– Piedodiet.

– Vai tu kaut ko teici? – Lilija slējās pār viņu kā skolotāja. – Es īsti labi nesadzirdēju. Vai tu varētu to atkārtot vēlreiz?

– Es teicu, lūdzu, piedodiet.

Lilija piešķieba galvu.

– Un tu patiešām domā, ka ar parastu atvainošanos pietiks, lai viss tiktu aizmirsts? Lai ar to varētu atlīdzināt par manas laulības izjaukšanu un mana dēla ietekmēšanu?

– Būt Eda sievai nebija viegli.

– Turpini šādi runāt, un visi sāks domāt, ka Edu patiešām nogalināji tu. Un tā uzskatīšu arī es. – Lilija runāja asi, taču Karla manīja, ka bija trāpījusi jūtīgā vietā. Tas jau bija kaut kas. Lēnām, toties pārliecinoši. Viņa to bija iemācījusies, noņemdamās ar darba tiesībām. Vispirms jāiedraudzējas ar pretējo pusi, it īpaši tad, ja patiesībā viņi jau ir tavā pusē…

– Tā. Iesim nu, labi? Kad iznāksim ārā, skaties taisni uz priekšu un, lai kas arī notiktu, nevienam neko nesaki. Vai esi gatava?

Lilija pašapzinīgi devās ārā. Sekojot policijas virsniekam, viņas izgāja no tiesas zāles, šķērsoja vestibilu un pameta ēku. Pirmajā mirklī Karla nodomāja, ka ārā žilbinoši spīd saule, taču, nolaidusi roku, viņa ieraudzīja zibspuldzes. Kameras. Seju jūru. Balsis sauca:

– Karla, vai tā ir taisnība, ka tava advokāte reiz bijusi precējusies ar tavu vīru?

– Karla, kā tu domā, kas nogalināja tavu vīru, ja to neizdarīji tu?

– Lilij, kāpēc jūs esat nolēmusi aizstāvēt sava bijušā vīra sievu? Vai jūs vienmēr esat bijušas draudzenes?

Karla satrūkās, jo Lilija bija satvērusi viņu aiz rokas. Stingri. Sāpīgi.

– Kāp automašīnā. Ātri.

Viņām kaut kā izdevās izspraukties cauri pūlim, noiet lejā pa kāpnēm un iekāpt sudrabainajā automašīnā, kas jau gaidīja lejā.

– Jūs esat par visu parūpējusies, – Karla ar negribīgu apbrīnu secināja. Lilija bija apsēdusies priekšā. Viņa bija pagriezusi galvu un skatījās uz ļaužu pūli. Tad viņa it kā sastinga.

– Kas noticis? – Karla noprasīja.

Lilija viegli pietvīka.

– Nekas. – Sieviete pagriezās ar muguru pret Karlu.

Karla nodomāja, ka Lilija bija kaut ko ieraudzījusi. Vai arī kādu. Kurš tas bija? Viņa mēģināja paskatīties, taču automašīna jau bija ātri ieslīdējusi satiksmes plūsmā, kas virzījās ārā no Londonas.

Pa ceļam Lilija paskaidroja, ka būs vislabāk, ja Karla padzīvos pie viņas Devonā. Tur būs klusāk, nebūs tik daudz cilvēku. Ja Karla gribēs, viņas varēs pieprasīt, lai Magonei ļauj dzīvot pie mātes.

– Jūs manis dēļ to izdarītu? Jūs ļautu Eda bērnam dzīvot pie mums?

Karlai sažņaudzās sirds. Viņai itin nemaz nebija vajadzīga Magone ar savām zilajām, visu redzošajām acīm. Varbūt Magones dēļ viņas prāts atkal apmiglosies.

– Kāpēc gan ne? Viņa taču nav vainīga.

Lilija bija visu izplānojusi.

Taču viņa neko nenojauta.

PIECDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Jāatzīst, Karlas bailes nav gluži bez iemesla. Būtu viegli uzņemties sava vīra sievas lietu un aizstāvēt viņu tik acīmredzami vāji, lai viņa nonāktu cietumā, taču man ir jārīkojas gudrāk.

– Es runāšu skaidri un gaiši, – es saku, kad mēs apsēžamies manu vecāku dzīvojamajā istabā, no kuras var redzēt jūru. Viņa ir saritinājusies manā sārtajā samta krēslā, tajā, kurā es allaž esmu sēdējusi jau kopš bērnības. Un tomēr tas Karlai ideāli piestāv. Skatoties uz viņu, varētu domāt, ka viņai ir atvaļinājums. Viņa ir atlaidusies saules staros, kas ieplūst pa lielajiem logiem, un uzvedas tā, it kā būtu viešņa, nevis mana kliente, kuru es, mātei par lielu pārsteigumu, esmu pieņēmusi pie sevis, lai varētu gatavoties viņas aizstāvībai.

– Tev man jāizstāsta viss, – es turpinu. – Tu neko nedrīksti slēpt. Es no savas puses darīšu visu, ko spēšu, lai tevi aizstāvētu.

Viņa samiedz acis.

– Kā es to varu zināt? Varbūt patiesībā jūs gribat, lai es zaudēju?

– Ja tu par to raizējies, kāpēc lūdzi, lai es tevi pārstāvu? – Es jau jums teicu. Tāpēc, ka jūs pazināt Edu un cilvēki jums uzticas.

Eds. Dzirdot viņa vārdu, man atkal iedzeļ sāpes. Kāpēc ir iespējams tā domāt par kādu, kurš ir tik ļoti nodarījis man pāri?

