– Labi. Tev ir paveicies. Es šodien jūtos vēlīgs. Es tik un tā došu tev kādu mājienu.

– Es jau tev teicu, – es gandrīz uzsitu ar dūri pa galdu. – Vairs nekādu spēļu.

– Bet šoreiz, Lilij, tas ir tavās interesēs. Tad tu varēsi justies mierīga. Tici man. – Viņa smaids sastindzina mani līdz kauliem. – Skaties uz manu pirkstu. Uzmanīgi.

Viņš uz galda virsmas uzvelk skaitli. 0. Tad 5. Un tad, šķiet, 6.

– Es nesaprotu. – Man acīs dzeļ asaras. Man ir nelabi. Apmeklējuma laiks ir gandrīz galā. Biju domājusi, ka, atnākot šurp, es varētu visam pielikt punktu, taču tas nav noticis. Nu man ir jācenšas saprast jukuša cilvēka domas.

– Skaties vēlreiz.

Nulle. Pavisam noteikti.

Pieci. Vismaz tā šķiet.

Seši.

056.

– Piecas minūtes, – uzsauc cietuma darbinieks man aiz muguras.

Džo skatiens aizšaujas pie pulksteņa. Vai tas ir mājiens? Pacenties, es sev saku. Uztver šo mīklu tāpat kā tavs dēls. Palūkojies uz to no cita viedokļa.

– Es nezinu, – es iešņukstos. – Es nezinu.

Citi ieslodzītie sāk uz mums skatīties. Arī Džo to pamana. Viņš sāk runāt. Nesteidzīgi. Klusi. Gluži kā tēvs, kas mierina bērnu.

– Tad es tev pateikšu. Tas nenozīmē neko. Dažreiz mēs lietās saredzam norādes, kuru tur nemaz nav. Vienkāršā patiesība, Lilij, ir tāda, ka dziļi sevī tu esi labs cilvēks, taču tovakar tu biji vāja. Sāpināta. Pārbiedēta. Tieši tāpēc tu ļāvi man paņemt to atslēgu. Es zināju – ja likšu to lietā un izdarīšu kaut ko briesmīgu, tu nemūžam nespēsi sev to piedot. Tagad tu to vari. Un tāpēc es runāju nopietni, kad sacīju, ka man nemaz nevajadzēja šo atslēgu izmantot. Tāpēc jau es to nosūtīju tev.

Manī pazib cerība.

– Goda vārds?

Pirmo reizi es saprotu, ka patiesībā nemaz nepazīstu šo cilvēku. Nekad neesmu pazinusi. Jā, var jau būt, ka viņš izskatās līdzīgs Danielam. Runā kā viņš. Tomēr viņš nav Daniels. Viņš ir slepkava. Un melis.

Džo pasmaida.

– Tā ir taisnība – Karla atvēra durvis, pirms vēl biju paguvis likt lietā tavu atslēgu. Viņa nepārprotami grasījās bēgt.

– Tātad tā nemaz nebija mana vaina, ka Eds tika noslepkavots?

Viņš papurina galvu.

– Bet kāpēc tu pateici, ka tiki noalgots kā slepkava?

Viņš atkal pasmaida.

– Es zināju, ka tikšu apsūdzēts par uzbrukumu Karlai, tāpēc nospriedu, ka tikpat labi varētu paraut viņu sev līdzi.

– Bet tā tu tiki pie lielāka soda, – es nočukstu.

– Jā. Tā sanāca. – Džo parausta plecus. Viņš izskatās nokaunējies. – Nosauksim to par manu priekšpēdējo mīlestības apliecinājumu sievietei, kura nekad nebūs mana.

– Priekšpēdējo? – es nočukstu.

– Jā. Un šis būs pēdējais. – Viņš paliecas tuvāk. – Karla tika notiesāta par Eda nogalināšanu, jo viņa iedūra Edam ar nazi. Tā bija, vai ne?

Es pamāju.

– Bet nazis tika atrasts guļam zemē.

Es atceros jautājumus, kas tika uzdoti tiesā, kad tika pieminēts šis fakts. Jā, Karla beidzot atzinās. Viņa bija sadūrusi Edu. Un vairāk viņa neko neatcerējās. Viss bija tik juceklīgs…

– Kad es tovakar ierados pie viņiem, Lilij, nazis vēl aizvien bija iedurts Eda kājā. – Džo runā ļoti lēni. Ļoti uzsvērti. – Tā muļķa sieviete bija to vienkārši tur pametusi. Nazi nedrīkst izvilkt no ievainojuma, ja trūkst attiecīgu zināšanu medicīnā. Vai tu to zināji? Tā var nodarīt daudz lielāku postu.

Es gandrīz nespēju paelpot.

– Es atgriezos. Ieraudzījis, kā Karla aizmet cimdus, es atgriezos tavā mājā. Man vajadzēja pārliecināties, vai tur nav palicis kaut kas tāds, kas varētu liecināt pret mani. Dažas minūtes pagaidīju ārā aiz dzīvžoga, taču neviens, šķiet, nebija pamanījis, ka durvis pamestas pusvirus. Tā ir lielo māju priekšrocība. Tās ir atvirzītas no ielas. Kā radītas laupītājiem.

Viņš to pasaka tik vieglprātīgi, ka es gandrīz nespēju apvaldīt trīsas.

