Seno dienu vārdā? Viņš runāja tā, it kā mums būtu kopīga pagātne. Protams, mums tāda bija. Pagātne, par kuru neviens nedrīkstēja uzzināt. Pagātne, ar kuru viņš mani vienmēr varēja šantažēt. Vai varat iztēloties avīžu virsrakstus? Advokāte un slepkava slīcinātājs. Par to pat bija bail domāt. Mana karjera būtu pagalam. Nemaz nerunājot par manu ģimeni. Un Džo to zina.

– Toms nav tavs dēls, Džo.

– Un es tev jau teicu, ka neticu tev, Lilij. Es tevi mīlu.

Man kļuva nelabi. Slepkava bija manī iemīlējies? Es nometu klausuli. Rūpīgi noslēpu aploksni atvilktnē. Man būtu vajadzējis to nekavējoties saplēst, taču aploksne vēl aizvien atrodas turpat. Tā ir mana apdrošināšanas polise. Mans plāns B.

Bet šobrīd es gaidu. Gaidu zvērināto spriedumu. Karla trīc. (Tagad es varu izrunāt viņas vārdu pavisam mierīgi.) Viņas pārbīlis mani iepriecina. Nu viņa vairs nespēj izdarīt neko. Viņa nevar nevienu uzpirkt. Viņa nevar pārgulēt ar kādu, lai panāktu sev vēlamo. Viņa pat nevar vainot mani. Neviens nevarētu noliegt, ka juridiskā ziņā esmu patiešām godīgi darījusi visu, kas bija manos spēkos, lai panāktu viņas attaisnošanu. Es pat pieņēmu viņu savās mājās, lai apmācītu pienācīgi aizstāvēties. (Kaut gan viņa nekaunīgi neievēroja manu norādījumu uzvilkt kaut ko piemērotāku.) Mums ir kopīgi izdevies nomelnot Eda vārdu tā, ka tagad visi šo vīrieti, kuru reiz apprecēju, uzskata par dzērāju un brunču mednieku. Nu, vai redzat? Es neesmu tik laba, kā izskatos.

Tiesas zālē valda spriedze. Visi gaida.

– Kāds ir jūsu spriedums?

Zvērināto pārstāvja mute paveras. Man nosvīst plaukstas. Zvēru, ka jūtu sev līdzās Edu, kurš rausta mani aiz piedurknes. Pagriezusies pamanu, ka mana tumši zilā zīda žakete ir aizķērusies aiz sola.

– Nav vainīga.

Nevar būt.

Sienas ap mani nodreb. Ļaudis noelšas. No galerijas atskan kliedzieni. Ieraudas bērns. Magone? Meita, kuras man nekad nav bijis. Karla sabrūk. Protams, varbūt viņa tikai izliekas. Kāds policists palīdz viņai piecelties. Aizstāvības pārstāvis uzmet man pašapmierinātu skatienu, kas saka: ”Mēs to paveicām.” Cilvēki mani apsveic. Viens no detektīviem kaut ko drudžaini stāsta savam kolēģim. Sajūtu bažu dzēlienu. Tagad viņi sāks medīt īsto slepkavu. Un tad es galerijā ieraugu vēl kādu. Tas ir gara auguma vīrietis. Gludi skūts. Ar īsiem matiem. Viņš pārdroši cieši skatās uz mani. Viņam ir sūnu zaļa tvīda žakete ar uzlocītu, gaiši brūnu zamšādas apkakli. Un tad viņš nozūd.

Tiklīdz atgriežos birojā, iezvanās telefons.

– Kāpēc tu neizmantoji manus pierādījumus? – Džo Tomasa balss no vilšanās ir piesmakusi.

Atveru atvilktni un izņemu aploksni. Tā vēl aizvien ir aizlīmēta. Cik reižu man ir gribējies to atplēst? Tā būtu atvieglojusi man darbu. Es to zināju. Džo vēl nekad nav kļūdījies. Viņš jau daudzreiz ir aizrādījis, ka bez viņa palīdzības es savā karjerā nemaz nebūtu tik tālu tikusi.

– Tā ir mana apdrošināšanas polise, – es saku.

– Apdrošināšanas polise? Es nesaprotu.

– Ja tiesas spriedums nebūtu tāds, kā biju cerējusi.

Runādama es atceros Karlu. To, kā pēc tiesas viņa man pateicās tikai pavisam pavirši. To, kā viņa paslēja zodu, it kā viņai būtu pienācies tikt attaisnotai. To, kā viņu bija aprijis histērisks žurnālistu pūlis. Visi bija gribējuši viņu intervēt, visi bija bijuši gatavi maksāt viņai vairāk par citiem.

– Tagad tu to vairs nevari izmantot, – viņš pārmetoši piebilst. – Tiesa ir beigusies. Policija jau noteikti meklē kādu citu, kam uzvelt Eda slepkavību.

Es saraujos. Pat tagad man ir grūti noticēt, ka mans bijušais vīrs ir miris. Man viņa pietrūkst. Es nemitīgi atceros mūsu laulības gaišākos brīžus. To, kā mēs mēdzām kopā saritināties uz dīvāna. To, kā mēs turējām rokās mazo Tomu. To, kā gavilējām, kad Eda gleznu iegādājās kāds anonīms pircējs.

Un tad manā atmiņā ataust tas agrā rīta skrējiens gar jūru, kad Džo pieprasīja paternitātes testu. Tolaik biju jutusies īpaši viegli ievainojama. Dusmīga uz Edu, kurš tagad varēja baudīt visus labumus. Greizsirdīga uz Karlu, kura nedēļas nogalēs varēja tikties ar manu dēlu. Vientuļa. Nobijusies. Apmulsusi, jo Džo vēl aizvien man šķita pievilcīgs.

