Bet visvairāk es vēlos, lai viņa saprastu, ko nozīmē dzīvot kopā ar Tomu, kura dzīve ir pārvērtusies uz visiem laikiem pēc tam, kad viņa zēnam atņēma tēvu.

Un viss izdodas. To var redzēt Karlas skatienā. Lai cik ļoti man gribētos ticēt, ka mazā itāliete – nu jau pieaugusi – ir caurcaurēm slikta, man tomēr ir aizdomas, ka viņa spēj justies tieši tikpat vainīga kā jebkurš cits.

SEŠDESMITĀ NODAĻA

– Sakiet, Karla, ko tieši jūs atceraties no tā vakara, kad tika noslepkavots Eds Makdonalds?

Atbildi Karla zināja no galvas. Vai gan viņas kopā ar Liliju nedēļām ilgi nebija to atkārtojušas bibliotēkā, kamēr Lilijas māte rūpējās par Magoni?

Šobrīd viņa daudz labprātāk būtu gribējusi atrasties mājās, nevis tiesas zālē. Apsūdzības pārstāvis, kurš nupat bija uzdevis Karlai šo jautājumu, skatījās uz viņu ar ledainu nicinājumu. Karla bija pārliecināta, ka žurnālisti ārā pie tiesas nama jau bija atzinuši viņu par vainīgu. Uzmetusi skatienu galerijai, viņa pamanīja kādu sievieti ar garām, tumšām matu cirtām. Mamma! Viņa gandrīz uzsauca, taču tad sieviete pagriezās, un Karla ieraudzīja, ka tā tomēr nebija viņa.

– Bieži vien uz tiesas sēdēm nāk pilnīgi sveši cilvēki, – Lilija bija stāstījusi. – Viņi to dara ziņkāres dēļ.

Savādi, taču, dzīvojot Devonā, Karlas bēdas bija palīdzējusi pārvarēt Lilijas māte (”Sauc mani par Džiniju”).

– Es zinu, ko nozīmē kādu zaudēt, – viņa bija teikusi pēc tam, kad sākumā bija pieņēmusi Karlu ļoti vēsi. – Tomēr tev jāatceras, ka tagad tu pati esi māte. Mums, mātēm, ir jābūt stiprām.

Pateicoties Džinijai, Karla bija uzzinājusi, ka Magones briesmīgo raudāšanu dažreiz var apturēt ar putekļu sūcēja skaņu (pārsteidzoši!) un bērni ir daudz izturīgāki, nekā viņai bija šķitis.

– Tev ir bail ņemt viņu rokās tikai tāpēc, ka sākumā viņa bija tik maza un vārga, – Džinija bija teikusi. – Taču tagad Magone ir patiešām izaugusi, vai ne? Viņa tik brīnišķīgi smaida!

Viņai bija palīdzējis arī Toms. Magone bija burtiski apbūrusi šo lielo, neveiklo Karlas padēlu, kurš mēdza uzdot dīvainus jautājumus un savādi uzvedās. Sākumā Karla bija baiļojusies, vai tikai zēns nenodarīs Magonei pāri, taču, vērojot, kā viņš neveikli mēģina ar karoti bāzt ķiķinošajai meitenītei mutē biezeni, viņa saprata, ka mazi bērni patiešām bija daudz izturīgāki, nekā izskatījās.

Viņi visi bija izturējušies pret Karlu tik laipni; patiesībā tas bija neticami, paturot prātā, ka viņa bija atņēmusi Lilijai vīru.

– Viņi domā, ka Edam būtu vajadzējis uzvesties atbildīgāk, – Lilija kādu dienu bija strupi izmetusi.

Tagad Karla vēlreiz nopētīja galeriju. Viņa tā arī nebija iepazīstināta ar Eda ģimeni.

– Mēs vairs īpaši bieži nesatiekamies, – viņš reiz bija sacījis. Bet varbūt Edam bija kauns, ka viņš bija pametis savu sievu un dēlu. Tā nu Karlai nebija ne jausmas, vai viņi te atradās vai ne. Varbūt viņi bija tie ļaudis, kuri sēdēja pirmajā rindā un vēroja viņu. Karla izslējās vēl staltāk un novērsās, taču patiesībā viņu bija sastindzinājušas bailes. Kurš gan gādās par Magoni, ja viņa nonāks cietumā? Nonno un nonna jau bija pārāk veci. Pārāk nevarīgi, lai varētu ierasties tiesā. ”Mēs abi tevi ļoti mīlam,” vecmāmiņa bija rakstījusi. ”Var jau būt, ka tavs vectēvs to neizrāda, jo viņš ir lepns, tomēr mēs zinām, ka tu nevari būt izdarījusi tik briesmīgu noziegumu. Tevi noteikti atbrīvos.”

Vai tiešām? Karla pirmo reizi sāka prātot, vai tikai bija rīkojusies pareizi, nolīgdama Liliju. Savulaik tas bija licies atjautīgi, bet nu, sēžot apsūdzēto solā, Karlu pamazām pārņēma šaubas. Savulaik Lilija bija izslavēta kā viena no labākajām advokātēm. Bet viņa taču sen nebija nodarbojusies ar aizstāvību tiesā. Un kā tad bija ar viņas izraudzīto pārstāvi? Lilija nemitīgi pasniedza viņam zīmītes, liekot noprast, ka viņš atkal nebija pateicis kaut ko tādu, ko vajadzēja pateikt, vai bija kaut ko atstājis nepateiktu. Karlai būtu gribējies, lai galvenā aizstāvības pārstāve būtu Lilija, taču Lilija bija apgalvojusi, ka būs labāk, ja viņa darbosies kā palīdze. Jau tas vien, ka viņa bija uzņēmusies šo lietu, bija izraisījis lielu interesi gan presē, gan tiesā. Pat tiesnesis sākumā bija izteicis šaubas.

– Cik saprotu, tad jūs pārstāvat sava vīra otro sievu, – viņš bija sacījis. – Vai to nevarētu uzskatīt par interešu konfliktu?

Lilija jau bija brīdinājusi, ka tā varētu notikt. Un viņa nepārprotami jau iepriekš bija sagatavojusi atbildi.

– Nepavisam. Mana kliente īpaši pieprasīja, lai viņu pārstāvu es. Viņa uzskatīja, ka mums ir kopīgas intereses.

To dzirdot, galeriju bija pāršalkuši smiekli, tomēr tas nebija smieklīgi. Tā bija patiesība.

Atgriežoties pie apsūdzības puses jautājuma: ko viņa īsti atcerējās no tā vakara, kad Eds bija ticis noslepkavots?

– Es savā liecībā visu jau izstāstīju.

Lilija sarauca pieri.

– Vienmēr izrādi cieņu, – viņa bija piekodinājusi. – Esi gatava atkārtot faktus vairākas reizes.

Karla saņēmās.

– Piedodiet. Es vienkārši jūtos tik nogurusi.

Cik žilbinoši vien spēdama, viņa uzsmaidīja jaunajam zvērinātajam, kurš bija viņu vērojis jau kopš tiesas sēdes sākuma. Šis vīrietis bija viņas pusē. Lilija bija piekodinājusi, lai viņa izvēlas neuzkrītošu apģērbu, taču Karla nebija spējusi piespiest sevi uzvilkt tās briesmīgās drēbes, kas viņai bija atnestas. Viņa bija uzstājusi, ka vilks elegantu žaketi un savus iemīļotos melnos svārkus, kas cieši piegulēja augumam. Varēja manīt, ka viņas ietērps piesaistīja lielu uzmanību.

– Vai es atbildot drīkstu apsēsties?

Tiesnesis strupi pamāja. Labi gan, ka viņš bija vīrietis. Karla zināja: ja vien viņa izspēlēs savas kārtis pareizi, pastāvēja iespēja panākt, ka arī viņš nostātos viņas pusē.

– Mēs ar Edu bijām mājās. Viņš atkal bija piedzēries. – Karla aizvēra acis. – Viņš sāka uz mani kliegt. Apgalvoja, ka mūsu bērns neesot no viņa… – Karlas acīs saskrēja asaras.

– Un vai viņš bija jūsu bērna tēvs?

Karla strauji pacēla galvu.

– Protams. Es mīlēju savu vīru. Es nemūžam nebūtu kļuvusi viņam neuzticīga. Ja gribat, esmu ar mieru veikt DNS testu, lai to pierādītu.

Prokurors staigāja šurpu turpu.

– Bet vai tad tā nav taisnība, ka slepkavības vakarā pie jums mājās ieradās jūsu bijušais draugs Rūperts Heriss? Vai jūs grasījāties viņa dēļ pamest savu vīru?

Karla jutās tik satriekta, ka brīdi pat nespēja parunāt. Izskatījās, ka arī viņas pārstāvis nebija kaut ko tādu gaidījis. Tas bija jauns vīrietis, kurš nemitīgi ielūkojās savos pierakstos, it kā būtu uztraucies vai kaut ko aizmirsis, taču Lilija apgalvoja, ka viņš šim darbam esot kā radīts.

– Nē, – Karla beidzot izmocīja. – Rūperts bija tikai draugs no koledžas. Turklāt es zināju, ka viņš nesen bija saderinājies.

Nejaukais prokurors savilka uzacis, kā likdams manīt, ka šāds aizbildinājums viņam nešķiet ticams.

– Lūdzu, pastāstiet mums, kas notika tālāk, Makdonalda kundze.

Karla aši paskatījās uz zvērinātajiem. Blakus līdzjūtīgajam jauneklim sēdēja kāda sieviete ar bālu, saspringtu seju. Karla sāka runāt, vērsdamās pie viņas.

– Eds kliedza uz mani. Viņš sāka mani purināt aiz pleciem. Viņa pirksti darīja man sāpes. Es tā pārbijos… – Karla ieturēja pauzi un piespieda plaukstu pie krūtīm. – Es viņu atgrūdu, bet viņš atkrita pret sienu. Viņš bija piedzēries un īsti nespēja noturēties kājās. Viņam no galvas sāka tecēt asinis, un es sajutos briesmīgi. Es mēģināju apturēt asinis ar dvieli, taču viņš mani atkal atgrūda. Viņa acis zvēroja dusmās. – Karla no jauna ieturēja pauzi. Šiem cilvēkiem vajadzēja viņai noticēt. Noteikti vajadzēja. – Tad… tad viņš paņēma virtuves nazi, to pašu, ar kuru pirmīt bija griezis vistu. – Karla tvēra sev pie kakla, it kā Eds šajā brīdī vicinātu nazi viņai priekšā. – Es nodomāju, ka viņš grasās mani nogalināt.

Tiesas zālē valdīja kapa klusums.