– Kurš apgalvo, ka es gribu vēlreiz apprecēties? – Megija vaicāja.

– Katra sieviete taču grib iziet pie vīra, – Pegija apgalvoja. – Kurš tad salabos pilošu krānu un ieslēgs DVD atskaņotāju?

– Deivs nekad nedarīja ne vienu, ne otru.

– Vai viņš zina, ka tu pameti viņu cita vīrieša dēļ? – Mo pavaicāja.

– Es nepametu Deivu Derila dēļ.

– Pareizi, un zemeslode nav apaļa.

– Mamm, es runāju godīgi. Es aizgāju no Deiva, jo vairs nemīlu viņu. Nezinu, vai jebkad esmu viņu mīlējusi.

– Nav jau obligāti jāmīl cilvēks, lai saglabātu laulību ar viņu. Gluži vienkārši jāiemācās samierināties un pieciest.

– Lū, nieks par mīlestību un laulību! Bet sekss? Megija, pastāsti, vai Derils ir kaut cik labs gultā? Varbūt super satriecoši brīnišķīgs?

– Mo! Es nevaru atbildēt, ja mamma sēž blakus.

– Neāksties, cālīt, vari gan. Nu, kāda ir atbilde? Vai viņš ir seksīgs?

Megija kautrīgi pasmaidīja. – Apbrīnojami seksīgs!

– Es to jau zināju! Vai tāpēc tu manā ballītē sapirki to smalko apakšveļu? – Kad Megija mulsi pamāja ar galvu, Mo iesaucās: – Ak tu, viltniece! – Sievietes iesmējās un atkal pacēla glāzes.

Kad smiekli aprima, ierunājās Lū. – Manuprāt, šai lietai ir arī sava gaišā puse. Vismaz vairs nevajadzēs paciest Brendu.

Sekoja nākamais tosts. – Dzersim par to, ka Brendai svītra pāri!

– Kad tu satiksies ar savu jauno puisi? – tincināja Betija.

– Kādu laiciņu vēl ne. Jāpagaida, kamēr beigsies viņa līgums.

– Labi labi, tikai pieraugi, lai mums rastos izdevība viņu kārtīgi aplūkot.

Atstājusi savu māti un viņas draudzenes krodziņā, Megija atgriezās Belmontholā. Atgriezās savā jaunajā dzīvē. Savā jaunajā, brīnišķīgajā dzīvē.

Kad vien skatiens pārslīdēja iespaidīgajam namam, Megiju pārņēma saviļņojums. Viņa joprojām nespēja noticēt savai veiksmei. Hels patiešām bija brīnišķīgs darba devējs. Viņš uzticēja Megijai paveikt visu nepieciešamo un allaž slavēja viņas gatavotās maltītes – atšķirībā no Deiva, kurš vienmēr bija mācējis atrast sievas pavārmākslā kaut ko nonievājamu.

Pirmdienu rītos Hels iedeva viņai sarakstu, kur bija atzīmējis, kādas maltītes vēlētos baudīt nākamajā nedēļā. Darba intervijā sacītais izrādījās patiesība – Helam garšoja vienkārši ēdieni, tikai reizēm viņš izvēlējās kariju. Megija līdz šim nebija gatavojusi kariju, jo Deivs apgalvoja, ka tas bojā kuņģi, tāpēc vajadzēja iegādāties pavārgrāmatu un rīkoties atbilstoši receptēm.

Lenča tiesai gan vienmēr tika pieprasīts viens un tas pats, proti, kārtainās šķiņķa sviestmaizes ar sinepēm un ābols. Hels ieturējās, sēžot pie kāda no daudzajiem datoriem savā milzīgajā darbistabā, kuras logi izgāja uz ezeru. Šad un tad viņš piebiedrojās Megijai un Ellai virtuvē, lai baudītu lenču kopā. Atceroties vien, cik briesmīgi pret viņu bija izturējušās Edvardsa un Pekstone, Megijai gribējās sev iekniebt. “Vai tad šis patiešām ir darbs? Varbūt tikai sapnis? Varbūt es pamodīšos un attapšos savā vecajā dzīvē? Nu labi, Belmontholā īsts murgs bija panākt, lai putekļi neņemtu virsroku, jo mājā notika plaši remontdarbi, tomēr es ik vakaru jūtos lepna par paveikto, lai cik pārgurusi esmu.”

Un cik tīkami bija vakari, kad Megija savā omulīgajā dzīvoklī vai nu skatījās televīziju – programmu, kas viņu interesēja –, vai arī lasīja. Tiesa, tagad ne vairs vienīgi mīlestības romānus, jo ar Hela atļauju viņa lietoja grāmatas no viņa bibliotēkas. Zinātniskās fantastikas un fantāzijas literatūra Megijai bija kaut kas gluži jauns, tomēr vajadzēja atzīt, ka viņu valdzina šīs savādās paralēlās pasaules, kurās nav nekā neiespējama, bet būtībā viss tāpat grozās ap labā cīņu pret ļauno un cilvēkiem, kas mīl vai pārstāj mīlēt.

Un piedevām pie tik brīnišķīga darba un dzīvesvietas viņai vēl bija Derils. Ik dienu viņš atsūtīja īsziņu vai piezvanīja, lai pateiktu, ka mīl Megiju un skaita dienas, kas atlikušas līdz brīdim, kad atkal būs kopā ar viņu. Derilu uztrauca vienīgi tas, ka viņa sagatavotais Fredija Merkūrija imitēšanas šovs publikai patīk tik ļoti, ka darbinieks, kas atbild par izklaidēm uz kuģa, vēloties noslēgt jaunu līgumu. Megija bija strikti ieteikusi nelaist garām tādu izdevību.

