– Tad es izdzirdēju, ka atveras durvis…

– Vai esat par to pārliecināta?

– Per certo.

– Lūdzu, angļu valodā, Makdonalda kundze.

– Piedodiet. Es par to esmu pārliecināta.

Karla aplaizīja lūpas. Lilija bija brīdinājusi, ka šis būs bīstams brīdis. Pastāvēja iespēja, ka zvērinātie pret viņu neizjutīs līdzcietību.

– Es izskrēju priekšnamā. Tur stāvēja kāds vīrietis. Es nesapratu, kas notiek, es nodomāju, ka viņš grib nodarīt pāri arī man. Biju tik ļoti pārbijusies. – No viņas lūpām izlauzās šņuksts. – Tad mani pārņēma panika, un es metos bēgt.

Prokurora seja bija vienaldzīga. Neizteiksmīga.

– Vai varat aprakstīt šo vīrieti?

– Pamēģināšu. – Karlai iedrebējās balss. – Ļoti gara auguma, ar tumšiem matiem un brūnām acīm… es vairāk neko neatceros, lai arī man ļoti gribas visu atcerēties!

– Mums arī gribas, lai jūs to varētu, Makdonalda kundze.

Karla nepateica – Lilija bija ieteikusi viņai to nedarīt, lai lieki nesaduļķotu ūdeni, – ka, jo vairāk viņa par to domāja, jo vairāk viņai šķita, ka šis vīrietis bija kaut kur redzēts.

– Vai tad, kad tik izmisīgi metāties bēgt, jūs paņēmāt līdzi arī savu bērnu?

Tas nebija godīgi. Viņš taču zināja – Karla nebija to izdarījusi.

– Nē, – Karla nočukstēja, sabruka un sāka šņukstēt.

Zvērinātie sāka nosodoši murmināt. Tas nebija labi. Karlai vajadzēja kaut kā panākt, lai viņi saprastu, ko viņai bija nācies pārdzīvot. Karla saņēmās un pavērsa pret prokuroru saraudāto seju.

– Pēc bērna piedzimšanas man bija pēcdzemdību depresija. Es savai advokātei to jau teicu. – Pār viņas lūpām izlauzās skaļš šņuksts. – Un tieši todien, kad es dzemdēju, mana māte Itālijā nomira no vēža. Es pat nepaguvu no viņas atvadīties. Es zinu, ka man nevajadzēja aizbēgt un pamest Magoni, taču es nespēju skaidri domāt…

Karla ar plaukstām aizsedza seju, tomēr turēdama pirkstus pietiekami plati, lai varētu redzēt zvērinātos. Bālā sieviete neizrādīja ne nicinājumu, ne neticību. Viņa klusi raudāja papīra salvetītē. Vai arī viņai bija gadījies pārciest līdzīgas likstas?

Karla piesardzīgi atsāka runāt caur asarām.

– Ārā bija lietains un auksts. Es gribēju atgriezties pēc sava bērna, taču tad man šķita, ka parkā man aiz muguras atskan soļi. Meklēdama palīdzību, es ieskrēju krodziņā. Kāds izsauca policiju, bet viņi mani arestēja! Par viņa slepkavību… – Tagad no Karlas mutes lauzās skaļi šņuksti. Histēriski skaļi šņuksti.

No zvērināto sola atskanēja līdzjūtīga murmināšana. Kāds pasniedza Karlai ūdens glāzi. Viņai saļodzījās kājas.

– Man liekas, ka mums būtu vajadzīgs pārtraukums, – tiesnesis klusi secināja.

Satraukumā pietvīkušais advokāts paziņoja – Karla uzvedusies labi. Ļoti labi. Izskatījās, ka zvērinātie bija viņas pusē, lai gan to nekad nevarēja droši zināt.

– Vai viņš zina, ko dara? – Karla vēlāk pajautāja Lilijai.

– Karla, ko es tev teicu? Tev ir man jāuzticas.

Tiesas prāva bija nebeidzama. Lilija bija paredzējusi, ka tā ilgs sešas dienas. Šobrīd bija jau desmitā.

Neskaitot pašas Karlas liecību, visnejaukākais brīdis pienāca tad, kad tika izsaukts Rūperts.

– Jā, savulaik Karla man nebija vienaldzīga, – viņš paziņoja tiesai. – Bet tagad es esmu laimīgi precējies. Kad es toreiz atnācu pie Karlas un Eda un atnesu dāvanu viņu jaundzimušajam, mana sieva vēl bija mana līgava. Mani pārsteidza tā saspringtā noskaņa. Eds nepārprotami bija dzēris un izturējās pret mani naidīgi, tāpēc es pēc dažām minūtēm devos prom.

Viņš runāja ātri, mezdams nervozus skatienus uz galerijā sēdošo gaišmati. Karla instinktīvi nojauta, ka viņš īsti nezināja, kā rīkoties. Rūperts nedrīkstēja izteikties par viņu pārāk sirsnīgi, lai viņa sieva nenodomātu, ka abiem patiešām bijusi dēka. Labi gan, ka drīz viņš pameta liecinieku solu, veltīdams Karlai vainīgu skatienu.

Tad kāds eksperts aizrādīja, ka uz Karlas drēbēm bijis pārāk maz asiņu un tas neesot nekāds pierādījums, ka viņa ievainojusi Edu. Drīzāk jau šīs asinis bija nākušas no viņas vīra sasistās galvas tobrīd, kad viņa aizstāvēdamās bija Edu atgrūdusi. Šo faktu apstiprināja arī sekcijas rezultāti. Arī uz naža bija vienīgi Eda pirkstu nospiedumi.

