Ketija piepūta vaigus un pavalbīja acis. – Mamm, labāk paklausies, ko es teikšu! Kad mēs braucām autobusā uz mājām, Valentīna saņēma ziņu no Frensīnas. Ītans esot aizvests uz slimnīcu.
Kristīna pielēca kājās. – Uz slimnīcu? Kas viņam noticis? Vai viņš iekļuvis nelaimes gadījumā?
– Nē, bet viņam izdarīta ārkārtas operācija.
– Ak Dievs, nē! Kāda operācija?
– Es nezinu. Valentīna pašlaik izsauc taksometru, lai brauktu uz slimnīcu.
– Kur viņa ir?
– Mājās. Kur gan citur? Mēs nupat tikai atgriezāmies no skolas.
– Dieva dēļ, Ketij, nestāvi kā sālsstabs. Ej un pasaki Valentīnai, lai anulē izsaukumu, es pati viņu aizvedīšu. Palikusi viena, Kristīna pievēra acis. “Mans dārgais Ītans ir slimnīcā. Neticami. Steidzama operācija. Ja nu viņš nomirst? Ak, tas būtu tik netaisni! Kāpēc nāves briesmas nevarētu draudēt Frensīnai?”
Kristīna apskāva Frensīnu. – Dārgā, kā viņam ir? Teic, ka viss ir kārtībā. Teic, ka briesmas vairs nedraud!
– Ārsti ir beiguši viņu operēt, un tas ir viss, kas man zināms.
– Nabaga Ītans! Neizturami pat iedomāties, ka viņam jācieš. – Viņa atbrīvoja Frensīnu no apskāviena. – Un kā jūties tu pati?
– Es justos daudz labāk, ja dabūtu baudīt kaut ko jēdzīgāku par dzērienu automāta kafiju. Tā susla, ko Megija man atnesa, nebija lietojama.
– Megija? Ko tad tā šeit dara?
– Viņa bija patrāpījusies tuvumā, kad Ītanam palika slikti, un izsaukusi ārstu. – Frensīna pameta skatienu apkārt. Uzgaidāmajā telpā atradās tikai viņas abas, kā arī Ketija un Valentīna. – Viņa ir aizgājusi, bet sēdēja šeit vēl pirms īsa mirkļa. Es raidīju viņu projām, bet Megija iecirtās, ka pagaidīšot, kamēr būšot kaut kas zināms.
– Tiešām? Bet kāpēc viņa bija tuvumā…
– Edvardsas kundze? – aiz muguras ievaicājās sieviete.
Abas draudzenes pagriezās un ielūkojās jaunas medmāsas neveselīgi bālajā sejā. – Es esmu Edvardsas kundze, – Frensīna apliecināja. – Kāds ir mana vīra stāvoklis?
– Viņš ir aizvests no operāciju zāles, stāvoklis ir smags, bet stabils.
– Smags? Stabils? – atkārtoja Kristīna, kurai radās vēlēšanās sapurināt medmāsu, lai izkratītu no viņas laukā šo bezjēdzīgo nenoteiktību. – Ko tas īsti nozīmē?
Jaunā medmāsa jautājoši palūkojās uz viņu. – Es piederu pie ģimenes, – Kristīna pasteidzās apliecināt, iekams meitene iedomātos liegt viņai informāciju, ko drīkst saņemt tikai ģimenes locekļi. – Es esmu Edvardsas kundzes māsa. – Viņa uzmeta Frensīnai zīmīgu skatienu.
– Vai ne?
Frensīna pamāja ar galvu. – Lūdzu, skaidrā angļu valodā pastāstiet mums, kāds īsti ir mana vīra stāvoklis un kad mēs viņu varēsim redzēt.
– Es baidos, ka pacients vēl vairākas stundas atradīsies anestēzijas izraisītā miegā, bet operācijas laikā radās komplikācijas.
– Kādas komplikācijas? – jautāja Frensīna.
