases. Vajadzēs saņemties, lai pretotos neizbēgamajai pierunāšanai, kam jāiedveš pārliecība, ka viņa zaudē labāko izdevību mūžā. Priekšā stāvēja sieviete ar vairākiem bērniem, kustīgiem kā dzīvsudrabs. Kamēr apkalpoja viņu, Ella sameklēja somā naudasmaku. Kad sieviete ar savām atvasēm aizgāja, Ella pavirzījās uz priekšu un neticēja savām acīm. – Tobij!

Viņam atļāva desmit minūtes agrāk doties lenča pārtraukumā, un tagad viņi sēdēja nelielajā kafejnīcas zonā veikala dziļumā. Netālu bija apmetusies arī māte ar nevaldāmi kustīgajiem bērniem. Sieviete šķita nogurusi, izmocīta un ārkārtīgi nervoza. Kāds tur brīnums? Skolas brīvdienas sākušās pirms mēneša, laiks briesmīgs, un viņai droši vien jau sen trūka padoma, kā nodarbināt savas atvases. Bija redzams, ka sieviete netiek galā, jo bērni grūstījās, iedunkāja cita citu un izlaistīja savus dzērienus, nemitīgi kustējās tik daudz un strauji, ka visi kopā atgādināja pārmērīgi uzbudinātu astoņkāji.