Karlai sāka reibt galva. Tik daudzi cilvēki sacīja tik daudz ko, it kā viņi Karlu pazītu! Eksperts sērošanas jomā. Vēl kāds, kurš runāja par pēcdzemdību depresiju un tās saistību ar priekšlaicīgu dzemdību izraisīto spriedzi. Abus šos lieciniekus bija izsaukusi apsūdzības puse, lai varētu izteikt apgalvojumu, ka Karla varētu būt uzvedusies neparedzami. Aizstāvības puse iztaujāja tos pašus lieciniekus, lai varētu apgalvot, ka varbūt tieši šo iemeslu dēļ viņa neko nespēja skaidri atcerēties. Viņas pārstāvis tiesā, kurš, dienām ejot, par laimi, bija sācis izturēties aizvien drošāk, izsauca kādu mākslas darbu tirgotāju, kurš pastāstīja, ka Eds bijis pazīstams kā cilvēks, kuram ”gājis kā pa kalniem”. Tika uzrādīts mediķu ziņojums par viņa dzeršanu. Bankas izziņa par viņa parādiem. Fotogrāfijas ar briesmīgo brūci Eda ķermenī. Virtuves nazis.

Karlu pārņēma nejūtība, it kā tas viss notiktu ar kādu citu. Beidzot viss bija galā. Viņas sēdēja kādā tuvējā telpā un gaidīja spriedumu. Lilija bija ļoti klusa. Aizstāvības pārstāvis bija izgājis kādam piezvanīt.

Kā tas bija iespējams, ka viņas turpmāko nākotni varēja izlemt svešu cilvēku bars? Karlas ceļgals sāka nervozi raustīties. Viņa atkal jutās kā skolā. Viņa bija atstumta. Karla Spagoleti.

– Zvērinātie ir atgriezušies. – Tas bija aizstāvības pārstāvis, kurš izskatījās saspringts. – Tas bija ātri. Mūs sauc uz tiesas zāli.

SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Es vairs nespēju saskaitīt tos spriedumus, ko man ir nācies gaidīt. Dažbrīd man šķiet, ka sajūta ir tāda pati, kā gaidot grūtniecības vai DNS testa rezultātus.

Ir jācenšas sev iegalvot, ka esmu darījusi visu, kas ir manos spēkos, un jācer, ka viss beigsies labi. Tomēr ir jābrīdina sevi, ka tā tas varētu arī nenotikt. Ir jācenšas sagatavoties, jāsaka sev, ka nevēlams iznākums vēl nav nekāds pasaules gals. Un tomēr tai pašā laikā ir skaidrs, ka tā nav taisnība.

Zaudēta lieta nozīmē, ka esmu pievīlusi gan sevi, gan pārējos, un tas jau ir daudz nopietnāk.

Parastos apstākļos es nebūtu steigusies izvēlēties tieši šo pārstāvi tiesā. Viņš bija pārāk jauns. Pārāk nepieredzējis. Bet, kā jau teicu Karlai, dažreiz zvērinātajiem nemaz nepatīk pārāk uzstājīgi, pārliecināti, iedomīgi advokāti. Šis puisis mani aizkustināja, paziņodams, ka mums jārīkojas piesardzīgi.

– Mēs varam balstīties uz faktu, ka visi pierādījumi ir tikai netieši, – viņš bija aizrādījis, koši nosarkdams. Gluži tāpat kā es, viņš bija viens no tiem, kas bieži sarkst. – Nav nekā noteikta. Vienīgais, ko redzējuši liecinieki, ir Karlas skrējiens cauri parkam. Uz naža nav neviena pirkstu nospieduma, kas liecinātu par viņas vainu. Viņa pie durvīm ir redzējusi svešu cilvēku.

– Bet tas taču nav pierādīts, – es pārtraucu.

Viņš nosarka.

– Karla ir skaista sieviete. Varu saderēt, ka vīriešu dzimuma zvērinātie viņai noticēs. Tad mūsu izredzes būs vismaz piecdesmit pret piecdesmit.

Protams, šajā brīdī man bija vajadzējis viņam pateikt par aploksni, ko biju saņēmusi drīz vien pēc Karlas aresta. Aploksni ar jau pazīstamo rokrakstu. Biroja nakts apsargs teica, ka tā esot atnesta ļoti agri no rīta. Biju sev piekodinājusi, ka šo aploksni nedrīkst atvērt. Dabiski, es zināju, kas tajā atrodas. Kārtējā norāde. Vai tad Džo torīt man jau nebija piezvanījis?

– Es gribu tev palīdzēt, Lilij.

Es gandrīz nosviedu klausuli.

– Es tev jau teicu, Džo. Liec mani mierā. Es izdarīju to, ko tu vēlējies, veicu paternitātes testu, un tagad viss ir beidzies. Starp mums vairs nekā nav.

– Es tev neticu. Tu man sameloji. – Viņa dobjā balss uzdzina man trīsas. – Tu vienkārši esi pārbijusies. Es tevi saprotu. Patiešām. Spriežot pēc tavas balss, tu vēl neesi ielūkojusies tajā aploksnē, ko es tev aizsūtīju. Tas viss tev palīdzēs uzvarēt tiesā. Atver to aploksni. Ātri. Seno dienu vārdā.