– Lielā zaudēto asiņu daudzuma dēļ jūsu vīra asinsspiediens bīstami pazeminājās, un tas izraisīja sirdsdarbības apstāšanos.
Kristīna strauji ierāva elpu un iesaucās: – Sirdsdarbības apstāšanos!
– Bet tagad briesmas vairs nedraud? – vaicāja Frensīna.
– Es jau teicu, ka šobrīd pacienta stāvoklis ir stabils, tomēr jums jāpatur prātā, ka viņš zināmu laiku būs ļoti vārgs. Viņam vajadzēja pārliet asinis, bet tagad nepieciešams miers. Es ierosinu, lai jūs dotos sameklēt sev kaut ko ēdamu. Lejasstāvā atrodas kafejnīca.
– Vai jums šķiet, ka mēs pašreizējos apstākļos spējam domāt par ēšanu? – Kristīna asi atcirta. – Vai ir iespējams izturēties vēl neiejūtīgāk?
– Es saprotu, ka jūs esat ļoti satrauktas, bet…
– Ticiet man, jums nav ne jausmas, kā mēs patlaban jūtamies.
Frensīna pieskārās Kristīnas delmam. – Varbūt mēs varētu uzēst kādu sviestmaizi, kaut vai tāpēc, lai īsinātu laiku.
Medmāsa aizgāja.
– Es apēstu kaut ko vairāk par sviestmaizi, – Valentīna atzinās, – jo esmu izbadējusies. Un tu, Ketij?
– Ak, ko nu vaicā, – Kristīna nespēja noturēties. – Skatīsimies patiesībai acīs! Ja ēšana būtu olimpiskā sporta disciplīna, Ketija izcīnītu zelta medaļu!
– Mammu!
– Dieva dēļ, vai šeit neviens neuztraucas par Ītanu? Vai jūs visas vairāk raizējaties par vēdera piepildīšanu nekā par viņu?
Frensīnas plauksta uzgūla draudzenes rokai ciešāk. – Kuš, Kristīna, cilvēki skatās.
– Lai skatās, man vienalga! – Viņas niknais skatiens izaicinoši pievērsās kādam pārim, kas nule apsēdās uzgaidāmajā zonā. – Ej un sameklē kaut ko ēdamu, Frensīna. – Kristīna dziļi ievilka elpu, jo apjauta, ka nepieciešams iegrožot pāri plūstošās emocijas. – Es pagaidīšu tepat, gadījumā, ja būs kādi jaunumi.
– Vai tu esi pārliecināta?
– Pilnīgi pārliecināta. Manā vietā gluži tāpat rīkotos ikviena laba draudzene. Ej, paņem meitenes līdzi un nesteidzies atpakaļ. Es pa to laiku sargāšu pozīcijas. Neraizējies.
Ella nepaklausīja Megijas ieteikumam un uzreiz nebrauca uz mājām, bet tā vietā atgriezās Belmontholā, lai iztīrītu un sakoptu virtuvi. Apdullusi un satriekta, viņa berza šaušalīgos nomelnējušo asiņu traipus. Dažus plankumus uz bufetes nebija iespējams iznīcināt, tāpēc vairākas durtiņas vajadzēs pārkrāsot.
Visbeidzot cieši aizslēgusi mājas durvis un ieslēgusi trauksmes signalizāciju, kā to bija ierādījis Hels, Ella brauca uz “Smaidu kotedžu”, lai pārģērbtos. Diezin vai būtu prātīgi pārrasties Meifīldā ar Ītana asinīm notraipītās drēbēs.
Piecas minūtes pirms tam, kad viņa sasniedza Meifīldu, iedžinkstējās mobilais telefons. Noskaidrojusi zvanītāja identitāti, viņa nobrauca malā.
– Te Megija. Vai vari runāt?
– Jā, kādi jaunumi? – Šķita, ka laiks ir apstājies, un Ella klusībā lūdzās, kaut viss izrādītos kārtībā.
