– Savās mājās Rietumlondonā atrasts nodurts kāds vīrietis. Tiek uzskatīts, ka…

Tad Toms pārkliedz radio.

– Tev tas jāizdara vispirms, mammu! Es tev jau esmu to teicis.

Cik muļķīgi! Es lieliski zinu, ka Tomam vajag, lai es piesprādzējos pirmā. Pareizāk sakot, tas ir jāizdara precīzi četras sekundes pirms viņa. Viņš uzņem laiku ar savu pulksteni. Tas ir viņa kārtējais rituāls. Viens no tiem, ko parastā dienā pavisam noteikti nav grūti izpildīt.

Tomēr šodien es nez kāpēc jūtos nelāgi. Iespējams, pēc vakardienas brauciena uz Londonu vēl aizvien esmu nogurusi.

Iespējams, tas ir tāpēc, ka tuvākajā laikā man jātiekas ar Toma skolas direktori, lai runātu par kārtējo ”negadījumu”. Iespējams, tas ir tāpēc, ka pēcpusdienā mani gaida īpaši nepatīkama tikšanās ar valsts veselības aprūpes dienesta ierēdni, lai runātu par kārtējo slimības vēsturi, kas ir pazudusi pēc tam, kad pasaulē nācis kārtējais bērns, kas dzemdībās palicis bez skābekļa. Vai arī mani ir saniknojis Eda nesenais paziņojums, ka viņš grib ņemt mūsu dēlu pie sevis.

Es iedarbinu motoru, iegalvodama sev, ka tajā Londonas rajonā dzīvo daudzi vīrieši. Ik dienu kāds tiek sadurts. Nav neviena iemesla – itin neviena –, kura dēļ tam vajadzētu būt kādam, ko pazīstu, tomēr man pati no sevis ir uzmetusies zosāda. Krustojumā es nogriežos pa kreisi un pēdējā brīdī bīstami nobremzēju, lai palaistu garām motociklistu, kurš nepārprotami ir pārsniedzis ātrumu.

– Ja tu nebūtu apstājusies, tas motociklists būtu varējis nomirt, – Toms lietišķi piezīmē.

Paldies.

– Varbūt viņam paliktu tikai daļa smadzeņu, tāpat kā Stīvenam, – Toms turpina. – Vai tu zināji, ka cilvēka āda sver divreiz vairāk par viņa smadzenēm?

Dēlam droši vien ir taisnība. Parasti tā arī ir. Taču šoreiz man jādomā par Stīvenu, zēnu, kurš nesen sācis mācīties Toma klasē. Kad viņam vēl nebija pat gads, viņa ratiņiem uztriecās kravas automašīna. Šoferi tobrīd bija piemeklējusi sirdslēkme. Neviens viņu nevarēja vainot. Pat ne Stīvens, kurš savā pasaulē jūtas ļoti laimīgs. Pat ne viņa vecāki, kaismīgi kristieši, kuri apgalvo, ka tas esot viņu dzīves izaicinājums. Mums, pārējiem, atliek vienīgi nokaunēties.

Arī Edam. Kā viņam vispār ir ienācis prātā paziņot, ka viņš grib ņemt Tomu pie sevis? Pat nedēļas nogalēs viņš ierodas tikai retu reizi, bieži vien pēdējā brīdī paziņodams, ka vispār neatbrauks. Kopš Karlai ir piedzimis bērns, tas notiek aizvien biežāk. Cik var noprast, tad viņai neklājas labi.

– Uzmanies! – Toms asi uzsauc, un tai pašā mirklī kravas auto otrā ielas pusē skaļi uztaurē.

Kas ar mani notiek? Tā nav tikai neprasmīga braukšana. Vainīgas nav tikai rudens lapas, kuru dēļ mans auto ir paslīdējis. Es vairs nepavisam nespēju koncentrēties. Tā mēdz gadīties, ja tava vīra sievai nesen piedzimis bērns. Pirms tam mūs ar Edu vienoja kaut kas tāds (pareizāk sakot, kāds), kas nevienam no mums nebija kopīgs ar kādu citu. Tā bija nesaraujama saikne. Bet nu viņš guļ blakus Karlai un ir viņu apskāvis. Viņi skatās uz savu bērnu – Ross teica, ka tā esot meitenīte, – ar tādu pašu bijību, ar kādu mēs ar Edu savulaik lūkojāmies uz Tomu. Eds noteikti Karlu uzslavē, ka viņa bijusi tik drosmīga. Tāpat kā savulaik bija slavējis mani. Viņš sola, ka būs labākais tēvs, kāds vien iespējams. Tāpat kā savulaik bija solījis man. Naktīs viņš ceļas, lai ietu pie raudošā bērna. (Eds vienmēr uzstājīgi vēlējās to darīt un nesa Tomu uz mūsu gultu, lai es varētu atbalstīties pret spilveniem un viņu pabarot.) Un vēl – es to redzu tik skaidri! – viņš ēdina savu mazo meitiņu ar pienu, ko Karla ir atslaukusi pudelītē, lai naktīs viņu nevajadzētu traucēt. Un vēl Eds viņas zīmē, sparīgi skicēdams, kamēr abas guļ. Viņa ogle ar mīlestību un maigumu slīd pa lapu.

Tas ir tik netaisnīgi. Es vienmēr esmu ilgojusies pēc meitas, lai varētu viņu uzpost, iet ar viņu iepirkties un dalīties noslēpumos, taču pēc Toma diagnozes Eds vairs negribēja nevienu bērnu.

