Kristīna glāstīja Ītana vaigu. – Guli, mīļais, – viņa čukstēja. – Guli mierīgi un ļauj man parūpēties gan par tevi, gan mūsu nākotni. Gluži vienkārši visu atstāj manā ziņā.

Ellas sirdī mutuļoja pretrunīgu emociju gūzma. Lāgiem viņa niknojās uz Ītanu, lāgiem uz Lorensu, kurš bija izrādījies tik īsredzīgs, tomēr lielākoties dusmas tika vērstas uz sevi.

Brīžos, kad palaimējās domāt saprātīgi, Ella sev apsolīja, ka notikušājā nevainos Ītanu, bet pagaidām… Tikko Eliksija bija atsūtījusi kārtējo apsūdzošo īsziņu, un niknumā Ellai bija skaidrs, ka vainojams ir tieši viņš. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš bija atbildīgs par notikušo. Tā bija viņa vaina. Viņa dēļ Ellai tagad jāpacieš tāds nicinājums. Viņa dēļ Ella tagad tiek uzskatīta par meli, krāpnieci un nodevēju. Pat Tobijs, citkārt viņas stingrais un uzticamais balsts, bija novērsies pēc tam, kad Eliksija papūlējās nosūtīt brālim fotogrāfiju no Lorensa mobilā telefona. Ko citu Tobijs varēja iesākt, ja ne domāt par Ellu ļauni, jo fotogrāfija taču nemelo, vai ne?

Viņa vairākkārt bija skaidrojusi Lorensam, cik nevainīgs patiesībā ir attēlā iemūžinātais mirklis un kā viss notika, bet viņš atteicās tam noticēt. Beidzot, kad viņas galva, tēlaini runājot, bija kļuvusi zili melna, sitoties pret Lorensa aklo dusmu mūri, Ella gluži vienkārši padevās, sakravāja savas mantas un pameta Meifīldu. Šoreiz uz visiem laikiem.

Tas bija noticis pirms divām dienām, bet ikreiz, kad domas atgriezās pie Lorensa nepielūdzamās atteikšanās Ellu uzklausīt, kad atmiņā uzpeldēja Eliksijas naidpilnā seja un ausīs ieskanējās dziļā vilšanās Tobija balsī – cik briesmīgi, ka viņa ir zaudējusi šī jaunā cilvēka cieņu, – Ella nodomāja: “Paldies tev, Ītan Edvards! Paldies, ka izpostīji manu dzīvi. Paldies, ka padarīji mani par vainīgo, kaut arī es tāda nebūt neesmu.”

Tiesa, viņas nevainībai bija visai ļodzīgs pamats. “Liekule!” sauca sirdsapziņas balss. “Paštaisnā liekule!” Kaut arī viņai ļoti gribējās noticēt savai taisnībai, tas neizdevās, ja Ella atcerējās savas izjūtas, kad slimnīcā Ītanu aizveda uz operāciju zāli. Tajā brīdī nepārprotami atklājās viņas patieso jūtu dziļums. Ellu bija pārpludinājusi vēlme apskaut šo vīrieti, apliecināt, ka viņa atradīsies līdzās, kad viņš modīsies no anestēzijas. Doties projām no slimnīcas, kad vēl nebija skaidrs, vai Ītans izdzīvos, šķita visgrūtākais, ko viņa jebkad bija nācies darīt.

Ella atradās savā darbnīcā, kad iedžinkstējās mobilais telefons. Droši vien Eliksija vēlējās izgāzt savu naidu vārdos. Tomēr aparāts neuzrādīja numuru. “Varbūt zvana kāds klients?”

– Tas esmu es, Ītans.

– Ītan! Kā tu jūties? Kur tu atrodies?

– Jūtos ciešami, vēl joprojām guļu slimnīcā. Mani palaidīs laukā tikai parīt, un tas notiks tikai tādā gadījumā, ja ārsti būs droši, ka es esmu pietiekami atlabis. Mani darīja vai traku vēlēšanās piezvanīt tev, bet Frensīna atņēma manu mobilo, turklāt piekodināja, lai medmāsas neļauj man izmantot slimnīcas aparātu, citādi es gribēšot zvanīt uz darbu. Tomēr man izdevās pierunāt vienu māsiņu, lai atļauj šo vienu zvanu.

Ella teju vai pasmaidīja. – Cik raksturīgi tev tas izklausās…

– Tici man, cita iemesla dēļ es tā nepūlētos. Ella, es pateicos tev un Megijai par to, ka izglābāt mani. Ķirurgs teica, ka es varēju nomirt, ja jūs nebūtu rīkojušās tik žigli. Laikam runa bija par plīsušu artēriju.

– Es dzirdēju, ka uz operāciju galda vienā brīdī tev klājās pavisam ļauni…

– Arī man tas ir zināms. Jādomā, ka daļa manas dvēseles nosprieda, ka nav vērts turpināt šādu dzīvi.

– Neuzdrošinies sacīt tādus vārdus! Nemūžam.

Iestājās klusums, tad Ītans noteica: – Piedod, es uzvedos melodramatiski, droši vien vainojamas visas tās zāles, ko man sadevuši. Kā klājas tev?

– Labāk nekā tev, – Ella vieglā tonī attrauca.

– Es ļoti ceru. Tev vajadzētu redzēt, cik pamatīga rēta man paliks pēc šīs operācijas.

– Vai brūce sāp?

– Tikai tad, kad es smejos, un tas gadās reti. Nav iespējams ne izteikt, cik patīkami ir dzirdēt tavu balsi.