– Es iegāju pa durvīm. Nespēju novaldīties un paskatījos uz viņu. Tad pamanīju, ka viņš vēl aizvien elpo. Man bija nemitīgi jādomā par to, cik ļoti viņš bija nodarījis tev pāri. Un tad es to izdarīju. Izrāvu nazi ārā. Pašķīda asinis. Viņš izgrūda tādu ērmīgu, burbuļojošu skaņu…

Es novēršos, mokoši tverdama pēc elpas.

– Tad es aizbēgu. Vēlāk sadedzināju savas drēbes un cimdus – protams, biju tos paņēmis līdzi. Un sāku gaidīt, kamēr policija mani atradīs. – Viņš greizi pasmaida. – Neticami, taču arestēta tika viņa. Un tad es uzzināju, ka tu viņu grasies aizstāvēt. Kādu laiku man šķita, ka tu grasies izmantot sistēmas nepilnības, lai mēģinātu viņu aizstāvēt, vienlaikus nolīgstot to neveiklo pārstāvi, lai lieta izgāztos un viņa tiktu notiesāta. Aizsūtīju tev Karlas cimdus, lai palīdzētu, bet izrādījās, ka tu tos neizmantoji, un Karla tika cauri sveikā.

– Tātad tu patiešām nogalināji Edu, – es lēni saku.

– Varētu teikt, ka to izdarījām mēs visi trīs. – Viņa melnās acis cieši un nekustīgi raugās manī.

Es atkal saraujos.

Džo pastiepj man rokas. Es svārstos. Tad ļauju pirkstgalam pieskarties viņa rokai. Tikai uz īsu brīdi. Lai kā es pūlētos to noliegt, mēs ar Džo vienmēr būsim saistīti, jo mums ir kopīga pagātne. Mūsu pirmās tikšanās laikā viņš atradās cietumā, kamēr es biju brīva – un tikai nesen biju sākusi piesardzīgi iepazīt šo jauno, biedējošo pasauli ar dubultām slēdzamām durvīm, gariem gaiteņiem un apsargiem. Bet, tā kā es pūlējos dabūt viņu ārā no turienes, man radās sajūta, ka mēs abi esam nostājušies pret visu pasauli. Papildinot to visu ar mūsu nejēdzīgo tuvību, Toma piedzimšanu, Eda noslepkavošanu un Karlas notiesāšanu, kļūst skaidrs, kāpēc robeža starp labo un slikto ir kļuvusi tik neskaidra.

– Es mīlu tevi, – viņš saka, ar savām melnajām acīm cieši raudzīdamies manī. – Es mīlu tevi, jo tu mani saproti.

Arī Daniels reiz mēdza tā sacīt.

Un ar ko tas beidzās?

– Es nevaru… – es iesāku.

– Zinu. – Džo satver manu roku ciešāk.

Es to atrauju.

– Tu esi stiprāka, nekā pati apjaut, Lilij. – Džo izskatās gandrīz uzjautrināts. Tad viņa seja kļūst skumja. – Rūpējies par manu dēlu.

Es atceros Toma brīnišķīgos zīmējumus. Viņam atliek kaut kam vienīgi uzmest skatienu, lai tas jau parādītos uz papīra. Tā ir nesen apgūta prasme. Nemaz nebiju zinājusi, ka viņam tā piemīt, taču tad viņa skolā uzradās jauns mākslas skolotājs, kurš nesen bija beidzis koledžu. Apbrīnojami, ko spēj panākt skolotāja atbalsts. It īpaši tad, ja šis skolotājs patiešām saprot bērnus, kam ir (vai nav) Aspergera sindroms.

Šāds talants parasti ir iedzimts. Vismaz tā apgalvo Toma skolotājs.

Džo joprojām skatās uz mani.

– Esmu visu pārdomājis. Man nav vajadzīgs vēl viens DNS tests. Man ir jāiegalvo sev, ka Toms ir mans dēls. Tad es varēšu noturēties. Un neraizējies par mani. Būs tikai pareizi, ja es atgriezīšos cietumā.

– Laiks!

Džo atlaiž manu roku. Uz mirkli mani pārņem zaudējuma sajūta, kam seko visaptverošs brīvības apziņas vilnis.

Tad Džo balss pārvēršas.

– Nenāc vairs šurp, Lilij. – Viņš skatās uz mani tā, it kā vēlētos iegaumēt katru manas sejas vaibstu. – Vairs nekad nenāc mani apciemot. Tas nebūtu godīgi. Ne pret tevi, ne pret mani. Es novēlu tev brīnišķīgu dzīvi. – Viņa melnās acis vēl pēdējo reizi ieskatās man sejā. – Tu esi to pelnījusi.

EPILOGS

12. jūlijā klusi apprecējušies Lilija Makdonalda un Ross Edvardss…

– Vai tu esi laimīga? – Ross jautā, kad mēs pēc baznīcas ceremonijas dodamies atpakaļ uz mājām.

Jā – mēs ar Rosu. Tas notika tik dabiski, ka es pat nobrīnījos, kāpēc mēs tā nebijām izdarījuši jau agrāk.

Mamma ir uzvilkusi sārtu zīda kostīmu un izskatās neprātīgi laimīga. Toms ir sadevies rokās ar Alisi (viņi vēl aizvien satiekas). Mans dēls izskatās tieši tāpat kā Eds viņa vecumā, cik nu var spriest no fotogrāfiju albumiem, ko man pēc savas nāves atstājusi mana bijusī vīramāte. Tagad es spēju jau drošāk rūpēties par Tomu. Man vairs nav bail, ka es novedīšu viņu līdz nāvei, tāpat kā tas notika ar Danielu. Tētis uzmana grilu.