Uzrunātā vēlreiz norija siekalas. No dvēseles dzīlēm izlauzās drosme stāties pretī šai sievietei, gluži tāpat kā iepriekš Brendai un Šellijai. – Jā, Pekstones kundze, dzirdu. Ja reiz es esmu nekam nederīga apkopēja, laikam jau vajadzēs pārtraukt darbu pie jums. Vai zināt ko? Es esmu pārliecināta, ka jūs pati tiksiet galā ar traipiem uz šīm flīzēm. Pietiks ar vienu skābes pilienu no jūsu indīgās mēles.

Kundze saniknojās vēl vairāk, ja vien tas vispār iespējams. Šķita, ka viņa gatavojas mest Megijai ar kaut ko smagu. Neiespējami tas nebija.

– Kā tu uzdrošinies tā runāt ar mani? – sieviete iešņācās.

– Es uzdrošinos gan! Žēl, ka es to neizdarīju jau sen. Vai zināt ko? Jūs izskatāties pēc lēdijas, bet patiesībā jums no smalkuma nav ne miņas. Jūs esat rupja un nepieklājīga kuce. Jūs un mana vīramāte saderētos kopā kā cimds ar roku.

Megija pārmeta pār plecu somas siksnu, augstu pacēla galvu un devās projām, cenzdamās nepaklupt, lai nesabojātu panākto efektu.

Drebēdama no satraukuma un triumfa, Megija sekoja Ellas norādījumiem un brauca uz Belmontholu. “Cerams, ka es neesmu nodedzinājusi visus tiltus. Ja neizdosies dabūt darbu Belmontholā, vajadzēs meklēt jaunu klientu, jo es patiešām nedrīkstu strādāt mazāk.”

Gandrīz jau sasniegusi mērķi, viņa apjauta, ka atrodas aptuveni jūdzes attālumā no kanāla, kur bija pietauvota Derila laiva. Pietika ar šo domu, lai viņas sirds sāktu pukstēt straujāk.

Kanāla tuvums pārsteidza, bet vislielākais pārsteigums izrādījās pati Belmonthola. Tamlīdzīgus īpašumus Megija bija redzējusi žurnālos un televīzijā, bet nebija pat iztēlojusies, ka vienā jaukā dienā pati spers kāju tik milzīgā namā. Viņa vēlreiz atcerējās Ellas norādījumus un piespieda pogu panelī līdzās elektroniskajiem vārtiem. Kad Ellas balss metāliskā versija bija uzsaukusi sveicienu, vārti kā uz burvju mājienu sāka vērties vaļā. Kamēr auto virzījās tuvāk mājai pa iespaidīgi garu piebraucamo ceļu, Megija nosprieda, ka šis īpašums ir nelielas – vai arī lielas – bagātības vērts. Piepeši uzmācās nervozitāte. Šī nebija viņas pasaule.

“Kur tad ir mana pasaule? Kur iederas Megija Storma?”

Tā vien šķita, ka itin nekur. Kopā ar Deivu un viņa ģimeni noteikti ne. Pat dēls gandrīz nesarunājās ar viņu, bet pašas māte… “Kmm, ko tur vēl piebilst par Lū? man nav arī īstu draugu. Vientuļniece plašajā pasaulē…”

No Deiva joprojām nebija saņemts ne vārds. Viegli iztēloties, ka viņš ir pakļāvies mātei un viņam piekodināts nekādā gadījumā nespert pirmo soli, lai tādējādi piespiestu Megiju padoties pirmajai. “Deivam un Brendai vajadzēs ilgi gaidīt.”

Viņa izjuta atvieglojumu, kad iespaidīgā nama parādes durvīs nostājās Ella.

– Vai viegli atradi ceļu? – Ella ierunājās, kad bija ieteikusi novietot automobili līdzās viņas Toyota.

Megija bijīgi pavērās apkārt. – Šādu vietu ir grūti palaist garām, īpašums taču ir milzīgs.

Ella smaidīja. – Neraizējies, drīz tu pieradīsi pie šiem mērogiem.

Par spīti smaidam, Ella šķita neierasti saspringta, it kā viņai nedotu mieru kāda mokoša doma. Megijai gribējās pavaicāt, vai viss ir kārtībā, bet tajā brīdī kāds automobilis tuvojās mājai tik strauji, it kā tam dzītos pakaļ. Spēkrats apstājās mājas priekšā, bremzējot tik strauji, ka riteņi uzsita gaisā grants strūklas. Jumts bija nolaists, un pie stūres gaišmatis saulesbrillēs. Viņš pamāja ar roku abām sievietēm. “Droši vien īpašnieka dēls,” Megija nodomāja. Tiesa, Ella nebija pieminējusi vēl kādu ģimenes locekli.

– Tas ir Hels Morens, – Ella klusi paskaidroja.

– Tu joko! Tīrais zēns!

– Hels ir vecāks nekā izskatās un vismaz divtik gudrāks. Šis auto ir viņa jaunā rotaļlieta, viņš to nopirka pirms nedēļas.

– Viņam ir jābūt gudram, lai atļautos šo visu. Jaunā rotaļmanta ir Bentley, vai ne?

– Trāpīts.

Megija iesmējās. – Varbūt es esmu gudrāka nekā izskatos.