Ella norija siekalas. – Man tavējo arī.

– Tu patiešām tā domā?

– Jā… bija brīdis, kad man likās, ka es to vairs nedzirdēšu.

Šie vārdi šķita ilgi trīsuļojam ēterā starp viņiem. Bija dzirdams, ka Ītans nopūšas, tad nokāsējas.

– Man jāpateicas tev un Megijai par vēl vienu lietu, – viņš ierunājās. – Proti, par versiju, kā es nonācu slimnīcā. Frensīna pastāstīja galveno, es papildināju.

– Tas ir labi.

– Tiešām? Es neesmu par to pārliecināts. Ja situācija būtu citāda, es varētu… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Turpini, – Ella mudināja.

– Nē, nav nozīmes. Upes un tilti, kas šķērsojami. Kā klājas Lorensam?

– Niknojas.

– Kāpēc?

Ella pastāstīja par Kristīnas atsūtīto fotogrāfiju un Lorensa reakciju.

– Sasodīts, Ella, man ārkārtīgi žēl. Vai es varu kaut ko palīdzēt? Vai man aprunāties ar viņu, kad tikšu laukā?

– Visu, ko tu varētu apgalvot, es jau esmu mēģinājusi pateikt.

– Bet es atklātu patiesību, proti, tas biju es, kas tevi noskūpstīja.

– Diemžēl tas neizskaidro visu pārējo, tiesa?

– Es apliecināšu, ka tu nepadevies, lai cik dedzīgi es tevi pierunāju. Apzvērēšu, ka tu esi īsts nelokāmas uzticības paraugs.

– Man nešķiet, ka Lorenss tev noticētu. – “Kāpēc lai tā būtu,” Ella nodomāja, “ja jau tam lāgā neticu es pati.”

– Vai tu nevēlies, lai es vismaz pamēģinu?

Ella svārstījās un labu brīdi vilcinājās ar atbildi. Vai tam būtu kāda jēga? Pirms neilga laika viņa ar visu sirdi nodevās šo attiecību atjaunošanai un ticēja, ka patiesi to vēlas, tomēr Lorensa agrākā neciešamā uzvedība, viņa noraidījums un nelokāmā atteikšanās uzklausīt vedināja prātot, cik stipra patiesībā bijusi šī vīrieša vēlēšanās saistīt dzīvi ar viņu. “Varbūt mēs gluži vienkārši rīkojāmies tā, kā likās pareizi, un atjaunojām to, kas reiz bijis? Tāpēc, ka tas šķita labāk par neko?” Droši vien tas viss bija tiesa, tomēr pēdējās dienās Ella nešaubīgi apjauta, ka bija izmantojusi Lorensu, lai izvairītos atzīt savas īstās jūtas pret Ītanu.

– Ella? Vai tu vēl tur esi?

– Jā, – viņa pagurusi apstiprināja.

– Vai es drīkstu uzdot tev vienu no saviem tracinošajiem jautājumiem?

– Lūdzu.

– Vai tu vilcinies ar atbildi tāpēc, ka neesi pārliecināta, vai Lorenss tev ir īstais? Vai pastāv iespēja, ka tu varētu iedomāties par kādu citu ne gluži nesasniedzamā tālumā, kurš būtu tev piemērotāks?

Par spīti visam, Ella nenovaldīja smieklus. – Es varu sacīt tikai vienu… Žēl gan, ka ķirurgs neizmantoja gadījumu un neamputēja tavu uzpūsto ego, kamēr tu atradies uz operāciju galda.

– Tieši tāpēc, ka man nācās pabūt uz operāciju galda, es uzdodu tev šo jautājumu, Ella. Dzīve ir pārāk īsa, lai muļķotos, tāpēc es teikšu tev skaidri un gaiši… Es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi. Es apzinos to, ka tev līdzās es jūtos laimīgs un dzīve kļūst dzīvošanas vērta.

– Bet es nevēlos, lai mani mīl precēts vīrietis.

– To es zinu, turklāt pat pārlieku labi. Ak, sasodīts, man jābeidz runāt, atnākusi Frensīna! Es dzirdu, ka viņa tērpina kādu nabaga medmāsu. Mēģināšu tev piezvanīt vēlreiz, cerams, jau no mājām.

53. nodaļa

Bija jūlija vidus, mācību gads beidzies, Frensīna aizvedusi Valentīnu un Ketiju nedēļu padzīvot Ebersohā. Ja laiks pieturēsies labs, viena nedēļa varētu izvērsties divās. Ītans cerēja uz brīnumu, ka labais laiks turpināsies trīs nedēļas. Bija tikai pirmdiena, viņam piekodināts piebiedroties atpūtniecēm piektdienas vakarā, tātad gaidāma vilinoši mierīga nedēļa.

Ītans atradās savā birojā pirmo dienu pēc slimošanas. Lai nepārpūlētos, viņš nodarbojās ar dokumentu kārtošanu. Bija tik savādi būt atpakaļ! Viņš izjuta tādu kā atsvešinātību, itin kā viss, kas agrāk šķita svarīgs, tagad nenozīmētu neko, ja ir samērots ar lielāku plānu. Kamēr Ītans piespiedu kārtā atveseļojās mājās, Kriss regulāri pavēstīja visus jaunumus. Pārsteidzoši daudzi klienti bija zvanījuši un rakstījuši, lai nodotu viņam laba vēlējumus, bet mazāk pārsteidza fakts, ka joprojām nebija samaksāti iespaidīgie parādi par saņemtajām precēm.