Ir pagājusi stunda, un es vēl aizvien guļu, atšļukusi pret sienu. Manas kājas un rokas ir pavisam notirpušas. Es asiņoju un gaidu. Asinis vēl aizvien plūst no ievainojuma galvā, ar kuru es atsitos pret sienu. Krūtis smeldz. Vai tā ir sirdslēkme? Mana medusmēneša sudraba rokassprādze, kuru es joprojām nesaprātīgi nēsāju katru dienu, griežas man locītavā, jo esmu neveikli nokritusi. Un viegli smeldzošā potīte tagad mokoši sāp.
Un tomēr vismaz dūmu smaka vairs nav tik stipra. Dūmi oda pēc gumijas. Kā degošas riepas. Cimdi? Ja Karla tos ir iznīcinājusi, nekādu pierādījumu vairs nebūs. Un, ja Džo atklās patiesību par atslēgu, cietumā varu nonākt es pati.
No Lilijas pēdējā grūdiena Karla bija atsitusies pret virtuves galdu. No tā bija nokritusi apakštasīte un sašķīdusi uz grīdas. Viņa nesavainojās, tikai apdulla no grūdiena. Tomēr ne tik ļoti, lai nevarētu atgrūst Liliju, kura ar dobju krakšķi bija atdūrusies pret sienu.
Karla neskaidri atcerējās, kā bija pietenterējusi pie izlietnes, lai mēģinātu atbrīvoties no cimdiem. Apsūdzoši pierādījumi. Cik bieži viņai darbā bija nācies lasīt šos vārdus? Bija būtiski svarīgi tikt no tiem vaļā.
Cimdi nekādi nedega, tāpēc Karla tos sakapāja sīkās driskās un noskaloja tualetes podā. Tad viņa priekšnamā sabruka. Tieši zem Eda ogles skices pirmajai ”Mazās itālietes” gleznai.
Šī vieta šķita viņai kā radīta. Kaut gan Karlas ķermenis nebija savainots, viņas prātam reiz bija gana.
Gulēdama Karla dzirdēja Lilijas vaidus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka no galvas var izplūst tik daudz asiņu?
Ja Karlas kājas nešķistu svešas, viņa varbūt pieceltos, lai palīdzētu Lilijai. Kad sākotnējais asiņaino cimdu izraisītais satricinājums bija pagājis, Karla atkal spēja domāt. Savādi, taču viņa neienīda šo sievieti, kura bija mēģinājusi viņu iesēdināt cietumā. Patiesībā viņas vietā Karla varbūt rīkotos tieši tāpat.
Visu mūžu viņa bija gribējusi to, kas bija piederējis citiem. Penāli – kāpuru. Labākas drēbes. Tēvu. Pat Karlas māte viņas bērnībā bija piederējusi Lerijam. Un, protams, arī Edu. Līdz brīdim, kad beidzot bija šo vīrīeti dabūjusi un sapratusi, kāds viņš patiesībā ir.
Karla sev atgādināja, ka nemaz nebija vēlējusies nodarīt Edam pāri. Viņa bija mēģinājusi tikai aizstāvēties. Kā viņa bija pārbijusies, kad nazis bija iedūries Edam kājā! Cik viegli asmens bija ieslīdējis viņa miesā! Jau iedomājoties vien par to, viņai atkal kļuva nelabi.
Esmu pelnījusi tikt notverta, Karla sev sacīja. Viss ir jau aizgājis pārāk tālu. Tad viņas skatiens aizķērās pie Eda un Toma fotogrāfijas uz grāmatplaukta viņai līdzās. Tēvs un dēls bija apskāvušies un smaidīja viņai pretī.
Magone.
Kā meita iztiks bez viņas? Mātēm vajadzēja sargāt savus bērnus. Nu bija skaidrs, kāpēc mamma sākumā par Karlas tēvu bija sacījusi, ka viņš ir miris. Un kāpēc viņa vēlāk bija slēpusi, ka viņai ir vēzis. Tagad viņa, Karla, nedrīkstēja pieļaut, lai Magonei nāktos ciest tāpēc, ka viņas māte sēž cietumā. Bērnībā Karlai bija šķitis briesmīgi, ka viņas māte runāja ar dīvainu akcentu un vienmēr atradās darbā, taču nu viss varēja kļūt daudz ļaunāk. Kad Magone sāks iet skolā, viņa būs Citāda ar lielo burtu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Kaut vai tikai Magones dēļ viņai vajadzēja piespiest savu satricinājuma pārņemto ķermeni celties un doties prom. Karla pamazām sāka atjēgties. Viņa jau tāpat bija pietiekami ilgi te uzkavējusies. Nu bija laiks paņemt dažas mantas. Varbūt par Eda vecmāmiņas gredzenu varēja dabūt kādu drusciņu naudas, ar ko viņām pietiktu dažām nedēļām.
Atskanēja vaids.
Karla sev iegalvoja, ka patiesībā nemaz nevēlas, lai Lilija mirst, it īpaši tagad, kad viņai bija izdevies atbrīvoties no cimdiem. Viņa bija Liliju tikai pagrūdusi, kaut gan tas krakšķis bija izklausījies nelāgi. Un tomēr arī palīdzēt Lilijai viņa nedrīkstēja. Tā tiktu apdraudēta viņas drošība. Varbūt, tikusi ārā no mājas, viņa piezvanīs no telefona kabīnes un, nenosaucot savu vārdu, pateiks, ka ir cietusi kāda sieviete.
