– Lenčs? – pārvaicāja Ella, stāvēdama uz sastatņu kāpnēm.

– Varbūt jūs jau esat ieturējusi maltīti? – Ītans painteresējās.

– Nē.

– Tādā gadījumā uzaicinu jūs man piebiedroties. Es nejutīšos patīkami, vienatnē mielodamies virtuvē, ja jūs tikmēr vergosiet šeit.

– Mēs, vergotāji, parasti nemēdzam ēst kopā ar saviem bosiem. Tas nav pieņemts.

– Tad viss kārtībā, es šeit neesmu boss, to jums apliecinās mana sieva. Nāciet, paēdīsim kopā, jūs droši vien esat izsalkusi.

Ella bija izsalkusi. Kad abi sēdēja virtuvē un priekšā atradās divi šķīvji, kuros saliktas sviestmaizes ar sieru un marinētiem dārzeņiem, viņa pateicīgi sāka mieloties. Rīta steigā nebija sanācis laika iemest somā kaut ko ēdamu. Gatavojot maltīti, viņi bija atstājuši bez ievērības pastēti, maisiņus ar spinātiem, salātiem un jēliem pusfabrikātiem, trauciņus ar humusu un vairākām mērcēm un deva priekšroku sātīgākiem produktiem. – Nekas nevar būt labāks par siera un marinētu dārzeņu sviestmaizi, – Ītans apgalvoja, apziezdams ar sviestu maizes šķēles. Ella viņam piekrita.

– Tas bija ļoti cildeni no jūsu puses, – viņa bilda.

Vīrieša rokas mājiens aizmēza sānis pateicības vārdus. – Es vis to tā nesauktu. Cildeni bija tas, ko jūs manā labā paveicāt viņnedēļ. Turklāt arī drosmīgi. Vai jūs vienmēr izturaties tik impulsīvi?

– Tas atkarīgs no situācijas. Tomēr jā, vismaz vairumā gadījumu.

– Vai man būs taisnība, ja es uzskatīšu jūs par brīva gara cilvēku?

– Vai jūs apsūdzat mani hipijismā?

Ītans smaidīja. – Es neuzdrošinātos jūs apsūdzēt it nevienā lietā.

– Tagad jūs no manis iztaisāt teju vai briesmoni.

– Pirmīt jūs teju vai norāvāt man galvu.

– Man ļoti žēl. Un es jau atzinu, ka puķes bija brīnišķīgas.

– Tomēr jūs esat cilvēks, kas greizsirdīgi sargā savu privātumu, vai ne?

Ella paraustīja plecus. – Varbūt jūsu gadījumā es mazliet pāršāvu pār svītru. Piedodiet.

Ītans vēlreiz atvairīdamies paslēja roku. Viņa pamanīja, ka vīrietis nenēsā laulības gredzenu. – Ar divām atvainošanās reizēm pietiek. Varbūt jūs vēlētos noslēgt maltīti ar tasi tējas vai kafijas?

– Tēja būtu pašā laikā, pateicos. – Ella vēroja viņu piepildām tējkannu un prātoja, vai šis vīrietis vismaz nojauš, kā viņa sieva izturas pret “personālu”. Vai arī par netīksmi, ko viņa tādējādi izraisa pret sevi.

Viņš ieslēdza tējkannu un, joprojām uzgriezis muguru, pavaicāja: – Vai mājās jūs gaida misters Pūķu Kāvējs kopā ar jauno Pūķu Kāvēju paaudzi?

– Nē.

– Pienu pie tējas?

– Jā, lūdzu.

Brīdī, kad viņš atvēra ledusskapi, Ella ieraudzīja aiz stiklotajām pagalma puses durvīm parādāmies kādu sievieti. Nācēja nevērīgi pieklauvēja pie stikla un tūdaļ atvēra durvis. Virtuvē ievirpuļoja ledaina vēsma, bet no ledusskapja puses atskanēja caur zobiem izgrūsts lāsts.

– Vai, Ītan, atvaino, es nezināju, ka tu neesi viens. – Pārmērīgi saposusies sieviete, kas šķita esam no tādas pašas sugas kā Edvardsas kundze, nekautrējoties nopētīja Ellu no galvas līdz kājām.

– Nekas, viss kārtībā, – viņš atbildēja, kaut arī sejas izteiksme, Ellasprāt, liecināja par pretējo. – Ja gribi satikt Frensīnu, viņas nav mājās.

– Nē, patiesībā es vēlējos aprunāties ar tevi. Ieraudzīju piebraucamajā ceļā tavu auto un izmantoju izdevību. Pietika vēl viena skatiena, lai Ella nepārprotami uztvertu mājienu. Viņa noslīdēja no augstā ķebļa un aiznesa tukšo šķīvi uz izlietni. – Edvardsa kungs, es nu atgriezīšos pie darba. Pateicos par lenču.

– Nav nekur jāsteidzas, – Ītans iebilda. – Ļaujiet iepazīstināt, šī ir mūsu kaimiņiene Kristīna Pekstone, manas sievas labākā draudzene. Kristīna, šī ir Ella Mūra, dekoratīvās glezniecības speciāliste, ko Frensīna nolīgusi ēdamistabas izdaiļošanai. – Kristīna Pekstone pamāja ar galvu, bet pat negrasījās sarokoties.