Un pirmo reizi kopš tā brīža es atļauju sev atcerēties atslēgu. To, kuru, kā jau allaž, biju nēsājusi līdzi, lai izmantotu pašaizsardzībai. Atslēgu, kas bija izkritusi man no kabatas. Atslēgu, kuru Džo bija pacēlis. Un paturējis sev.

– Tā ir mājas rezerves atslēga, – es toreiz sarūgtināta paskaidroju. – No manām kādreizējām mājām, kuras tagad Karla ir pievākusi sev kopā ar manu vīru un dēlu, kurš, šķiet, uzskata viņu par brīnišķīgu.

– Es varētu viņu pārmācīt, – Džo klusi ieminējās.

Mani pārņēma bailes. Un jā, arī satraukums.

– Es negribētu, lai viņai tiek nodarīts pāri. Vai arī viņam.

– Tad varbūt viņus varētu tikai pabiedēt.

– Varbūt, – es dzirdu sevi sakām.

Un tad es biju pārskrējusi pāri ielai uz jūras pusi, satriekta par savu rīcību. Vai es patiešām nupat biju sev atļāvusi pārkāpt likumu? Vienā īsā, neprātīgā mirklī biju atļāvusi noziedzniekam brīvi ielauzties mājā, kurā dzīvoja Eds un Karla. Noziedzniekam, kurš manis dēļ būtu gatavs uz visu. To sauc par līdzzināšanu.

Neprātīgi elsodama, metos atpakaļ pie kafejnīcas galdiņa, taču Džo jau bija nozudis.

Gāja laiks, nekas nenotika, un es sajutos drošāk. Jo ilgāk nebija nekādu ziņu no Džo, jo drošāk man šķita nedomāt par DNS testu. Varbūt viņš galu galā tomēr bija nolēmis neko nedarīt. Varbūt viņi bija nomainījuši slēdzenes. Taču tad biju uzzinājusi satriecošos jaunumus par Eda slepkavību. Kad Ross bija piezvanījis man uz Toma skolu, es, gluži tāpat kā visi pārējie, sākumā biju nospriedusi, ka vainīgā ir Karla. Taču tad viņa bija man pastāstījusi par to, kā bija atvērušās durvis un parādījies vīrietis. Un par vēstulēm.

Tieši tāpēc es biju piekritusi viņu pārstāvēt. Man vajadzēja parūpēties, lai viņa nonāktu cietumā, jo pretējā gadījumā policija varētu atrast īsto slepkavu.

Džo.

Viņš policijai atklātu, ka biju iedevusi viņam atslēgu.

Mani iesēdinātu cietumā.

Es zaudētu Tomu.

Tas bija neiedomājami.

Sava dēla dēļ es būtu gatava uz visu. Visu. Pēkšņi man vajadzēja sākt izstrādāt sarežģītāko aizstāvības stratēģiju savā mūžā. Kā panākt, lai Karla zaudētu, turklāt neizskatītos tā, ka neesmu centusies?

Aizstāvēt viņu tik nepārliecinoši, ka viņa tiktu notiesāta?

Bet tā taču nevarēja darīt.

Vai tad tieši tā es nebiju sev teikusi, kad Karla pirmo reizi bija lūgusi mani uzņemties viņas aizstāvību? Un tā bija taisnība. Man vajadzēja rīkoties daudz neuzkrītošāk. Man vajadzēja izmantot apgriezto psiholoģiju.

Kāpēc es nebiju uzņēmusies šo lietu viena pati, atsakoties no citu palīdzības? Ne jau tāpēc, ka tiesnesim nebūtu patikusi aizstāvja klātbūtne, kā biju iestāstījusi Karlai, bet gan tādēļ, ka es izskatītos uzticamāka, ja piesaistītu kādu citu. Turklāt tiesneši pazīst gan mani, gan manu darba stilu – ja mana aizstāvība būtu vāja, visi to uzreiz saprastu un apsūdzētu mani par interešu konfliktu.

Mana vīra sieva.

Daudz viltīgāk bija izvēlēties jaunu, nervozu juristu, kurš visu sabojātu. Es pateicu Karlai, ka zvērinātajiem ne vienmēr patīk pārliecināti un iedomīgi advokāti. Dažreiz tā arī ir, taču ne vienmēr. Un tomēr – man par nelaimi – zvērinātie patiešām iesila pret manu neveiklo, netaktisko pārstāvi, un viņa pārliecība pieņēmās spēkā. Tobrīd jau bija par vēlu zaudēt. Un vēl man bija aizdomas – ja es būtu uzstājusi, lai viņa tomēr velk ”garlaicīgas” drēbes, Karla nebūtu spējusi to izdarīt, jo viņa ir tik uzpūtīga. Man bija taisnība, taču viss atkal pavērsās man par sliktu. Spriežot pēc zvērināto – gan vīriešu, gan sieviešu – sejām, viņi atzinīgi novērtēja Karlas ģērbšanās stilu.

Kāpēc viņi nespēja saskatīt Karlu tādu, kādu viņu redzēju es? Citus prasmīgi ietekmējošu bērnu, kurš bija izaudzis par citus prasmīgi ietekmējošu, pieaugušu vīru zagli?

– Tev nevajadzēja tā rīkoties, – es tagad saku Džo. Mana balss ir aizlūzusi no neticības. No satricinājuma. No pašapsūdzības.