Tūdaļ domas kļuva skumīgas, un Megija neizlēmīgi pavilcinājās garā piebraucamā ceļa galā. Nogriežoties pa labi, viņa nonāktu līdz kanālam, bet… “Vai es vēlos riskēt un vēlreiz pieķert Derilu gultā ar to sievieti?”

Nē, otrreiz tādam pārbaudījumam viņa nespēja sevi pierunāt un izlēma paveikt to, kas vairs ilgāk nebija atliekams. “Es vairs neslēpšos.”

– Jauki, jauki, jauki. Paskat, kas te atlīdis uz vēdera atpakaļ! Tieši tā, kā es domāju.

– Sveika, Brenda! Es redzu, ka tu neesi zaudējusi ne kripatu no sava šarma.

Megija stāvēja dzīvojamās istabas durvīs. Nekas nešķita mainījies. Televizors blarkšķēja kā parasti, Deivs ar alus skārdeni rokā sēdēja savā parastajā vietā uz dīvāna. Kreisā pēda gan bija ieģipsēta un pacelta uz augšu, laukā rēgojās tikai pārragojušies nagi. – Kā tev klājas, Deiv? – viņa apvaicājās.

– Itin kā tev tas rūpētu!

– Brenda, es runāju ar Deivu. Varbūt no tevis būtu lielāka jēga, ja tu uzliktu vārīties ūdeni tējai, kamēr es ar Deivu pārmiju kādu vārdu divatā?

– Neapšaubāmi! Lai es atstātu tevi, kad tu mēģini ielauzties atpakaļ šajā mājā? Nekā nebija, es neesmu vakar dzimusi un tevi pazīstu kā raibu suni, manu meitenīt. Es zinu, kādu spēli tu spēlē. Tev liekas, ka tu drīksti paceltu degunu aizskriet projām, tad nākt atpakaļ un izlikties, ka neesi izdarījusi neko sliktu? Deiv, es tev jau teicu, ka viņa rīkosies šādi. Atgriezīsies, it kā nekas nebūtu bijis, un domās, ka varēs turpināt turpat, kur beigusi. Nudien, man metas melns gar acīm no tādas nekaunības.

– Esi tik labiņa, Brenda, atvelc elpu un aizver muti! Es atbraucu tikai tāpēc, lai savāktu savas atlikušās mantas un pateiktu Deivam, ka gribu šķirties. Piedod, Deiv, es gribēju to pavēstīt bez lieciniekiem, bet tev acīmredzot trūkst drosmes pateikt Brendai, ka nav glīti bāzt degunu citu darīšanās, tātad man nav citas izvēles. Vai ir kas tāds, ko tu vēlētos man sacīt?

Viņš lūkojās tik dīvaini, it kā redzētu savā priekšā svešinieci. Bet – vai Megija patiešām nebija viņam svešiniece? Tur jau tā nelaime, ka viņš par savu sievu nezināja ne tik, cik melns aiz naga. Deivs nolika alus skārdeni.

– Šķirties? Kāpēc? Ko es tev esmu nodarījis?

– Neko. Tu man nekad neesi pievērsis uzmanību un nedarīji neko, lai neļautu Brendai mani mūždien noniecināt un pazemot. Viņa tā rīkojās tepat tev deguna galā, bet tu ne reizi viņu neapsauci.

Brenda nicīgi nošņācās un iesprauda lūpās cigareti.

– Tu esi mainījusies, – Deivs sāji noteica. – Tu vairs neesi tā Megija, kuru es apprecēju. Mana Megija nemūžam neņemtu tādus vārdus mutē.

– Tev taisnība, un tā ir mana kļūda. Man vajadzēja jau sen atbildēt gan tev, gan tavai mātei. Vai tu vari godīgi atzīt, ka šajās dienās tev manis pietrūka? Vai tu vispār pamanīji manu prombūtni?

– Protams, ka pamanīju, neesmu taču stulbs! Ja gribi zināt, es iedomājos par tevi vēl vakar.

“Vakar? Tas nu gan ir liels sasniegums!” – Un kas lika tev iedomāties par mani?

– Es nevarēju sameklēt tīras apakšbikses. Mammai vajadzēja dažas izmazgāt.

Megija piespieda sevi nereaģēt uz šo paziņojumu. – Tad jau tev paveicies, ka vecā labā Brenda bija šeit un palīdzēja.

Pēc četrdesmit piecām minūtēm Megija bija salikusi visu nepieciešamo trīs lielos, melnos atkritumu maisos.

Viņa uzrakstīja zīmīti Dīnam, ko atstāja dēla istabā, tad nokāpa lejā, kur Brenda virtuvē stāvēja pie plīts. Mutes kaktiņā vīdēja cigarete, kam garais pelnu stabiņš draudēja nobirt pannā ar pupiņām mērcē, ko viņa maisīja. Uz grīdas savā grozā gulēja neglīti noskūtais un daļēji apsaitētais Velna Sids, kas pārtrauca laizīt sevi un veltīja Megijai ierasti īdzīgu skatienu. “Paskat,” viņa secināja, “pat šis mopsis nespēj izjust pateicību, ka es izglābu tam dzīvību.”

Megija pameta māju neatvadījusies, sakrāva mantas automobilī un grasījās doties projām, bet tad pārdomāja.

Vajadzēja apciemot vēl vienu cilvēku.

Viņa piezvanīja pie Outsas kundzes durvīm.

– Pie visiem svētajiem! – izsaucās vecā dāma, atvērusi durvis. – Sen neesat manīta. Kur jūs slēpāties?

– Tas ir garš stāsts.

– Tādā gadījumā labāk nāciet iekšā un izstāstiet man visu. Man arī ir jaunumi. Džeks mani bildināja!

Pie vakariņām, kurās tika pasniegts mājīgs gaļas un kartupeļu biezputras sacepums, bet desertā drumstalu ābolmaize, Megija uzzināja Outsas kundzes jaunumus – Lieldienās Džeks esot aizvedis viņu baudīt romantisku nedēļas nogali Lendadno un pārsteidzis ar saderināšanās gredzenu, kas bijis paslēpts salvetē, kad viņi vakariņojuši savas viesnīcas restorānā. Kāzas esot paredzētas augustā. – Dārgā, es zinu, kas jums prātā! – Vecā dāma smējās. – Viss notika mazliet sasteigti, bet mūsu vecumā vilcināšanās neder.

Pēc tam Megija pastāstīja par savām briesmīgajām Lieldienām un visu, kas bija noticis pēc tam, neaizmirstot pieminēt arī savu jauno darbu Belmontholā.

– Vai manu dieniņ, – vecā kundze iestarpināja ikreiz, kad Megijai nācās ievilkt elpu. – Vai jūs esat pārliecināta, ka vēlaties šķirties no Deiva? – viņa beidzot pavaicāja.

– Jā. Es apzinos, ka tas ir radikāls solis, bet kāpēc man būtu jāpaliek? Kas šeit ir tāds, ka būtu vērts palikt?

Outsas kundze noglāstīja Megijas roku. – Vai es varu kaut kā palīdzēt?

– Jā, turpiniet sazināties ar mani.

Namamāte smaidīja. – Citādi nemaz nevar būt. – Piepeši viņa kļuva nopietna. – Jūs neesat pieminējusi Derilu. Vai viņš zina, ka jūs gatavojaties šķirties?

Megija papurināja galvu. – Es pārtraucu satikties ar Derilu pēc tā briesmīgā vakara, kad jūs pārsteidzāt mūs savā virtuvē. Kopš tā laika es neesmu runājusi ar viņu.

Turklāt viņš jau ir atradis sev citu, O kundze.

– Vai tiešām? Džeks man neko tamlīdzīgu nav teicis. Megija pastāstīja, ko bija redzējusi caur “Bohēmiešu rapsodijas” kajītes logu.

