Kristīna ievadīja savā mobilajā telefonā numuru no vīra makā sameklētās vizītkartes, ko Ellas piekrāptais draugs Ebersohā bija iedevis Ādamam.

Pēc mirkļa Kristīnu pārņēma rāma apmierinājuma sajūta. “Lai šī muļķe vaino pati sevi! Pirmkārt, Ella nemūžam nedrīkstēja ielaisties ar Ītanu. Otrkārt, viņai jau pašā sākumā vajadzēja uzņemties manis piedāvāto darbu. Treškārt, viņa nedrīkstēja šodien neierasties uz tikšanos, kuras laikā es biju iecerējusi nepārprotami paziņot, ka viņai jāturas tālāk no Ītana. Ja viņa atteiktos, Ellas draugs saņemtu fotogrāfiju, kur viņa skūpsta Ītanu.”

Tagad viņš to bija saņēmis. Kristīna pasmaidīja. “Cik ļoti man kārotos kļūt par mušu uz sienas tajā brīdī, kad šis mazais spridzeklis eksplodēs Ellai tieši sejā! To šī kuce pārpārēm ir pelnījusi. Viņa nemūžam nedrīkstēja uzmākties Ītanam. Skaidrs, ka viņš tur nav vainojams. Kurš normāls un veselīgs vīrietis turēsies pretī sievietei, kas tik nekautrīgi piedāvā sevi? Pat tādā gadījumā, ja to dara tik neizskatīga būtne kā šī Ella.”

Jo vairāk Kristīna prātoja, jo skaidrāk saprata, ka Ītans rīkojies pareizi, neatbildēdams uz viņas jūtām. Šajos apstākļos viņš bija izrādījis apbrīnas vērtu taktiskumu un rakstura stingrību. Dēka ar sievas labāko draudzeni un kaimiņieni nebija viņam pieņemama. “Bet es vēlētos kaut ko vairāk par dēku un negrasos dalīties ar Frensīnu. Es gribu paturēt Ītanu vienīgi sev. Frensīnas un Ītana attiecības drīz mainīsies. Kad pienāks īstais brīdis, es parādīšu Frensīnai fotogrāfiju ar viņas vīru un Ellu, laulība tiks šķirta, un Ītans būs brīvs. Brīvs, lai uzzinātu, cik ļoti es viņu mīlu un cik brīnišķīga kopdzīve mūs gaida.”

Ella ļoti priecājās, ka slimnīcā viņai līdzās atrodas Megija.

Atgriezusies Belmontholā īsi pirms mediķu ierašanās, Megija bija iekļuvusi īstā šausmu filmas epizodē. Izskatījās, ka virtuvē būtu notikusi slepkavība ar lentzāģi, jo asinis rēgojās itin visur. Tās klāja Ītana seju, rokas un apģērbu, arī Ellu, grīdu un mēbeles. Nabaga Megija sastinga kā pārakmeņojusies, tad izgrūda griezīgu kliedzienu un nometa zemē iepirkumu somas.

Ītanu uz slimnīcu Ella pavadīja neatliekamās palīdzības transportlīdzeklī, Megija sekoja ar savu automobili. Ceļā Ītans bija pie samaņas, bet cieta lielas sāpes, turklāt asiņošana joprojām turpinājās. Ella bija pavisam pārbijusies, jo nesaprata, kas īsti viņam kaiš. Pārbīlis nepārgāja arī tagad, kad viņa sēdēja slimnīcas uzgaidāmajā telpā. Nebija iespējams atbrīvoties no briesmīgajām atmiņām. Vai ir iespējams zaudēt tik daudz un palikt dzīvam?

Mediķi līdz šim bija snieguši visai skopas ziņas – pacientam tiekot veikta ārkārtas operācija, esot aizdomas par peritonītu, plīsušu kuņģa čūlu. “Cik ilgi Ītans jau cietis no kuņģa čūlas?” Ella prātoja. “Vai viņš pats zināja, ka ir iedzīvojies šādā kaitē? Reizi vai divas viņš bija pieminējis, ka gadoties problēmas ar kuņģi, kas pastiprinoties stresa dēļ. Savukārt Megija zināja teikt, ka “Ceriņos” jau aptuveni gadu vannasistabas skapītī glabājušies vairāki skābi neitralizējoši medikamenti.”

Soļu troksnis lika Ellai pacelt acis. Nācēja bija Megija, kura bija izgājusi laukā, lai piezvanītu pa mobilo telefonu. – Drīz būs klāt Edvardsas kundze, – viņa teica. – Tev jādodas projām.

– Es zinu. – Tomēr Ella nekustējās. Kuņģis šķita nemierīgs, krūtīs bija savilcies ciešs kamols, bet plakstus kņudināja aizturētas asaras. Viņa nosprieda, ka tas droši vien pārdzīvotā šoka dēļ, ieraugot Ītanu tik briesmīgā stāvoklī. Pa ceļam uz slimnīcu viņš bija cietis negantas sāpes. Šķita, ka notiekošais šokē pat feldšeri.

Megija apsēdās Ellai līdzās. – Es tev paziņošu, kā viņam klājas. Apsolu, ka noteikti piezvanīšu. Edvardsas kundze, ieraudzījusi tevi šeit, gribēs zināt, kāpēc tu te atrodies, un tas radīs lielas problēmas gan tev, gan viņam.

– Atgādini vēlreiz mūsu versiju.

Versija bija sacerēta lielā steigā pirms mediķu ierašanās.