– Bet es vēlos būt kopā ar tevi, – viņš apgalvoja.

– Tev nepieciešams arī strādāt, turklāt darbs tev sagādā prieku, vai ne? Tāpēc turies pie tā, kamēr iespējams, un tad jau redzēsim.

– Tev taču nav uzradies kāds cits?

Megijs nosmējās un ieteica viņam neaušoties. – Daudz ticamāk, ka tev varētu uzrasties kāda cita, droši vien sievietes uz kuģa tev skrien pakaļ pulkiem vien.

– Neviena no viņām nevar līdzināties tev, Megija. Tici man.

Jocīgi, bet viņa ticēja. Gadiem ilgi Megija bija šaubījusies, vai ir mīlestības vērta, bet Derils vienmēr lika viņai justies īpašai un bez pūlēm izplaucēja viņas sejā smaidu. Megija bija pastāstījusi Derilam par to dienu, kad devās pie viņa, pa kajītes logu ieraudzīja gultā kailu sievieti, un šī iemesla pēc nosprieda, ka divreiz divi ir pieci. Tagad kļuva skaidrs, ka Derila draugs, kurš bija apsolījis pieskatīt viņa laivu un automobili, atļāvās arī šo to citu, ne tikai pārbaudīja, vai kāds nav ielauzies Derila īpašumā. – Tātad tu nāci, lai sastaptu mani? – Derils vaicāja. – Vai kāda īpaša iemesla pēc?

– Tāpēc, ka es ilgojos pēc tevis, – skanēja atbilde.

– Tas ir jauki.

– Nē, tas bija briesmīgi. Pēc vissliktākajām Lieldienām savā mūžā es pametu Deivu un nospriedu, ka tu esi vienīgais, kas varētu man palīdzēt, lai gan tas šķita aplami. Radās sajūta, ka es tevi tikai izmantoju.

– Man tas ne mirkli nebūtu ienācis prātā. Es būtu darījis visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Tomēr izskatās, ka tu esi lieliski tikusi galā pati.

– Man ļoti palīdzēja Ella. Tā bija viņa, kas sagādāja man jaunu darbu un dzīvesvietu. Nudien nezinu, vai es jelkad spēšu viņai to atlīdzināt. Turklāt tieši Ella bija tā, kura iedrošināja mani sazināties ar tevi.

– Tādā gadījumā man nav skaidrs, kā es spēšu jelkad viņai to atlīdzināt.

Megija joprojām gremdējās šajās pārdomās, kad ieraudzīja pie Belmontholas elektroniski veramajiem vārtiem novietotu kādu automobili. Viņai pamira sirds. Tas piederēja Deivam, un viņš balstījās pret tā spārnu. “Kaut nu nebūtu atklājusi, kur tagad dzīvo un strādā! Paldies Dievam, ka Hels pāris dienas pavada Londonā; ja nu Deivs saceļ traci un mani atlaiž? Tas nu būtu pēdējais, kas man vajadzīgs.” Megija izkāpa no sava transportlīdzekļa un tuvojās Deivam.

– Redzu, ka tev noņemts ģipsis. – Viņa palūkojās uz Deiva kāju.

Nelikdamies to dzirdam, Deivs jautāja: – Velns parāvis, kas tas? – Viņš iegrūda kādu vēstuli gandrīz viņai sejā.

– Un kā tu domā? – Megijai pietika aša skatiena. – Vēstule no mana advokāta. Tur rakstīts, ka es gribu šķirties.

– Izmet to no galvas, Megsa, tu nemaz negribi šķirties. Tu tikai esi par daudz noskaitusies. Tā ar jums, sievietēm, gadās. Tu pateici visu, ko domā, bet tagad pietiek muļķoties, pienācis laiks atgriezties mājās.

Megija papurināja galvu. – Tu vēl neko neesi sapratis, vai ne?

– Tūliņ es pateikšu to, ko saprotu… Es allažiņ esmu gādājis par tevi, uz galda bija ēdiens, virs galvas jumts. Labs ir, nav mums tik smalkas mājas kā Vērnonam un Šellijai, bet katram jau tāda nevar būt. Es esmu darījis, ko varēju, Megsa. Ko vēl vajag, lai tu būtu apmierināta? Ja nu mēs paplašinātu māju un iebūvētu tualeti arī lejā?

Ja vien Deivs neizskatītos tik aizkustinoši nopietns, Megija smietos. – Deiv, tualete apakšstāvā neglābs mūsu laulību. Ja tu domā citādi, tas tikai lieku reizi apstiprina, ka es esmu rīkojusies pareizi. Un iegaumē! Ne tikai tu biji tas, kam pateicoties mums bija ēdiens galdā. Es ne tikai gatavoju visus sasodītos ēdienus, ko cēlu tev priekšā, bet arī lielu daļu produktu pirku par savu nopelnīto naudu. Tu nekad neesi novērtējis to, ko es darīju. “Ak, Megsa ir tikai apkopēja,” es reiz dzirdēju tevi sakām kādam pudeles brālim krodziņā.

Deivs piepeši pārlaida skatienu apkārtnei, itin kā tikai tagad pamanījis, kur atrodas, tad caur vārtu režģiem nopētīja iespaidīgo namu, kas slējās garā piebraucamā ceļa galā. – Pie velna, ko tu te dari, Megsa? Tā nav īstā vieta tādiem kā mēs.