Tomēr tas nebija labi, un mēs to zinājām. Drīz vien mūsu skūpsti kļuva pārdrošāki. Vēl tagad es atceros šo neatļauto uzbudinājumu.

Mammai radās aizdomas.

– Var jau būt, ka esmu visu pārpratusi, – viņa sacīja, vaigiem degot, – tomēr esi piesardzīga, labi? Kaut arī Daniels nav tavs īstais brālis, neaizmirsti, ka viņš ir tavs pieņemtais brālis.

Mani pārņēma kauns un nelabums. Es izdarīju to, ko daudzi dara tad, ja tiek par kaut ko apsūdzēti. Es metos uzbrukumā.

– Kā tu vispār vari domāt kaut ko tik neķītru? – es kliedzu.

Mamma tumši nosarka, tomēr nepadevās.

– Vai tu tiešām man stāsti visu patiesību par Danielu?

– Protams! Kā tu vari tik riebīgi runāt?

Viņas vārdi mani izbiedēja. Tobrīd man jau bija astoņpadsmit. Danielam bija septiņpadsmit. Mēs vēl nebijām izdarījuši ”to”, kā mēdza izteikties manas skolas draudzenes. Tomēr šis brīdis bija tuvu. Bīstami tuvu.

Dažbrīd mani pārņēma tik visaptveroša mīlestība pret Danielu, ka, sēžot viņam pretī pie brokastu galda, es gandrīz nespēju paelpot. Un dažkārt es gandrīz vai nespēju atrasties vienā telpā ar viņu. Tieši to pašu es vēlāk izjutu arī pret Džo.

Saproti, tur jau arī bija tā nelaime. Daniela dēļ man pievilcīgi šķita tikai tie vīrieši, ar kuriem man nevajadzēja ielaisties. Tieši tāpēc es tā tiecos pēc Džo. Un tieši tāpēc mans medusmēnesis bija izrādījies tik katastrofāls. Tieši tāpēc man ar Edu vienmēr bija tik grūti.

– Un tad, – es stomīdamās turpinu, – tas pats puisis no skolas mani vēlreiz uzaicināja uz satikšanos. Es biju paskaidrojusi, ka iepriekšējā reizē bija gadījies pārpratums. Šoreiz es vairs negrasījos ļaut Danielam mani apturēt. Man vajadzēja izlauzties brīvībā.

Es no jauna aizveru acis, lai neredzētu savu guļamistabu, pie kuras sienām ir plakāti; rakstāmgaldu, kas piemētāts ar mājasdarbu burtnīcām; savu brāli, kurš nikni skatījās uz piegulošo krekliņu, ko biju uzvilkusi pirms satikšanās. Biju sakrājusi naudu un nopirkusi sudrabaini spīdīgu apģērba gabalu, kas izcēla manus apaļumus…

– Tev tas nav man jāstāsta, – Ross iebilst, manīdams, cik grūti man ir runāt.

– Man vajag to izstāstīt.

Un es piespiežu sevi aprakstīt, kā Daniels sāka trakot. Cik greizsirdīgs viņš bija uz šo puisi. Kā viņš pateica, ka es nekad nespēšot pārstāt darīt to, ko mēs abi bijām darījuši. Kā viņš mani lamāja ar briesmīgiem vārdiem. Sauca par padauzu. Mauku. Resno. Teica, ka neviens cits mani nekad negribēs. Un kā es pateicu tos liktenīgos vārdus.

Kaut tu nekad nebūtu piedzimis.

Tad Daniels kļuva pavisam kluss. Viņš cieši raudzījās manī, šķiet, veselu mūžību, un tad izgāja no istabas. Aši uztriepusi pūderkrēmu, lai apslēptu asaru pēdas, es metos lejā pa kāpnēm.

Es apklustu, lai savaldītos un varētu pabeigt savu stāstu.

Pie durvīm mani notvēra mamma.

– Tu izskaties jauki, – viņa sacīja, nopētījusi manu krekliņu, – tomēr tev vajadzēs mēteli. Ārā ir auksts.

Biju tik izmisīgi gribējusi ātrāk tikt prom, ka biju par to aizmirsusi. Es paķēru mēteli no pakaramā.

Mammas balss iedrebējās.

– Vai tu kaut kur iesi kopā ar Danielu?

– Nē, – es izspļāvu šo vārdu, karsti pietvīkdama, it kā tie būtu meli. – Man jāsatiekas ar kādu citu.

Viņa bija nosarkusi tikpat koši kā es.

– Goda vārds? – viņa noprasīja.

– Protams. Daniels… viņš ir kaut kur citur.

Nu ir pienācis visgrūtākais brīdis. To ir tik grūti aprakstīt, ka vārdi iestrēgst man rīklē. Tomēr man tas ir jāpasaka. Esmu nonākusi līdz galam. Ja es to tagad neizdarīšu, tad vairs nekad nespēšu to paveikt.

Ross ir saņēmis manu roku. Es dziļi ievelku elpu.

– Kad es pārnācu mājās – starp citu, agri, jo satikšanās nebija īpaši izdevusies, – mammu bija pārņēmusi histērija. Viņi bija atraduši Daniela atrasto zīmīti. Tajā bija viens vienīgs vārds: aizgāju. Vai es kaut ko zināju? Vai viņš bija aizbēdzis? Un tad es sapratu. Viņš bija devies uz mūsu vietu. Uz mūsu īpašo vietu.

