Daži no šiem bērniem bija gluži jauki. Citi gan ne. Dažkārt gadījās, ka es, pārnākusi no skolas, ieraudzīju, ka mamma rotaļājas ar trīsgadīgu bērnu. Man gribējās viņai pastāstīt, kā man todien gājis, taču viņa bija pārāk aizņemta, gaidot sociālā darbinieka vizīti. Vai arī mammai vajadzēja vest bērnu pie ārsta, jo viņam vai viņai bija sēcoša elpa. Es nebūtu iebildusi, taču šie bērni nebija mani īstie brāļi un māsas. Viņi atņēma man vecākus. Un viņu dēļ es jutos citāda. Maniem draugiem skolā šķita dīvaini, ka mani sociāli apzinīgie vecāki pieņēma bērnu pēc bērna, lai gādātu par viņiem, sākot ar dažām dienām un beidzot ar gadu. Tad šie bērni atkal nozuda, un viņu vietā uzradās citi.

Beidzot mani vecāki visu saprata.

– Tev būs brālis uz visiem laikiem, – mans tēvs kādā rītā paziņoja. Es lieliski atceros šo brīdi. Tobrīd mēs savās Londonas mājās ēdām vārītas olas. Tā bija kārtīga, glīta dvīņu māja ar oļainu javu apmestām sienām. Kaut gan manas mātes ģimene bija ļoti turīga, mūsu māja nebija liela, jo tas neatbilstu manu vecāku sociālistiskajiem uzskatiem.

– Viņam ir bijusi grūta dzīve, – mana māte pievienojās. – Nabaga bērniņa vecāki bija… nu, viņi darīja sliktas lietas. Un dažreiz arī viņš uzvedas nelāgi. Viņš ir uzturējies jau vairākās audžuģimenēs, taču tagad mēs viņu adoptēsim. Viņam būs īstas mājas. – Mamma mani mierinoši apskāva. – Un arī tu vari palīdzēt, Lilij. Tev jābūt labai lielajai māsai. Tev būs mums jāpalīdz gādāt par viņu.

Un tad ieradās Daniels.

Viņš bija gadu jaunāks par mani, taču izskatījās vecāks. Viņš bija gara auguma un izstīdzējis, ar mežonīgi izspūrušu melnu matu ērkuli. Tagad to visu atceroties, ir skaidrs, ka mani vecāki to nebija pienācīgi pārdomājuši. Tomēr viņi gribēja paveikt kaut ko būtiski nozīmīgu – pieņemt bērnu, kuru nebūtu gribējis neviens cits. Vēlāk es uzzināju, ka Daniela māte bijusi prostitūta un narkomāne, heroīna lietotāja, kaut gan viņš pats apgalvoja, ka viņa esot gaisa akrobāte cirkā. (Viņš lieliski prata izpušķot faktus, lai tie izklausītos aizraujošāk.) Viņa tēvs atradās cietumā par divu cilvēku slepkavību narkotiku reibumā. (Viņu Daniels nekad nepieminēja.)

Jau kopš ierašanās brīža Daniels sāka pārkāpt visas robežas. Nē, viņš nevēlējās iet uz skolu. Nē, viņš negrasījās pārnākt mājās solītajā laikā. Nē, viņš nebija zadzis naudu no mammas maka. Vai tad mēs viņam neuzticējāmies? Patiesībā Daniels uzticējās tikai vienam vienīgam cilvēkam.

– Tev, – Ross klusi saka. Es paskatos ārā pa logu. Toms zālienā spēlē kroketu kopā ar manu tēvu. Iesitis bumbu vārtos, viņš no prieka pamet āmuru gaisā. Arī Daniels savulaik darīja tāpat. Netrāpījis viņš piecērt kāju. Dažkārt viņu līdzība ir ārkārtēja, kaut gan viņus nesaista nekāda asinsradniecība.

Es bieži prātoju: daba vai audzināšana?

– Jā, – es klusi piekrītu. – Daniels man uzticējās. Viņš man nez kāpēc pieķērās. Viņš mani dievināja. Bet es viņu pievīlu.

Ross tur mani aiz rokas. Stingri. Mierinoši. Bez nosodījuma. Es atceros, kā Ross man palīdzēja tad, kad Eds mani nodeva. Un es zinu, ka varu uzticēties Rosam tāpat, kā Daniels uzticējās man. Tas, ko es stāstīšu Rosam, nebūs tā Daniela nāves nepilnā versija, ko biju atklājusi Džo krodziņā. Tā nebūs arī versija, ko izklāstīju Edam, izlaižot kādu būtiski svarīgu ainu. Rosam es izstāstīšu visu patiesību.

Viss iesākās ar meitenēm skolā. Viņas visas bija iemīlējušās manā adoptētajā brālī. Viņš bija tik izskatīgs: tik gara auguma, ar matu cekulu un nedaudz greizu, mīļu smaidu. Kā viņš prata visus sasmīdināt! Vislabāk Daniels prata tēlot klases ākstu. Viņš runāja pretī. Izsmēja skolotājus. Iekūlās nepatikšanās. Jo biežāk viņš tika rāts, jo nelāgāk uzvedās. Viņš sāka zagt citiem bērniem naudu un pēc tam ar putām uz lūpām zvērēja, ka nav vainīgs.

Pēc mammas tēva nāves viņa mantoja māju Devonā. Kad es sacēlu brēku par to, ka nāksies pamest savu veco skolu, vecāki iebilda, ka tagad mans brālis varēšot sākt jaunu dzīvi. Un tā arī bija. Mēs ar Danielu bijām sajūsmā par mūsu jaunajām mājām. Dzīve pie jūras bija tik neparasta!