Vecā dāma sarauca pieri. – Vai esat pārliecināta, ka nekļūdījāties?

– Visnotaļ pārliecināta. Tas, ko es redzēju, nebija pārprotams.

– Tomēr jūs esat maldījusies. Derils jau vairākas nedēļas ir projām, jo strādā uz kruīza kuģa. Redzat? Tikai vakar es saņēmu no viņa pastkarti. Derils raksta, ka uzstājoties ar lieliem panākumiem. – Viņa paņēma no kamīna malas kartīti ar slavenā Pizas torņa attēlu, ko Megija jau bija ievērojusi iepriekš. – Viņš kuģo pa Vidusjūru. – Outsas kundze iedeva kartīti Megijai. – Līgums par uzstāšanos noslēgts uz trim mēnešiem. – Viņa atkal apsēdās un joprojām sarauktu pieri gausi noteica: – Tātad… lai kuru jūs būtu redzējusi uz Derila laivas, tas nevarēja būt viņš.

“Nevarēja vis,” secināja Megija. “Ja tā kārtīgi padomā, es taču neredzēju pašu Derilu, vai ne? Tikai to sievieti.” Viņa raudzījās uz kartīti, uz torni, kas bija tik bīstami sašķiebies, un jutās tik nelāgi, it kā būtu sašķiebusies varbūt ne visa plašā pasaule, bet viņas mazā pasaulīte gan.

– Manuprāt, jums, dārgā, vajadzētu viņam piezvanīt.

Megija pacēla skatienu. – Es izdzēsu viņa tālruņa numuru.

Vecā dāma pasmaidīja. – Es domāju, ka to nebūs grūti uzzināt no Džeka.

Nespēdama parunāt, Megija apskāva veco draudzeni.

47. nodaļa

“Es esmu nolādēts, cita izskaidrojuma nav. Vai citādi šī diena būtu izvērtusies tik nelāga un es būtu spiests pārciest vakaru Frensīnas vecāku sabiedrībā un Elana neslēpti nicinošos skatienus?”

Sievastēva skatījumā Ītana noziegums, pēdējais garajā šaušalīgo pārkāpumu sarakstā, bija novēlota atgriešanās mājās no darba, jo viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka tiek rīkotas vakariņas par godu Elana dzimšanas dienai. Nokavētu vakariņu dēļ visi izturējās tik noraidoši, it kā viņš būtu vainojams genocīdā.

Aizkavēšanās gadījās tāpēc, ka svarīgs klients, kurš sadarbojās ar Ītanu jau sešpadsmit gadus, piezvanīja tieši tajā brīdī, kad viņš bija izslēdzis datoru un grasījās beigt darbu. Pārējie jau bija projām, Ītans pacēla klausuli, acumirklī pazina Džima Hiltona balsi un atkal ieslēdza datoru, lai atvērtu šī klienta failu, jo skaidri atcerējās, ka nauda par pēdējo pasūtījumu nav saņemta. Džima parāds bija divdesmit tūkstoši mārciņu. Ierasti laipnā, ikdienišķā tonī Ītans uzsāka sarunu. – Jauki, ka esat piezvanījis! Kāds laiks tagad ir Bristolē? – Sākumā Džims mēģināja tērzēt tikpat nepiespiesti, tomēr viņu nodeva nepārprotama nervozitāte balss tonī. Kļuva skaidrs, ka Džims piezvanījis, lai pavēstītu nelāgus jaunumus, jo viņa nomāktība šķita teju vai taustāma. Un tad viss izlauzās laukā aumaļām vien. – Es nespēju izķepuroties grūtajos laikos… bankrots… ļoti žēl… nav naudas, lai samaksātu… – Šņaukāšanās. Briesmīgi, ja raud piecdesmit sešus gadus vecs vīrietis. – Man ir ļoti žēl… Ceru, ka tu sapratīsi.