– Un es tev saku, Karla, – ja es uzņemšos šo lietu, tad darīšu visu, kas būs manos spēkos.

Es uz brīdi apklustu un sāku skatīties uz jūru. Tur virknē kā līgojošas pīlītes peld jahtas. Sestdienu pēcpusdienās burātāju klubs vienmēr dodas jūrā. Tomam ļoti patīk to visu vērot, kaut arī viņš uzstājīgi taujā, kāpēc laivas spēj peldēt ūdenī un kāpēc tajā dzīvo zivis. Šobrīd viņš atrodas krastmalā kopā ar mammu. Kopā ar viņiem ir arī Magone. Viņa sēž vecajos Silver Cross ratiņos, ko mamma ir kaut kur uzmeklējusi. Patiesībā Magone ir viens no iemesliem, kuru dēļ es šobrīd rīkojos.

Es negribu izjust patiku pret Eda bērnu. Nudien, negribu. Bet, tiklīdz ieraudzīju Magoni ar viņas glītajiem, rudajiem matiem un mana vīra strupajiem pirkstiem, es jutu, ka manī kaut kas sažņaudzas. Viņa bija tā meita, kurai vajadzēja piedzimt mums. Viņa bija tas bērns, kurš būtu varējis piedzimt, ja mums nebūtu vajadzējis noņemties ar Tomu. Labi, ka Magone gandrīz nav līdzīga savai mātei. Savādi, ka bērns sāk kliegt ikreiz, kad Karla to paņem rokās. Un Karla saviebjas ikreiz, kad pieskaras savai meitai.

– Protams, ka es jums visu izstāstīšu. – Karlas balss iegriežas manās domās. – Kāpēc lai es to nedarītu?

Dažreiz ir grūti saprast, vai šī sieviete patiešām ir tik gudra, par kādu viņu visi uzskata.

– Redzi, lielākā daļa cilvēku kaut ko slēpj, – es noskaldu.

– Es to nedarītu. – Mūsu skatieni saķeras. – Es jums saku patiesību.

Es jums saku patiesību. Vai gan mūsu pirmajā tikšanās reizē to pašu neteica arī Džo Tomass? Džo, kurš bija stāvējis pūlī pie tiesas nama un vērojis mani.

Mans skatiens no jauna aizslīd pie jūras. Tālumā var redzēt klintis. Tās ir sarkanas. Draudīgas. Dažu pēdējo gadu laikā lieli klinšu gabali ir sakrituši jūrā. Cilvēki ir palikuši bez saviem dārziņiem aiz mājām.

Daudz ļaunāk ir palikt bez vīra. Tas nekas, ka Eds pēc manis bija apprecējis šo sievieti. Es biju viņa pirmā sieva. Es biju pirmā.

– Reiz man bija kāds klients, kurš man sameloja. – Es mēģinu iesmieties. – Arī citi droši vien ir rīkojušies tāpat, taču šoreiz es to zināju, jo pēc tiesas viņš man visu izstāstīja. Lieta bija pārsūdzēta. Viņš jau bija dažus gadus nosēdējis cietumā, taču es panācu, lai viņš tiktu atbrīvots. Un tad viņš man pateica, ka patiesībā tomēr bijis vainīgs.

Karla cieši skatās uz mani.

– Vai viņš nonāca atpakaļ cietumā?

Es papurinu galvu.

– Tā būtu vajadzējis notikt, taču es neko nevarēju iesākt. Viņu nevarēja atkārtoti tiesāt par to pašu noziegumu.

Iezvanās telefons. Zvana tiesu advokāts, ar kuru jau sen esmu gribējusi parunāt. Esmu nolēmusi darboties kā viņa palīdze, nevis uzņemties visu atbildību. Kā jau teicu Karlai, ne jau visi tiesneši ir apmierināti ar šādu aizstāvību slepkavības lietās, kaut gan to paredz Augstāko tiesību cenzs. Katram sava vieta un tā tālāk.

Mēs ātri pārmijam dažus vārdus, es nolieku telefonu un pagriežos pret Karlu.

– Izskatās, ka notikumi ir iekustējušies. Lietas izskatīšana tiks paātrināta. Tiesu vara acīmredzot uzskata tevi par prioritāti. Mums ir tikai nedaudz vairāk par diviem mēnešiem, lai sagatavotos.

– Es jums uzticos, Lilij. Jūs to paveiksiet. Advokātu birojā jūs vienmēr bijāt vislabākā. – Karla izstaipās un uzsvērti sakrusto slaidās kājas, it kā lepodamās ar savu augumu. Šīs pašas kājas noteikti bija apvijušas arī manu vīru.

– Kāpēc tu esi viņu atvedusi šurp? – mana māte nebeidz vaicāt. – Es nesaprotu.

Protams, ne jau tikai Magones bezzobainā smaida dēļ. Es gribu, lai Karlai būtu jācieš. Es gribu, lai viņa dzīvotu mājā, kas ir pilna ar fotogrāfijām, kurās esmu redzama kopā ar Edu. Fotogrāfijām, kuras es reiz noglabāju un nu esmu no jauna piekarinājusi pie sienām.

Es gribu, lai viņa dzīvo kopā ar sava vīra bijušo sievu. Lai viņa dzird, kā es runāju par to laiku, kad viņas te vēl nebija. Es gribu, lai viņa jūt manu vecāku nosodošos skatienus.