– Es atgriezos no lielveikala un pamanīju Edvardsa kunga auto netālu no Belmontholas, kur patlaban strādāju, – Megija stāstīja. – Viņš bija izkāpis laukā un izskatījās tik nelāgi, ka es apstājos apvaicāties, vai viss ir kārtībā. Viņš atzinās, ka sliktās pašsajūtas dēļ nespēj sēsties pie stūres, tāpēc es piedāvāju aizvest viņu uz Belmontholu un tur pagaidīt, kamēr viņš jutīsies labāk.Tajā brīdī viņš sāka klepot asinis un es izsaucu ārstu.

– Bet viņa auto?

– Es aizgādāju to uz Belmontholu.

– Un ne vārda par to, ka es tur strādāju?

Megija papurināja galvu. – Par tevi vispār ne vārda. Brauc uz mājām. Es tev piezvanīšu, kad būšu kaut ko uzzinājusi.

Ella vāri pasmaidīja. – Man prieks, ka vismaz viena no mums spēj sakarīgi domāt. Tā vien šķiet, ka man smadzenes ir atmiekšķējušās. Paldies tev.

Megija atbildēja ar smaidu un negaidīti apskāva Ellu. – Tas ir vismazākais, ko es varu darīt pateicībā par visu, ko tu esi paveikusi manā labā.

Desmit minūtes pēc tam, kad Ella bija projām, Megija saklausīja asos augsto papēžu klikšķus un nemaldīgi pazīstamo balsi – Edvardsas kundze bija ieradusies un uzstāja, ka gribot redzēt savu vīru. Jaunā medmāsa, kas sēdēja aiz rakstāmgalda māsu postenī, tobrīd runāja pa telefonu; piesegusi ar plaukstu klausuli, viņa pateica uzstājīgajai sievietei dažus vārdus un norādīja uzgaidāmās zonas virzienā. Tajā brīdī Edvardsas kundze ieraudzīja Megiju un piegāja klāt. – Varbūt tu kaut ko zini, Megija?

– Tikai to, ka viņš šobrīd tiek operēts. Liekas, ka viņam ir plīsusi kuņģa čūla vai kaut kas tamlīdzīgs.

– Kuņģa čūla? Nevar būt! Es par to zinātu.

“Vienaldzīgā kuce! Tu neko nepamanītu pat tādā gadījumā, ja viņš saļimtu tieši tava augstprātīgā deguna priekšā,” nodomāja Megija. – Varbūt atnest jums kaut ko dzeramu, Edvardsas kundze? – viņa pieklājīgi apvaicājās. – Tepat netālu atrodas dzērienu automāts.

Frensīna papurināja galvu. – Pastāstiet man, kas īsti notika un kā jūs gadījāties līdzās manam vīram!

Kad Megija tika galā ar savu versiju, otra sieviete apsēdās un sameklēja somā mobilo telefonu.

– Manuprāt, mobilos šeit neļauj izmantot, – Megija iebilda un saņēma tik ledainu skatienu, kas spētu vai sauli sasaldēt.

– Sasodīts, es darīšu to, ko gribēšu, – Edvardsa atcirta. – Valentīnai jāzina, kas noticis ar viņas tēvu.

Cik varēja noprast, Valentīnu viņa nesazvanīja un apmierinājās ar balss pastā atstātu ziņu, bet tūdaļ grasījās zvanīt vēl kādam. Čīkstinot kurpes pret mirdzoši spodro grīdu, klāt steidzās jauniņā medmāsa, kura iepriekš bija raidījusi uzstājīgo dāmu pasēdēt uzgaidāmajā zonā. – Piedodiet, šeit aizliegts izmantot mobilos tālruņus.

Edvardsas kundze veltīja viņai iznīcinošu skatienu. – Laikam jau šeit neviens nedrīkst arī atklāt to, vai mans vīrs vēl ir dzīvs?

Medmāsa turējās braši. – Es jau jums pateicu, ka viņš vēl atrodas operāciju zālē. Tiklīdz es uzzināšu kaut ko vairāk, tūdaļ pavēstīšu jums.

Kad medmāsa aizgāja, Edvardsas kundze pavērās uz Megiju. – Jums nav nekādas vajadzības šeit sēdēt. Jūs varat iet.

Megija vairs nestrādāja pie šīs dāmas, tālab negrasījās pildīt rīkojumus. – Pašas sirdsmiera labad es gribētu palikt, kamēr būs skaidrs, ka Edvardsa kungam vairs nedraud briesmas, – viņa apņēmīgi iebilda.

Kundze veltīja viņai aizdomu pilnu skatienu. – Es nezināju, ka jums tik ļoti rūp mana vīra liktenis.

– Viņš vienmēr ir izturējies pret mani ļoti laipni.

– Tiešām?

– Es gluži vienkārši vēlos pakavēties šeit, kamēr būs skaidrs, ka briesmas ir garām, – Megija atkārtoja.

Edvardsas kundze paraustīja plecus. – Labi, ja nu jūs paliekat, varbūt patiešām man noderētu kaut kas dzerams. Melna kafija bez cukura.

“Varbūt ar šķipsniņu arsēna piedevām,” Megija nodomāja.

Noblīkšķēja ar sparu aizcirstās ārdurvis. – Mammu! Tu nemūžam neuzminēsi, kas noticis!

Dzīvojamā istabā Kristīna nolika malā žurnālu, ko nule bija lasījusi. – Ketij, cik reižu es tev esmu aizrādījusi nesist durvis un neklaigāt kā zivju pārdevējai? Lēdijai tas nepavisam nepieklājas. Pag, kas tev mutē? Košļājamā gumija? Un kāpēc tev rokas viscaur notraipītas ar tinti? Vai skolotāji tev līdz šim nav iemācījuši pareizi lietot pildspalvu?