Viņas skatiens ir paļāvīgs.

– Jūs esat pārāk godīga, lai tā rīkotos. Un vēl jūs esat arī godkārīga. Padomājiet par to, Lilij. Jūs varētu palikt visu atmiņās kā advokāte, kura palīdzējusi attaisnot sava vīra jauno sievu.

Jāteic, ka tas savā ziņā patiešām izklausās labi. Un tomēr šāds arguments ir tik nepietiekams, šāda aizstāvība ir tik kļūdaina. Man nemaz nerūp, ka viņa turpina saukt mani vārdā. Šādu paņēmienu juristi izmanto, lai dabūtu klientu savā pusē, un viņa to labi zina.

– Ir tikai vēl viena neliela nianse – ja tu nenoslepkavoji Edu, ir jānoskaidro, kurš to izdarījis.

Vēl tikai izrunājot šos vārdus, es jau jūtu, ka tie neizklausās patiesi. Mans vīrs – jo es vēl aizvien viņu uzskatu par savu vīru – nevar būt miris. Viņš noteikti ir mājās. Tur, kur es reiz dzīvoju. Viņš zīmē. Elpo.

Kaut gan Karlas roka ir maza, tās tvēriens ir spēcīgs. Es vēl aizvien cenšos no viņas atbrīvoties, taču šķiet, ka sieviete ir nolēmusi turēties pie manis kā pie glābšanas riņķa.

– Eds bija līdz acīm parādos. Man liekas, ka viņš ne vienmēr aizņēmās naudu kādā oficiālā iestādē. Varbūt kāds gribēja to atgūt. Policija taču noteikti var to noskaidrot. Un es pie durvīm redzēju to vīrieti. Kāds taču noteikti būs kaut ko manījis.

Viņa runā tik pārliecinoši. Man sāk trīcēt kājas, it kā mani kāds purinātu.

– Un tas vēl nav viss. Man tika sūtītas anonīmas vēstules. – Karla nenovērsdamās skatās man acīs. – Tajās tika teikts, ka par visu, ko esmu jums nodarījusi, ar mani un Magoni notiks kaut kas nelāgs.

Man sametas vispirms karsti, tad auksti.

– Vai tu esi tās saglabājusi?

– Tikai pēdējo. Pēc tam es to saplēsu tāpat kā pārējās, jo man bija briesmīgi bail, ka Eds varētu sākt trakot, taču to rokrakstu es varētu pazīt jebkurā brīdī.

Rokrakstu?

Lejup pār manu augumu noslīd stindzinošs aukstums. Tas pārņem mani sprīdi pa sprīdim.

– Tu nevari atļauties mani nolīgt. – Es jau ķeros pie pēdējā salmiņa. – Es nevaru strādāt par velti. Manam birojam nāksies tev atsūtīt rēķinu.

Karla acis iemirdzas. Viņa ir sapratusi, ka es sāku piekāpties. Viņa vēl nav sākusi runāt, kad es pēkšņi saprotu, ko viņa teiks.

– Eda skices! Tās, ko viņš man uzdāvināja, kad biju vēl maza. Tagad tās ir vērtīgas. Es tās pārdošu, lai varētu pierādīt, ka neesmu vainīga!

Jāatzīst, ka tas viss izklausās pēc ārkārtīgi burvīgas ironijas.

PIECDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Protams, Karla sev sacīja, visas tās runas par to, cik ļoti viņai vajag Magoni un kā dabūt viņu atpakaļ, nebija domātas nopietni. Tās bija vajadzīgas tikai tāpēc, lai Lilija nostātos viņas pusē.

Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā viņa beidzot bija sākusi justies kā senāk. Tagad, pēc Eda nāves, Karla vairs nejutās kā bērns, kurš neko nespēj izdarīt pareizi. Viņas ausīs vairs dienām un naktīm neskanēja Magones kliedzieni: tie bija kā pilnīgi nevajadzīgs, sāpīgs atgādinājums, ka viņa joprojām būtu brīva, ja vien nebūtu palikusi stāvoklī. Bez bērna viņa varēja labāk izgulēties, kaut gan viņas sapņos vēl aizvien bieži uzradās mamma. Dažreiz Karla nakts vidū uzlēca sēdus, pārliecināta, ka viņas māte vēl aizvien ir dzīva. Tad viņa visu atcerējās. Karstām asarām plūstot pār seju, Karla šņukstēja: kaut nu viņa būtu varējusi atrasties līdzās mammai viņas nāves brīdī.

Pagaidām vajadzēja pārliecināt tiesnesi par savu nevainīgumu.

Par spīti bēdu miglai, Karla drīz vien saprata, ka ir grūti būt apsūdzētajai, nevis advokātei. Žēl, ka viņa īsti nesaprata, kas tagad notika. Žēl, ka viņa bija specializējusies darba tiesībās, nevis krimināltiesībās.

Kamēr Lilija gatavojās tiesas sēdei par drošības naudu, lai kļūtu skaidrs, vai Karlai līdz tiesas beigām nāksies palikt cietumā, Karla mēģināja atcerēties koledžas laikā pētītās slepkavību lietas.

– Man taču noteikti ir vienīgi jāpaziņo, ka neesmu vainīga, – viņa protestēja, ieslodzījuma kamerā runādama ar Liliju.