– Atvainojos par nokavēšanos. – Hels Morens atsperīgā solī bija pienācis viņām klāt. Šķita, ka viņā kūsā neizsīkstoša enerģija. Jaunais vīrietis noņēma saulesbrilles un pastiepa roku sveicienam. Neviens no Megijas potenciālajiem darba devējiem nekad to nebija darījis. – Es iekļuvu sastrēgumā, – viņš paskaidroja un piemiedza Ellai ar aci. – Zinu jau, zinu, ko tu domā! Nav prātīgi izgrūst bargu naudu par ātru automašīnu, bet tāpat sēdēt sastrēgumā.

– Tā nav tava vaina, Hel, – Ella iebilda. – Ceļš būtu tavā rīcībā, ja mēs, parasti mirstīgie, nemaisītos tev pa kājām ar saviem mazajiem, sagrabējušajiem auto. – Viņa izlikās, ka noņem Hela priekšā iedomātu cepuri.

Viņš iesmējās un piemiedza ar aci Megijai. – Ticiet vai ne, bet man patiešām jādzird no Ellas šādi apvainojumi. Tagad… kā būtu, ja es pagatavotu mums visiem pa tasei tējas? – Hels pastiepa uz priekšu ar lenti apsietu kārbu. – Rau, es nopirku arī kūkas. Pēc tam mēs abi, Megij, varētu ķerties pie lietas. Vai es drīkstu jūs saukt par Megiju?

“Tu vari mani saukt, kā vien vēlies,” viņa nodomāja. Nervozitāte pagaisa kā nebijusi, un Megijai par visu vairāk gribējās strādāt Belmontholā. Viņa mīļuprāt ikvienu savu nomoda minūti veltīs šī nama uzkopšanai un jutīsies līksma kā cīrulis debesīs.

Viss tika norunāts, un Megija nespēja vien noticēt savai veiksmei! Nudien apbrīnojami – ideāls darbs un iespēja dzīvot uz vietas. “Lai nu vēl kāds apgalvo, ka lūgšanas netiek uzklausītas. Nevarētu gan pierādīt, ka es būtu īpaši nodevusies lūgšanām, bet varbūt turpmāk to darīšu.”

Kad Hels, kurš uzstāja, lai viņu uzrunā priekšvārdā, bija parādījis Megijai abus virs garāžām ierīkotos dzīvokļus un ļāvis izvēlēties, kurš labāk patīk, viņai radās vēlēšanās saļimt uz grīdas un apraudāties. Dzīvoklis bija nevainojami ērts. Jauka dzīvojamā istaba bija savienota ar virtuvi, un viņa tūdaļ iztēlojās sevi sēžam pie nelielās brokastu letes un raugāmies pa logu, kas izgāja uz piebraucamo ceļu un dārzu mājas priekšā. Šaurs gaitenis ar veselu rindu iebūvētu skapju veda uz guļamistabu un vannasistabu. Dzīvoklis pat bija daļēji mēbelēts. Hels atvainojās, ka mīkstais grīdas segums gan nav visai labā stāvoklī un logiem trūkst aizkaru, bet Megija pasteidzās apliecināt, ka aizkarus sameklēs pati, bet traipus uz grīdas seguma nomaskēs ar dažiem paklājiem.

– Darbs būs elastīgā režīmā, – Hels skaidroja. – Man ir vajadzīgs cilvēks, kas turētu kārtībā māju un mani pašu arī. – Megija mājsaimniecībā būšot atbildīga par visu to, kam viņš nespēj atlicināt laiku. Par dārzu pagaidām rūpējās līgumstrādnieks, bet drīz tikšot sameklēts atbilstošs dārznieks. Uzkopšana gan varētu izrādīties sarežģīta problēma, ja ēkā bija vēl daudz remontējama, bet Megija apliecināja, ka viņa netaupīs pūles un darīs visu, kas viņas spēkos. Kad tika uzdots jautājums par to, kādas maltītes viņa Helam pasniegs, Megija godīgi atbildēja, ka līdz šim neesot gatavojusi smalkus ēdienus, bet esot ar mieru mācīties. Hels atteica, ka viņu apmierinot mājas ēdiens bez visādiem pārmērīgiem smalkumiem.

Vislabākais bija tas, ka Megija saņems lielāku algu, nekā nopelnīja agrāk. Viņa žigli aprēķināja, ka būs izcili nodrošināta un varēs brīvi samaksāt par nelielo dzīvokli.

Kad Hels izteica darba piedāvājumu, viņa bija izgrūdusi: – Vai jums nav vajadzīga tāda lieta kā atsauksmes?

– Ella par jums jau pateica visu, kas man vajadzīgs. Kad jūs varētu sākt?

– Ar nākamo nedēļu, ja jūs tas apmierina, – viņa atbildēja.

– Lieliski, jūs esat pieņemta!

“Atlikušajās nedēļas dienās es vēl apkalpošu savus pašreizējos klientus, bet pēc tam šiem darbiem svītra pāri.” Mazliet mocīja vainas apziņa, ka dažas ģimenes nonāks neapskaužamā situācijā viņas negaidītās aiziešanas dēļ, bet par Edvardsas kundzi gan viņai galva nesāpēs. “Vairs nekad neredzēt šo sievieti būs tikpat iepriecinoši, kā šodien pateikt patiesību acīs Pekstonei.”

Tik līksma un pozitīvi noskaņota Megija nebija jutusies sen.

Proti, kopš tās dienas, kad viņa ciemojās pie Derila laivā, viņi bija izģērbuši viens otru un mīlējušies pirmo reizi.