Man ir jākoncentrējas. Esam jau gandrīz pie skolas. Toms, kurš līdz šim ir izturējies ļoti mierīgi, paturot prātā, ka viņam ir lielas nepatikšanas, nu sāk izskatīties uztraucies. To vienmēr var redzēt, jo viņš sāk plūkāt spalviņas sev no rokas. Pirms kāda laika es vienu no tām paņēmu DNS testam.

Iestūrēju stāvlaukumā un pagriežos pret viņu. Mans dēls. Mans zēns. Mans īpašais zēns, kuru esmu gatava aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam.

– Mēs par to jau esam runājuši, Tom, – es saku, skatīdamās viņam tieši acīs, virknēdama vārdus lēni un mierīgi, kā man ieteica ārste. – Mums vajadzēs precīzi paskaidrot tavas skolas direktorei, kāpēc tu iesiti Stīvenam.

Toma seja sastingst. Tā ir dumpīga. Nekādas nožēlas.

– Es tev jau teicu. Viņš iespēra pa maniem sporta apaviem, kas bija nolikti vienā rindā.

– Bet viņš tā nemaz negribēja darīt.

– Man vienalga. Viņš tik un tā to izdarīja. Neviens nedrīkst pieskarties manām mantām.

It kā es to nezinātu. Tas nozīmē, ka man ir jāpērk daudz rezerves lietu, jo viņš kādā brīdī no tām neizbēgami atsakās. Rezerves kurpes. Rezerves džemperi. Rezerves matu sukas. Es paliecos uz priekšu, lai izslēgtu radio. Lūdzu, Dievs, kaut nu Tomam netiktu izteikts kārtējais brīdinājums. Mans pirksts jau grasās nospiest radio izslēgšanas pogu, taču kaut kas liek man aprauties. Kopš pēdējām ziņām ir pagājusi pusstunda. Pēc minūtes sāksies nākamā ziņu pārraide.

– Rietumlondonā ir atrasts nodurts vīrietis, – diktore gandrīz priecīgi atkārto. – Saistībā ar slepkavību ir arestēta kāda sieviete.

Šajā mirklī iezvanās mans telefons.

– Tu nedrīksti atbildēt, – Toms viegli paklauvē pa savu pulksteni. – Mēs jau esam nokavējuši trīsdesmit sekundes.

Numurs nezināms.

Parasti šādi zvani gadās tajos retajos brīžos, kad Eds (vai arī dažreiz Karla) zvana, lai vienotos par nedēļas nogalēm. Pirms dažiem mēnešiem Eds ir sācis slēpt savu numuru, jo es šad tad neatbildēju uz viņa zvaniem. Es sev saku: ja tas būs kaut kas steidzams, Eds – vai kāds cits – piezvanīs vēlreiz. Tad es savācu savas piezīmes, kaut gan esmu pienācīgi sagatavojusies, un dodos pāri rotaļu laukumam kopā ar savu dēlu, kurš ir paņēmis manu telefonu un noņemas ar to. Jebkurā citā brīdī es būtu mēģinājusi viņam to atņemt, taču nu mans prāts ir pārāk aizņemts ar gaidāmo tikšanos.

– Paldies, ka atnācāt, – direktore saka.

Viņa ir laipna, taču izskatās diezgan nevīžīga. Vērodama, kā Toms rūpīgi noliek krēslu tā, lai tas atrastos precīzi uz vienas līnijas ar manējo, es nodomāju, ka viņa ir no tām sievietēm, kuras nēsā vilnas auduma kleitas, kas sniedzas līdz ceļgaliem, un īsus zābaciņus bez papēžiem. Viņa apgalvo, ka ir eksperte Aspergera sindroma jomā, taču dažreiz man rodas sajūta, ka viņa Tomu neizprot, jo vēršas pie viņa ar emociju vadītiem jautājumiem. Mana rūgtā pieredze liecina, ka tā nav lieliska doma.

– Ja neiebilstat, es vēlētos uzreiz ķerties pie lietas, – viņa iesāk. – Tom, varbūt tu būtu ar mieru man vēlreiz pastāstīt, kāpēc iesiti Stīvenam, kaut arī mēs šajā skolā nepieļaujam vardarbību.

Toms skatās uz viņu kā uz nesaprātīgu.

– Es jau paskaidroju. Viņš izspārdīja manus sporta apavus.

Vai es teicu, ka Toms neizprot emocijas? Un tomēr viņa acīs saskrien asaras, bet uz kakla parādās plankumi. Toms uzskata, ka pārvietot lietas ir aizliegts ar likumu. Viņa likumu. Toma likumu, kuru saprot vienīgi viņš pats.

Direktore kaut ko pieraksta. Es daru tāpat. Mūsu pildspalvas sacenšas. Mans dēls pret šo sievieti, kura nepavisam neprot ģērbties.

– Bet ar to jau nevar attaisnot sišanu.

– Pagājušajā nedēļā Karla iesita tētim. Viņš gribēja iedzert vēl, bet viņa teica, lai viņš to nedara.

Klusums. Mūsu pildspalvas vienlaikus apstājas.

– Kas ir Karla? – direktore vaicā bīstami neitrālā balsī.

– Mana vīra sieva, – es dzirdu sevi sakām.

Direktore savelk uzacis. Es ievēroju, ka tās vajag izplūkt. Tās ir sirmas un kuplas.

– Es gribēju teikt… mana bijušā vīra sieva, – es piebilstu. Šie vārdi tik un tā šķiet dīvaini. Kā gan kāda cita var būt Eda sieva? Kā ir iespējams, ka Karla nēsā viņa gredzenu? Gulēt kopā ir viens, bet precēties? Ar bērnu, kurš reiz dzīvojis kaimiņos?