– Tas nav tik vienkārši. – Lilija uzmeta skatienu savām piezīmēm. – Tiesnesis izpētīs pierādījumus – piemēram, par mājas durvīm, kuras neizskatās uzlauztas, – un nolems, vai tu vari kādu apdraudēt.

– Apdraudēt? – Karla uzmeta lūpu. – Kuram tad es varu nodarīt pāri?

– Tur jau ir tā lieta, Karla. Tiesnesis tevi vispār nepazīst. Viņš uzskata tevi par vīra slepkavu. Slepkavības lietās drošības nauda parasti netiek izmantota. Tomēr to panākt nav neiespējami.

Varēja redzēt, ka Liliju pamazām pārņem aizkaitinājums. Karla nolēma neuzstāt. Godīgi sakot, viņa bija jutusies pārsteigta, kad Lilija tomēr piekrita uzņemties viņas aizstāvību. Un vēl viņai bija paveicies – vismaz tā apgalvoja Lilija –, ka tiesas sēdei par drošības naudu vajadzēja notikt tik drīz.

Viņu ieraudzījis, tiesnesis noteikti sapratīs, ka viņa nav nekāda slepkava. Lilija bija viņai atnesusi nedaudz šampūna un matu fēnu; arī matu suku, kaut gan tā bija tikai parasta ķemme, nevis Karlas ierastā platā suka. Lilija bija viņai aizdevusi arī tumši brūnus, pagarus svārkus, kaut gan Karla bija konkrēti aprakstījusi to apģērba gabalu, ko bija vēlējusies dabūt no saviem krājumiem.

– Šie svārki izskatās daudz atturīgāk, – Lilija bija strupi paskaidrojusi. – Tam visam ir liela nozīme.

Karla bija spiesta atzīt, ka Lilija patiešām bija pacentusies. Kas īsti bija licis viņai izlemt par labu Karlai? Apgalvojums par nelietīgo Edu? Vai par bērnu? Vai arī par to, ka Lilijas karjerai Karlas lieta varētu nākt par labu?

Varbūt no visa pa druskai.

Tomēr būtu vieglāk, ja Lilija pret viņu izturētos jaukāk, nevis tik atturīgi un auksti. Auksti… Eda ķermenis tagad bija auksts. Tas šķita neiespējami. Tā visa nevarēja būt patiesība. Kuru katru mirkli viņa pamodīsies un atkal būs mājās. Nevis tajās mājās, kas reiz bija piederējušas Lilijai un Edam, bet gan savās īstajās mājās.

Mājās Itālijā.

Caur slēģiem ieplūst saulesstari; var dzirdēt, kā garām mājai uz skolu dodas bērni; vecais kaimiņš pukojas par tūristiem; un mamma. Skaistā mamma melodiski sauc: ”Karla! Karla!”

– Karla Džuliana Makdonalda. Vai jūs atzīstat, ka esat vainīga?

Vai viņas tiešām jau stāvēja tiesas priekšā? Karla paskatījās apkārt. Bija tik viegli prātā kaut kur aizceļot un aizmirst par visu.

Tagad visi skatījās uz viņu. No liela attāluma. Un tad no tuvuma. Te no tāluma, te no tuvuma. Telpa šūpojās. Apsūdzēto sola margas viņas priekšā bija kļuvušas slidenas no viņas nosvīdušajām plaukstām. Ausīs skaļi džinkstēja.

– Es neesmu vainīga, – viņa izmocīja.

Un tad telpa sāka līgoties šurpu turpu, it kā to kāds staipītu kā akordeonu, ko viņas mājās laukumā pie strūklakas mēdza spēlēt kāds vecs vīrs…

Atvērusi acis, Karla vispirms ieraudzīja Liliju. Liliju elegantā, tumši zilā kostīmā, ko, nevērīgi raugoties, varēja noturēt par melnu.

– Visu cieņu, – Lilija noteica.

Bija grūti saprast, vai viņa runāja sarkastiski vai ne.

Karla palūkojās apkārt, lai iegūtu laiku. Viņas neatradās ne ieslodzījuma kamerā, ne tiesas zālē. Šī telpa nedaudz līdzinājās kabinetam.

– Ar savu visai iespaidīgo ģībšanu tu pamanījies izpelnīties tiesneša līdzjūtību. Tev paveicās, jo tavs vectēvs ir iemaksājis drošības naudu.

Nonno? Karla atkal sāka svīst.

– Viņš zina, kas noticis?

– Ziņas par tevi ir izplatījušās visur. Presei šī ir īsta svētku diena. Viņi visi šobrīd atrodas ārā pie tiesas ēkas un gaida, turēdami fotoaparātus gatavībā.

Lilijas acis spoži mirdzēja. Tās bija stiklainas kā dzīvniekam, kaut gan Karla īsti nesaprata, vai Lilija šobrīd kādu medīja vai arī pati bija kļuvusi par medījumu. Iedomājoties par to, viņai kļuva neomulīgi.

– Viņi to sauc par ”mīlu trijatā tiesas zālē”. Kāds ir padzirdējis, ka mums ir bijis kopīgs vīrs. – Lilija skarbi iesmējās. – Man tomēr būtu gribējies sacīt, ka tas nenotika vienā laikā, lai gan bija tāds brīdis, kad viņš bija kopā ar mums abām, vai ne?