Ella skaļi norija siekalas. – Nudien nezinu, ko sacīt.

Ītans lēni pašūpoja galvu, viņa pleci saguma. – Ņemot vērā visus apstākļus, nedomāju, ka te būtu kaut kas sakāms ne tev, ne man. Ja nu vienīgi… – Ītans negaidīti pasmaidīja. – Ja tev ar Lorensu nekas nesanāks, vai es drīkstēšu būt sarakstā pirmais?

Arī Ella smaidīja. – Tu nudien esi neiespējams.

– Saki, vai tagad viss ir kārtībā? Vai tu man piedosi, ja es apsolīšu mats matā izpildīt tavas prasības un nerādīšos tev ne tuvumā?

– Jā, es tev piedodu. – Tieši to pašu viņa iepriekšējā vakarā bija teikusi Lorensam.

– Rau, to es esmu sapratis tikai pēc iepazīšanās ar tevi, – Ītans turpināja. – Mīlot kādu cilvēku, tu vēlies, lai viņš ir laimīgs. Ella, ja tevi dara laimīgu tas, ka tu mani vairs nekad neredzēsi, lai tā būtu. – Viņš piecēlās un pastiepa Ellai pretī abas rokas. – Nāc, mums abiem jāatgriežas pie darba. Kur tu šobrīd strādā?

– Lielā īpašumā. Belmontholā.

– Es zinu to namu, tas ir milzīgs. Atceros, ka pērn tas bija izsludināts pārdošanā. Vai jaunie īpašnieki ir klienti, kas uzvedas piedienīgi?

– Īpašnieks ir tikai viens, un viņš uzvedas nevainojami. – Ella mēģināja piemēroties Ītana tonim. Viņš spēja vienā acumirklī izrādīt smeldzīgi dziļu atklātību, bet nākamajā risināt gluži ikdienišķu sarunu. – Es ceru, ka tur atradīsies darbs arī Megijai, – viņa piebilda.

– Tiešām? Viņai būs jāpasvīst, lai saviem spēkiem vien uzkoptu tik lielu māju. Tas varētu līdzināties putekļu slaucīšanai no Fortas tilta.

– Var gadīties, ka tas kļūst par Megijas pilna laika darbu.

– Man netīk to dzirdēt. Frensīna nebūs sajūsmā, ka jāzaudē Megija.

– Tādā gadījumā viņai vajadzēja izturēties laipnāk un neuzskatīt Megiju par pameslu.

– Vai viņa tā rīkojās?

– Izbeidz, Ītan! Tas tev nevarētu būt absolūts jaunums.

Viņš paraustīja plecus. – Laikam gan ne.

– Paklau, tu taču nevari visu atlikušo mūžu nodzīvot kā strauss, kas paslēpis galvu smiltīs.

– Diezin vai es esmu tik drosmīgs, lai dzīvotu kaut kā citādi.

– Tu taču tā nemaz nedomā.

Viņi bija nonākuši pie šosejas, kur pagaidīja, kamēr garām aizbrāžas kravas automobilis, un tad šķērsoja ceļu. Stāvlaukumā tagad rindojās visdažādākie braucamie, tostarp gan traktors, gan visai uzkrītošs Mercedes firmas sporta auto, kura dzinējs klusi dūca. Šis nevainojami elegantais sudrabkrāsas transportlīdzeklis spilgi izcēlās uz pārējo fona, bet tumši tonētie stikli vedināja Ellu uz domām par pārmērīgi dāsni apmaksātiem futbolistiem.

Ītans pavadīja viņu līdz automobilim. Kad Ella atvēra durvis, viņš pavaicāja: – Laikam jau šīs ir atvadas, vai ne?

– Laikam gan.

– Žēl gan, ka sajūta ir tik nelāga.

Ella pasmaidīja un noskūpstīja Ītanu uz vaiga; šis žests viņai šķita gluži dabisks un pieļaujams. – Sargi sevi, norunāts?

– Tu arī. – Viņa balss bija tik tikko sadzirdama.

Abi mirkli raudzījās viens otrā, un tad Ītans pavisam liegi noskūpstīja Ellu uz lūpām. Viņa mutes pieskāriens bija teju nemanāms, skūpsts ilga tikai sekundi, bet Ella to izjuta kā divtūkstoš voltu stipru strāvas triecienu. Viņa uz mirkli pievēra plakstus, tad atvēra un attapās lūkojamies tik dziļu skumju pārņemtā sejā, ka piepeši aizrāvās elpa.

– Paliec sveika, – Ītans noteica. – Es patiešām ceru, ka Lorenss dara tevi laimīgu.

Aizbrauca Ella neatskatījusies.

Pēc piecām minūtēm, kad Ella jau bija labā gabalā, Ītans sekoja tajā pašā virzienā.

Divas minūtes vēlāk stāvvietu pameta arī sudrabainais Mercedes. Pie stūres sēdēja sieviete ar akmeņaini stingu seju. Kurš to būtu domājis, ka jaunākā Mercedes modeļa izmēģinājuma brauciens un lišķīgā, gados jaunā pārdevēja Ārona ierosinājums pārbaudīt auto uz šosejas, kas ved uz krodziņu “Kaķis un vijole”, sagādās viņai šādu atklājumu?

Vēl vairāk, viņa tā arī paliktu laimīgā neziņā, ja auto pārdevējs nebūtu palūdzis apstāties pie krodziņa, jo no rīta esot sadzēries pārāk daudz kafijas un tagad nonācis neapskaužamā situācijā.

Kamēr Ārons atradās krodziņā, viņa bija ieraudzījusi Ītanu un Ellu šķērsojam šoseju. Šokēta, bet aši attapusies, viņa izvilka savu mobilo telefonu un nofotografēja tieši to brīdi, kad Ītans skūpstīja šo sievieti. “ Un kas tagad būtu darāms ar šo attēlu?”

– Nu, Pekstones kundze, kā jums patīk šis auto?

– Es runāšu ar jums atklāti Āron, man tas riebjas. Tā bija milzīga vilšanās.

– Ak tā…

“Jā,” viņa nodomāja, “tas aizgaiņās glaimīgumu no tavas lišķa sejas.” Viņa pa tīreļiem stūrēja atpakaļ uz autocentru, izlādēdama savu niknumu uz šo spēkratu, un tik strauji iegrieza līkumos, ka puiša seja bija kļuvusi pelnpelēka, kad viņa, riepām kaucot, apstādināja Mercedes autocentra priekšpagalmā.

46. nodaļa

Kad nu neapstrīdams pierādījums bija apstiprinājis aizdomas, ka Ītanam ir mīlas dēka, naids, ko Kristīna izjuta pret Ellu Mūru, kļuva spēcīgāks par visām jebkad piedzīvotām emocijām. Ikreiz, iedomājoties vien par fotogrāfiju, kas glabājās viņas mobilajā telefonā, augumu vārda tiešā nozīmē sadrebināja niknums.

“Ītans, mans Ītans! Kā gan viņš uzdrīkstējās man to nodarīt? Turklāt ar šo nožēlojamo Ellu Mūru? Ak, cik brīnišķīgi Ella bija tēlojusi savu lomu, izlikusies vēsa un neaizskarama! Var jau būt, ka viņa spēj piemuļķot Frensīnu un to savu puisi, bet mani gan ne. Šo Ellu es esmu izpratusi jau no paša sākuma. Tagad atliek vienīgi izlemt, kā rīkoties, lai mācību Ella neaizmirstu ilgi jo ilgi. Atriebība būs salda.”

Megija gatavojās aiziet, kad saklausīja aizcērtamies ārdurvis. Viņa bija cerējusi tikt projām, iekams atgriežas Pekstones kundze, bet tas neizdevās. “Tagad nāksies uzklausīt virkni sūdzību un aizrādījumu par slikti paveiktu darbu.” Megija allaž nobrīnījās, kā gan sievietes, kuras gadiem ilgi nav ne pirkstu pakustinājušas, lai uzkoptu savu māju, spēj būt tik zinošas, tiklīdz jākritizē tie, kas šo darbu veic viņu vietā.

– Tā vien šķiet, ka šodien jūs esat beigusi darbu agrāk, vai ne? – Pekstones kundze stāvēja virtuves durvīs un nepārprotami šķita satracināta. Pat labākos laikos viņas uzvedībā nemanīja ne kripatas laipnības, bet tagad sievietes seju izķēmoja naids, savukārt balss skanēja tik asi, ka spētu izurbties cauri pat rūdītam stiklam.

– Es vienmēr beidzu darbu šajā laikā. – Megija pievērsa skatienu pulkstenim virs gāzes pavarda.

– Vai tiešām? Es ceru, ka šoreiz jūs esat kārtīgi nospodrinājusi dušas kabīnes durvis manā vannasistabā. Iepriekšējā reizē tur palika netīras švīkas. Es redzu, ka šeit grīda nav uzmazgāta pienācīgi. Paraugieties pati. Es jums nemaksāju, lai jūs visu dienu sēdētu un skatītos televizoru, skaidrs?

– Pekstones kundze, es mēģināju dabūt laukā šos traipus, bet tur jau tā nelaime ar kaļķakmens flīzēm… ja tās kārtīgi un regulāri nekopj, grīdā ieēdas itin viss, kas uz tās nonāk.

– Pēkšņi jūs esat kļuvusi par lielu speciālisti flīžu jautājumos, vai ne, Megija?

“Es zinu nesalīdzināmi vairāk nekā tu,” Megija nodomāja, kamēr Pekstones kundze virzījās tuvāk. – Man jāzina tamlīdzīgas lietas, lai darītu savu darbu.

– Un jūs grasāties mani pamācīt?

– Es tikai norādu uz faktiem, tas arī viss.

– Nē, Megija, jūs apgalvojat, ka zināt visu labāk par mani, tāpēc noskaidrosim reizi par visām reizēm… Es maksāju jums algu, un tas nozīmē, ka jūs darāt to, ko es lieku. Ja es apgalvoju, ka šos traipus ir iespējams iztīrīt, jums tas ir jāizdara. Vai sapratāt?

Megija norija siekalas. “Cik daudz es vēl būšu gatava paciest šo sievieti? Vai es tā arī stāvēšu un padevīgi ļaušu viņai izturēties tik rupji?” Tomēr Megijai bija vajadzīga nauda, tobrīd pat vairāk nekā jebkad. “Bet… ja nu pavērsies iespēja drīz dabūt jaunu darbu? Pateicoties Ellai, es pēc stundas tikšos ar Belmontholas īpašnieku. Ja tas būs pilna laika darbs un samaksa laba, kā Ella bija ļāvusi noprast, varēs iztikt arī bez Pekstones naudas.”

– Vai jūs dzirdat, ko es jums saku?