– Lilij?
Soļi. Kāds bija ienācis pa ārdurvīm un tuvojās viņai. Satricinātā Karla atskārta, ka Lilija noteikti bija atstājusi durvis vaļā.
– Kur ir mana Lilija? Ko tu esi viņai nodarījusi?
No pārbīļa palikusi bez elpas, Karla cieši raudzījās augšup. Tas bija viņš! Vīrietis, kurš tovakar bija ielauzies pa durvīm. Kaut kas viņa melnajās acīs atmodināja vēl senākas atmiņas. Tas svešinieks Tonija bērēs!
Nu viņš metās Karlai garām. Pie Lilijas.
– Viss būs labi, mīļā, es esmu pie tevis.
Karla nesadzirdēja Lilijas atbildi, toties izdzirdēja, kā vīrieša soļi atkal tuvojās. Ieraudzīja viņa rokās iespīdamies metālu.
Karlu pārņēma savāds miers.
– Tu nodarīji viņai pāri! – vīrietis kliedza. – Tu nodarīji pāri Lilijai!
Pēdējais, ko viņa vēl atcerējās, bija asmens, kas nosvilpdams triecās lejup.
SEŠDESMIT TREŠĀ NODAĻA
Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai atlabtu. Ne tik daudz fiziski, kā garīgi.
Es joprojām nespēju aptvert, ka tas viss patiešām ir noticis.
Apjēdzot, ka tomēr nebūs jāmirst, cilvēku sākotnēji pārņem pēkšņa eiforija.
– Jums tik ļoti paveicies, – visi nerimās atkārtot.
– Par jums noteikti kāds gādājis. – Tā bija otra iecienītā frāze.
Un es ticu šiem vārdiem. Nudien, ticu. Es skatos ārā pa slimnīcas logu un redzu, kā staigā cilvēki un piebrauc ātrās palīdzības automašīnas; redzu pacientus invalīdu ratiņos vai ar spieķiem; vieni ir nodūruši galvu, citi atviegloti smejas. Un es saprotu, ka tā ir reālā pasaule. Tā, kurā tiek glābtas dzīvības, nevis tā, kurā ļauni cilvēki cenšas citiem tās atņemt.
Un, nonākot reālajā pasaulē, atkal uzrodas nebeidzamas šaubas. Un ir jāsāk domāt. Ja vien es nebūtu apprecējusies ar Edu… ja vien mans priekšnieks nebūtu man uzticējis Džo pārsūdzības lietu, kad vēl biju pārāk jauna un nepieredzējusi… ja vien es nebūtu ļāvusi savām jūtām gūt virsroku… ja vien mēs nebūtu iepazinušies ar Karlu un viņas māti… ja vien es Haigeitā nebūtu iedzērusi kopā ar Džo… ja vien man no rokām nebūtu izkritusi atslēga… ja vien es nebūtu aizstāvējusi Karlu… ja vien es nebūtu atvērusi to aploksni…
– Tu nedrīksti domāt par tādām lietām, – Ross saka. Viņš ir viens no tiem, kuri mani regulāri apciemo mājās, Devonā, kur es atrodos kopš izrakstīšanas no slimnīcas. Pēc atsišanās pret sienu man uz galvas vienmēr būs rēta, kaut gan tagad, kad ir atauguši mati, tā vairs nav tik ļoti redzama. Salauztās ribas, kuru dēļ man bija tik mokoši sāpējušas krūtis, nu jau ir sadzijušas, taču plaukstas locītava vēl aizvien sāp, un es vairs nenēsāju medusmēneša aproci, kas kritiena laikā tika iespiesta starp mani un sienu. Mana potīte, kuras kauls ieplīsa, kad nogāzos zemē, pamazām dzīst. – Šādas pārdomas tevi padarīs traku, – viņš turpina. – Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos, Lilij. Patiešām. Un, ja tev tikmēr gadījās pieļaut dažas kļūdas… nu, dzīvē tā gadās.
Istabā ienāk mamma, nesdama paplāti ar kafiju mūsu viesim, un izdzird pēdējā teikuma beigas. Viņa uztver manu skatienu un novēršas, taču ir jau par vēlu. Es saprotu, par ko viņa domā. Ja vēlos pa īstam atveseļoties, man ir jāizstāsta visa patiesība. Mana stāsta pati pēdējā daļa. Tā, par ko nekad neesmu stāstījusi ne savam vīram, ne psihoterapeitam, kurš specializējās sēru jomā un pie kura mani pamudināja vērsties slimnīcā.
Ross ir labs draugs. Esmu viņam šo stāstu parādā. Un varbūt ir daudz svarīgāk, ka esmu to parādā arī sev pašai. Kad mani vecāki pieņēma Danielu, man bija vienpadsmit gadu. Tā nebija pirmā reize, kad viņi bija atveduši uz mājām kādu bērnu. Vai atceraties, kā tētis nerimās apgalvot, ka drīz man būs mazs brālītis un māsiņa? Tikai vēlāk es uzzināju, ka mamma piedzīvojusi divus spontānos abortus, tāpēc vecāki nolēma pieņemt kādu audžubērnu, lai man nebūtu bēdīgs prāts.
Protams, tas bija brīnišķīgs risinājums, taču tobrīd man tā nešķita.