Ross saspiež manu roku. Vārdi plūst ārā no manas sirds. – Ģērbies savā sarkanajā jakā, viņš karājās pie staļļa sijas. Merlins ar purnu bakstīja viņa kājas. Un vai zini, kas mētājās uz sasalušās zemes?

Ross papurina galvu.

– Mana lelle. Mana vecā lelle. Tā, kuru es savulaik visur nēsāju sev līdzi. Amēlija. Viņš noteikti bija atgriezies mājā, lai paņemtu to no manas istabas un uzrakstītu zīmīti. Un es zinu, kāpēc. Kopā ar Amēliju viņš noteikti bija juties tā, it kā līdzās būtu es…

Runājot es pēkšņi atceros, kā bērnībā Karla bija izvaicājusi mani par šo lelli toreiz, kad ar taksometru biju vedusi viņu uz mājām no slimnīcas.

– Vai jums tā vēl ir? – viņa bija pajautājusi.

– Nē, – es biju atbildējusi. Tā bija taisnība. Es biju palūgusi, lai lelli ieliek Danielam zārkā.

Nu mani pārņem sāpes par to, ka biju ļāvusi sev to visu atcerēties. Tās mani smacē. Es aprauti, izmisīgi elsoju. Es ieraugu savu tēvu. Viņš šņukst, nespēdams noticēt tam, ko pārāk skaidri rāda viņa acis. Es redzu savu māti, kura ir aptvērusi sevi ar rokām, noslīgusi zemē un šūpojas, atkal un atkal atkārtodama vienu un to pašu teikumu: tā noteikti ir kļūda…

Es pagriežos pret Rosu.

– Vai tu nesaproti? Es pati biju vainīga. Ja es nebūtu aizgājusi uz satikšanos ar to puisi no savas skolas, Daniels nebūtu izdarījis pašnāvību. Tieši tāpēc es nekad neesmu sev ļāvusi satikties ar kādu. Līdz pat jaunajai tūkstošgadei, kad mans tēvs paziņoja, ka ir pienācis laiks dzīvot tālāk.

– Tad, kad tu iepazinies ar Edu, – Ross klusi saka.

– Tieši tā. Un tāpēc es kļuvu par juristi. Ne jau tikai tāpēc lai ieviestu pasaulē kārtību, bet arī lai sakārtotu pati sevi. Es gribēju būt droša, ka vairs nekad nepieļaušu nevienu kļūdu.

Es apklustu.

– Un tad, – Ross klusi mudina.

– Un tad es sastapu Džo Tomasu.

SEŠDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Dārgo Lilij,

es patiešām visu ļoti nožēloju. Es izdarīju to, ko nevajadzēja darīt. Un es neesmu izdarījusi to, ko man piedēvē. Lai nu kā, man par to visu tagad jāsamaksā…

Tieši tā, šim stāstam ir arī pēcvārds.

Neviens nezina, kā Karla vispār palika dzīva. Džo Tomasa dusmām bija šaušalīgas sekas. Kad zvērinātie ieraudzīja sekas, vienu no sievietēm nācās iznest no zāles. Viens nu ir skaidrs. Mazā itāliete vairs nekad neizskatīsies tāpat kā senāk. Skaistās ādas vairs nav. Tagad tās vietā ir vienas vienīgas rētas. Vienu aci viņa vairs nekad nevarēs atvērt. Viens mutes kaktiņš ir nedaudz nošļucis. Ir palikuši tikai spīdīgie, tumšie mati.

Mūža ieslodzījums ir ilgs laiks. It īpaši tad, kad vairs nevar paļauties uz savu skaistumu.

Kaisles noziegums

Izbijis ieslodzītais un viņa advokāte iesaistīti mīklainā slepkavībā

Mākslinieka atraitne iejaukta skandalozā slepkavībā.

Avīzēs par to rakstīja vairākas dienas. Protams, vajadzēja sarīkot divas tiesas prāvas. Vienu Džo, bet otru – Karlai. Sev par laimi, viņa atrada sev jaunu balto bruņinieku. Savu īsto tēvu. Vīrieti, kurš līdz šim nebija par Karlu licies ne zinis, jo viņam bija pašam sava ģimene. Bet, kad viņa bērni bija aizgājuši no mājām un viņa laulība tika šķirta, viņš nolīga detektīvu, lai uzmeklētu savu meitu. Tobrīd viņa atradās Itālijā. Izlēmis tālāk vairs nerīkoties, viņš izrādījās pietiekami sentimentāls, lai nopirktu portretu, kuru izveicīgais detektīvs bija atradis kādā mazā Londonas galerijā. Tā nosaukums bija ”Mazā itāliete”. Aprakstā bija minēta arī modele.

Karla Kavoleti.

Kādu laiku viņam bija pieticis ar portretu, bet, kad viņš bija izlasījis par Karlas pirmo tiesas prāvu un uzzinājis par Frančeskas nāvi, viņu beidzot sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš iemaksāja drošības naudu un piespieda Karlas vectēvu, lai tas neko neizpauž un apgalvo, ka tā ir viņa nauda.

Pēc tam, kad viņa tika notiesāta par Eda noslepkavošanu un uzbrukumu man, viņš saņēma drosmi un atklāja savu personību. Avīzēm atkal pienāca laimīga diena.