Es uz īsu brīdi apklustu un atkal paskatos ārā pa logu, tur līča tālākajā galā pret klintīm triecas viļņi.

Mani vecāki visiem spēkiem pūlējās gādāt, lai Daniels justos laimīgs. Viņi Danielam nopirka Merlinu un no patversmes paņēma arī suni. Viņi izlikās nemanām Daniela nelāgo uzvedību, ticēdami pozitīvu uzslavu spēkam. Viņi nopirka Danielam jaunu jaku, ko viņš bija gribējis, toties es nedabūju pūkaino, zilo džemperi, ko biju noskatījusi. (Viņi apgalvoja, ka Danielam jaka esot bijusi vajadzīga, bet man džemperis – ne.)

– Viņi mani izvēlējās, – Daniels dažreiz mēdza lepni paziņot.

Drūmākajos brīžos viņa maska mēdza noslīdēt.

– Es negribu būt citāds, Lilij, – viņš sacīja. – Es gribu būt tāds kā tu. Tāds kā visi pārējie.

Ne jau tikai Daniels vien īsti nezināja, kā izturēties. Dažreiz mani pārņēma greizsirdība, redzot, cik lielu uzmanību viņam veltīja mani vecāki. Citkārt mani pārpludināja mīlestība pret savu jauno brāli, un es jutos pateicīga, ka beidzot man ir biedrs, pēc kura tik ļoti biju ilgojusies. Tomēr laiku pa laikam atgadījās kaut kas tāds, kas raisīja manī pārdomas par to, kas būtu noticis, ja mani vecāki būtu izvēlējušies kādu citu.

Protams, Daniels arī šeit mēdza iekulties nepatikšanās, gluži tāpat kā Londonā. Atkal tas pats. Meli par mājasdarbiem. Meli par to, kur viņš bijis. Es viņu aizstāvēju. Māsas taču tā darīja. Reiz mums līdzi no veikala izskrēja tā īpašnieks, apgalvodams, ka Daniels nozadzis saldumu paciņu.

– Viņš nemūžam nebūtu tā darījis, – es uzstāju.

Bet, kad mēs beidzot drīkstējām doties prom, Daniels no zeķes izvilka konfekšu paciņu.

Es atgriezos veikalā un paskaidroju, ka noticis pārpratums. Un Daniels nozvērējās, ka vairs nekad tā nedarīs.

– Goda vārds. Goda vārds.

Gan viņa, gan arī mana bērnība bija izraibināta ar līdzīgiem atgadījumiem.

Vēlāk, kad viņam palika piecpadsmit gadu, kāda vietējā meitene paziņoja, ka Daniels esot ar viņu pārgulējis. Šī ziņa izplatījās pa visu skolu.

– Tā nav taisnība, – viņš iesmējās, kad es viņam par to pavaicāju. – Kāpēc man vajadzētu tā darīt? Viņa ir padauza. Un vispār ir tikai viena vienīga meitene, kuru es vēlos.

– Kura tad? – es ķircinādamās pavaicāju.

Viņa seja apmācās, it kā tai pāri kāds būtu pārvilcis aizkaru.

– Neteikšu.

Un tad kādu dienu es tiku pirmo reizi uzaicināta uz satikšanos.

Es apklustu. Man vaigos iesitas sārtums.

Tas bija kāds puisis no vietējās skolas. Visas manas draudzenes jau bija gājušas uz satikšanos, taču viņas bija glītākas par mani. Slaidākas.

Mana māte ļoti nopriecājās.

– Ko tu vilksi mugurā?

Daniels pārskaitās. Viņš atteicās ar mani runāt. Un, kad es, veselu mūžību posusies, beidzot nonācu lejā, mans brālis paziņoja, ka puisis esot piezvanījis, lai pateiktu, ka nevarēs ierasties. Vēlāk es uzzināju, ka Daniels bija sagaidījis viņu ārā pie durvīm un samelojis. Pateicis, ka es galu galā tomēr negribu nekur iet.

Ross saudzīgi iejaucas:

– Vai tev neienāca prātā, ka… – Viņš apraujas.

– Nē. Es zinu, ka tas izklausās muļķīgi, taču es vienkārši nodomāju, ka Daniels atkal sācis nelāgi uzvesties. Ka viņš kā jau allaž sagādājis citiem nepatikšanas. – Es dziļi ievelku elpu. – Taču tad viņš sāka it kā nejauši man pieskarties. Mēs sarunājāmies līdz vēlai naktij. Un kādā vakarā, kad bijām aizgājuši uz stalli pabarot Merlinu, viņš mani noskūpstīja.

Es aizveru acis. Vēl tagad es skaidri atceros šo skūpstu. Kaut ko tādu es nekad nebiju piedzīvojusi. Neviens nekad nav mani tā skūpstījis. Apziņa par to, ka šāda rīcība bija nelāga, vēl tikai pavairoja manu uzbudinājumu. Tieši tā, es gribēju, lai viņš to dara. Es atskārtu, ka dziļi sevī vienmēr biju to vēlējusies. Ka biju izjutusi greizsirdību pret citām meitenēm, ar kurām viņš it kā bija pārgulējis. Bet, kad beidzot atrāvos, mani pārņēma kauns.

– Viss ir labi, – Daniels piesmacis sacīja, smagi elpodams. – Mēs neesam radinieki. Mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies.