Mēs dodamies lejā pa akmens kāpnēm. Manu kurpju augstie papēži skanīgi klaudz. Savulaik, kad sāku iet uz policijas iecirkņiem, kamerās atradās tikai uz grīdas nomests, notraipīts matracis, logi bija aizrestoti un, ja paveicās, varēja dabūt arī plastmasas glāzīti ar ūdeni. Šajā kamerā ir logs bez restēm. Un ūdens bundulis. Karla sēž uz gultas un šūpo kājas, izskatīdamās pēc garlaikotas modeles, kura gaida savu kārtu, lai izietu skatītāju priekšā. Es saku ”modele”, taču viņas mati ir netīri. Parasti tik spīdīgās lūpas ir bālas un neuzkrāsotas. Viņa ož pēc sviedriem.

Un tomēr viņai vēl aizvien piemīt kaut kas īpašs. Stils, kas ļauj viņai pacelties pāri netīrajai telpai. Stāja, kas liek noprast, ka viņai te nemaz nav jāatrodas.

– Es to neizdarīju. – Viņas balss ir klusa. Piesmakusi. Izaicinoša.

– Paldies, ka atnācāt, Lilij, – es saku, kā vēlēdamās atgādināt saīgušai pusaudzei par pieklājību. – Paldies, ka atbraucāt no pašas Devonas, lai apmeklētu sievieti, kura ir noslepkavojusi jūsu vīru.

Viņa īpatnēji piešķiebj galvu un atkal sāk izskatīties pēc grūti audzināmas pusaudzes.

– Es jau jums teicu. – Karla skatās man tieši acīs. Pat nemirkšķinādama. Viņas balss skan rāmi. Daudz pārliecinātāk nekā pirms īsa brīža. – Tā ir kļūda. Es to neizdarīju.

Es skaļi iesmejos. Viņa runā tieši tāpat kā tas bērns, ko savulaik pazinu. Mazā itāliete ar lielajām, brūnajām acīm un nevainīgo smaidu. Mamma ir darbā. Tas penālis pieder man.

Meli. Vieni vienīgi meli.

Dusmas uzmutuļo manī un izplūst pār manām lūpām.

– Vai tu tiešām domā, ka es tev noticēšu?

Karla parausta plecus, it kā es būtu sacījusi, ka viņa krustojumā ir nogriezusies nepareizā virzienā.

– Tā ir taisnība.

– Kurš tad to izdarīja?

Viņa vēlreiz parausta plecus un atsāk runāt, rūpīgi nopētīdama katru nagu.

– Kā lai es to zinu? Man šķiet, ka es kādu redzēju. Vīrieti.

Man iedzeļ nemiers. Vai tā ir viņas kārtējā pasaciņa?

Pavirzos uz priekšu savā krēslā.

– Karla, mans vīrs ir miris. Toms ir nobēdājies, jo viņa tēvs ir noslepkavots.

Tad viņa uzlūko mani ar to pašu vēso kaķa skatienu.

– Tā nav taisnība.

Manī pēkšņi atmostas cerība. Eds nav miris? Kāds kaut kur ir visu pārpratis?

– Viņš vairs nav jūsu vīrs. Viņš pieder man.

Es nicīgi nosprauslojos.

– Es ar viņu biju precējusies piecpadsmit gadus. Mums ir kopīgs bērns.

Uz brīdi es apraujos, atcerējusies paternitātes testu. Tad no jauna apspiežu vainas apziņu un turpinu:

– Tu biji tikai rotaļlieta. Tukša vieta. Tu kopā ar viņu nodzīvoji tikai īsu brīdi. Tā nav nekāda laulība.

– Saskaņā ar likumu tā ir laulība. Un jūs esat kaut ko aizmirsusi. Mums ir bērns. – Viņa savelk dūres. – Mans bērns ir nosūtīts pie audžuvecākiem. Man vajag, lai jūs man palīdzat viņu atgūt.

Pūlos apspiest sevī modušos vieglo līdzjūtību.

– Bērns, – es izgrūžu. – Tas bija tikai sākums. Tev vēl nav nācies pārdzīvot to pašu, ko man. Tev nav vajadzējis atteikties no visa, lai gādātu par slimu bērnu, kamēr Eds…

– Ha! – Karla nikni pārtrauc. – Nevajag būt tik paštaisnai. Arī man ir nācies par visu samaksāt. Dzīvot kopā ar Edu nebija viegli. Visa tā dzeršana, meli, garastāvokļa maiņas, greizsirdība, tā dēvētais mākslinieka temperaments…

Tātad arī pret viņu Eds bija izturējies tāpat? Mani pārņem pēkšņs prieks. Un tomēr, klausoties, kā viņa runā, es pieķeru sevi vēlmē Edu aizstāvēt. Viņš bija nomocījies… viņš visu uztvēra pārāk asi… Kāpēc es esmu sākusi atcerēties sava bijušā vīra labās, nevis sliktās īpašības? Un tomēr esmu spiesta atzīt, ka viņam ir bijuši savi trūkumi.

– Viņš bija tik valdonīgs, – Karla nodrebinās. – Un viņš izturējās pret jums tik nelietīgi.

Šis vārds man īsti nepatīk, tomēr es pieķeru sevi pamājam. Tad apraujos. Ir laiks sākt uzvesties kā profesionālei.

– Valdonīgs? – es atkārtoju. – Vai tāpēc tu viņu nogalināji?

Karla paliecas uz priekšu. Viņas plaukstas ir savilktas divās mazās dūrītēs. Es sajūtu viņas elpu. Tā smaržo pēc piparmētrām un bailēm.

– Tur kāds bija. Es jau teicu. Es redzēju vīrieti.

– Tas nu gan ir parocīgi. Un kā tad tas vīrietis izskatījās?

– Es neatceros.

Viņa gultā atbalstās pret sienu un sakrusto kājas. Mierīga. Pārāk mierīga.

– Man nemaz nevajadzētu te atrasties. Man ir šoks. Starp citu, vai jums līdzi nav kāda matu suka?

Matu suka? Nopietni?

– Arī man nevajadzētu te atrasties, – es saku un pieceļos. Tā ir taisnība. Man vajadzētu būt slimnīcā, morgā. Lai atpazītu savu vīru, nevis ļautu to darīt Rosam.

– Nē. Lūdzu. Neejiet prom.

Karla pastiepj roku un satver manu plaukstu. Viņas roka ir auksta. Auksta kā ledus. Mēģinu atrauties, taču viņa nelaiž mani vaļā un turpina turēt manu plaukstu saviesīgā žestā, it kā mēs nupat būtu iepazinušās kādās viesībās un atklājušas, ka mums ir kopīgs draugs.

– Jūs man esat vajadzīga, Lilij. Es gribu, lai jūs esat mana advokāte.

– Vai tu esi prātu zaudējusi? Kāpēc man vajadzētu tev palīdzēt? Tu man atņēmi vīru.

– Tieši tā. Bet, ja jūs mani aizstāvēsiet, tas būs kā vēstījums visai pasaulei, ka pat sieviete, kurai esmu nodarījusi pāri, uzskata, ka es neesmu nogalinājusi Edu. Tas pārstāvis tiesā, kuru jūs izvēlēsieties, jums noticēs. Un jūs esat labs cilvēks. Visi zina, ka jūs aizstāvat neveiksminiekus. – Viņas acis nozib. – Un es tagad esmu neveiksminiece.

Pārliecinātā, jaunā sieviete ir izgaisusi. Viņas vietā no jauna ir uzradies bērns, kuram māte atstājusi durvju atslēgu. Tomēr es joprojām nespēju to visu aptvert.

– Pieņemsim, ka tu runā patiesību. Kāds man no tā visa ir labums? Kāpēc man vajadzētu palīdzēt sievietei, kura ir iznīcinājusi manu ģimeni?

– Tāpēc, ka pirms aizbraukšanas no Londonas jūs zaudējāt visās tajās aizstāvības lietās. – Atkal ir uzradusies pieaugusī Karla. – Var jau būt, ka lietās par nolaidību jums sokas lieliski, taču tagad jums ir iespēja pierādīt, ka jūs spējat uzvarēt arī slepkavību lietās. – Viņa skatās uz mani tā, it kā zinātu, ka ir man trāpījusi jūtīgā vietā. – Lūdzu, Lilij. Ja nevarat to izdarīt manis, tad vismaz Magones dēļ.

– Kas ir Magone?

– Mans bērns. Mūsu bērns.

Es nemaz nebiju zinājusi, kā viņu sauc. Tas bija apzināti. Biju palūgusi Rosam, lai viņš man to nesaka. Tad šis bērns vairs nešķita tik reāls.

– Ja mani ieliks cietumā, man atņems meitu. – Karlas acis piepildās ar asarām. – Es… es kādu laiku nejutos vesela. Es nebiju… es nebiju laba māte. Bet tagad mana māte ir mirusi.

To es nebiju zinājusi.

– Cik žēl, – es nomurminu. – Kā tas notika?

– Viņai bija vēzis. – Karla ar savām lielajām, brūnajām acīm ieskatās man sejā. – Man viņas tik ļoti pietrūkst! Es nedrīkstu pieļaut, lai arī Magone tikpat stipri ilgojas pēc manis. Lūdzu, Lilij. Jūs taču esat māte. Palīdziet man.

– Var jau būt, – es ieminos, juzdama, ka mani vārdi izskan gandrīz patīkami skarbi, – ka nonākšana audžuģimenē ir labākais, kas ar viņu var notikt.

Karlas skatiens ieurbjas man acīs.

– Jūs tā nemaz nedomājat, Lilij. Es zinu, ka jūs tā nedomājat.

Nolādēts, viņai ir taisnība. Runa ir par bērnu. Par mazu bērnu, kurš izmisis kliegs, nespēdams sajust savas mātes smaržu. Gan lieliem, gan maziem bērniem ir vajadzīgi vecāki. Kā Toms varētu iztikt bez manis?

– Bet es nemaz neesmu pārliecināta, ka tu to neizdarīji.

– Jums ir man jānotic. – Karlas tvēriens ap manu plaukstas locītavu kļūst aizvien ciešāks. Viņa atkal ir pārvērtusies par mazu meitenīti. Es esmu vecāka par viņu. Pārāk veca, lai būtu viņas māsa. Pārāk jauna, lai būtu viņas māte. Un tomēr mums ir tik daudz kā kopīga. Šķiet, ka mūsu dzīves ir nesaraujami savītas, un, lai cik ļoti es censtos no viņas atbrīvoties, viņa paliek, kur bijusi. Kā ļauna ēna? Vai kā nesaprasts bērns?

Es ar abām rokām pieglaužu matus.

– Kā tu zini, ka es spēšu tevi aizstāvēt? Varbūt es atriebjoties parūpēšos, lai tevi notiesā.