– Operācija beigusies, viņš pārvests uz palātu, bet vēl nav pamodies no anestēzijas. Vienā brīdī ārsti dabūjuši pamatīgi trūkties, jo viņam apstājusies sirds.
– Nē! – Ellai šķita, ka apstājas viņas pašas sirds, un sāka drebēt rokas.
– Neuztraucies, tagad viss ir kārtībā.
– Tu esi pārliecināta? Pilnīgi pārliecināta?
– Tā teica ārsts.
– Vai tu runāji ar ārstu?
– Nē, bet laimīgā kārtā pēc viņa kundzes ierašanās es sastapu pazīstamu medmāsu; mēs kopā mācījāmies skolā. Viņa pievēra acis uz noteikumu, ka ziņas drīkst sniegt tikai tuviniekiem, un pavēstīja man visu vajadzīgo.
– Paldies Dievam, ka īstajā brīdī atrodas senas skolas draudzenes!
– Tiekamies rīt darbā?
– Jā. Un vēlreiz paldies, Megij. Tu biji lieliska.
– Nav par ko. Lai tev jauks vakars, mēģini atslābināties un atpūsties.
Meifīldā Ellu gaidīja viss cits, tikai ne jauks vakars. Lorenss un Eliksija sēdēja virtuvē. Drūmā izteiksme vīrieša sejā liecināja, ka atgadījies kaut kas nelāgs.
– Man ļoti žēl, ka ierodos tik vēlu, – Ella atvainojās. Varbūt tieši tas bija izraisījis tēva un meitas neapmierinātību?
Lorenss paspēra soli tuvāk. – Varbūt tu aizkavējies tāpēc, ka biji kopā ar savu mīļāko? – Viņš paķēra no galda savu mobilo telefonu, sameklēja vajadzīgo informāciju un pastiepa ekrānu pret Ellu.
Viņa notrīsēja, ieraudzījusi fotogrāfiju. – Tas nav tā, kā tu domā.
52. nodaļa
Viņš atradās peldošā laivā. Debesis bija zilas, ūdeņi rāmi. Vēja nebija. Viņš juta uz sejas un auguma saules karstumu. Līdzās gulēja Ella, viņas labās rokas pirkstgali viegli sadūrās ar Ītana kreisās rokas pirkstgaliem. Tikai viegls pieskāriens, bet ar to pietika. Tas bija viss, kas viņam vajadzīgs, proti, apziņa, ka Ella atrodas līdzās.
Laiva turpināja dreifēt rāmajos ūdeņos, saule turpināja apmīļot viņa nogurušo un smeldzošo ķermeni, bet piepeši šķita, ka tai priekšā aizgājis mākonis. Uz sejas krita ēna. Dažu centimetru atstatumā vīdēja Ellas seja. Viņa noskūpstīja Ītanu uz lūpām. Mute bija maiga un silta, un viņš aizmirsās skūpstā, vēlēdamies, lai tas nekad nebeigtos.
Bet pakāpeniski viņas mutes spiediens pastiprinājās un sāka smacēt. Pietrūka elpas, un viņš mēģināja aizgriezt galvu, tomēr ķermenis neklausīja, itin kā būtu paralizēts. “Pārstāj,” viņam gribējās teikt. “Lūdzu, pārstāj.” Viņš negribēja, lai Ella skūpsta viņu šādi. Glāstā trūka maiguma. Ar piepūli dabūjis vaļā acis, viņš ieraudzīja nevis Ellu, bet Kristīnu. Riebumā sarāvies, viņš mēģināja sievieti atgrūst, bet ķermenis pat nepakustējās; rokas un kājas šķita kā svina pielietas. Tagad Kristīna smaidīdama teica, lai viņš neraizējas, ka viss būs labi un viņa noteikti par to parūpēšoties, jo ļoti, ļoti mīlot Ītanu. Viņam gribējās saukt pēc palīdzības, raidīt šo sievieti projām, pieprasīt, lai liek viņu mierā, bet apkārt viss izplūda, un viņš juta, ka atkal ieslīd siltenās tumsas dzīlēs.