Ella mīlīgi pasmaidīja. – Priecājos iepazīties, – viņa meloja. – Es nu iešu. – To viņa teica Edvardsa kungam.

Tikusi laukā pa durvīm, Ella saklausīja kaimiņieni sakām: – Tu cienāji viņu ar lenču? Pasarg Dievs, Ītan, ko gan nodomās Frensīna?

12. nodaļa

Kristīna Pekstone bija iekārojusi Ītanu kopš tās pašas dienas, kad kopā ar vīru un meitu apmetās Ceriņu avēnijā. Vien paskatījusies uz šo cilvēku, viņa nosprieda: “Viņš ir mans.”

No Frensīnas viņa uzzināja, ka nebūt nav pirmā, kas tā nospriež. Frensīna bija izpļāpājusi arī to, ka pirms vairākiem gadiem Ītans noklīdis no īstā ceļa un iepinies mīlas dēkā; sieva to noskaidroja un, viņas pašas vārdiem runājot, piespieda vīru dārgi samaksāt par šo sānsoli. Tikai Frensīna nudien bija muļķe, ja cerēja, ka tādējādi spēs noturēt vīru sev līdzās. Agri vai vēlu Ītans viņu pametīs. Kristīna gluži vienkārši cerēja, ka tas notiks drīz. Cik daudz viņa atdotu, lai apmainītu veco, garlaicīgo Ādamu pret Ītanu! Finansiālā ziņā Ādams bija labs vīrs, viņam piemita tieši tāds godkāres līmenis, ko Kristīna augstu vērtēja stiprā dzimuma pārstāvjos, bet visādi citādi šis cilvēks bija viņai apnicis līdz asarām. Ādams palaidās un pārvērtās pretīgā pusmūža tēvocī. Bija pārāk aptaukojies un zaudējis formu. Bija pārāk noņēmies ar savu nozīmību. Gluži vienkārši bija pārāk neizskatīgs resnītis. Kad vīrs tuvojās viņai gultā, Kristīna izmantoja lielisku pretlīdzekli savai netīksmei, proti, gluži vienkārši aizvēra acis un iztēlojās, ka mīlējas ar Ītanu. Spriežot pēc baumām, sekss ar Ītanu esot tik eksplozīvs, ka sieviete aizmirst visu pārējo uz pasaules. Pēdējā laikā Ādams bija ievērojis, ka viņu seksuālā dzīve kļuvusi daudz aizraujošāka. Viņš vai plīsa no pašapmierinātības, nopelnus par uzplaukumu gultas priekos piedēvēdams vienīgi sev. Nabaga nelga! Ja Ādams zinātu, ka tam nav ne vismazākā sakara ar viņu!

Vienīgā nelaime ar seksuālām fantāzijām bija tā, ka šīs iztēles ainas pastiprināja alkas pēc Ītana. Šī vīrieša tuvumā Kristīna ar pūlēm spēja novaldīt rokas. Iztēlē viņa jau šķita iepazinusi ikvienu šī tik kārotā ķermeņa collu, un abi zināja, kā otram sagādāt baudu. Tovakar, masējot viņa plecus, vēlme bija situsi vēl nepieredzēti augstu vilni, un Kristīnu pārņēma neatvairāma tieksme iegūt šo vīrieti. Varbūt tāpēc viņa bija reaģējusi tik saasināti, kad saņēma tik brutālu atraidījumu.

Šī iemesla dēļ viņa tagad bija nākusi aprunāties – sapratusi savu kļūdu, apjautusi, ka nespēj ar varu pasteidzināt notikumu gaitu. Vajadzēja ļaut, lai Ītans pie viņas ierodas pats. Ja atceras Frensīnas dzelžaino tvērienu, bija gluži saprotami, ka Ītans vēlas rīkoties piesardzīgi. Pamanīdama viņa auto piebraucamajā ceļā un zinādama, ka Frensīna devusies projām, Kristīna izmantoja izdevību sastapt Ītanu vienatnē, jo vēlējās atvainoties, aizbildināt savu tāvakara uzvedību ar pārlieku lielu izdzertā vīna daudzumu.

Bet pēkšņi viņa kļuva par liecinieci omulīgajai ainai ar Ītanu un šo Ellu Mūru. Neviens nespētu viņu pārliecināt par notiekošā nevainīgumu. Nevainīgi kopā ieturēts lenčs? Nereāli. Neviens nemēdz nolīgt darbinieku un pēc tam piedāvāt viņam kopīgi ieturēt maltīti. Tas notiek tikai ar slēptu nodomu. Tomēr Ītanu taču nevarēja interesēt tik necila izskata būtne?

Kristīna nodrebinājās, atceroties sievietes nodilušos, krāsu plankumiem izraibinātos džinsus, maisveida džemperi un neglītos zābakus, tad pameta skatienu uz savām Christian Laboutin kurpītēm un nodrebinājās vēlreiz. Ja runā par tās sievietes matiem, pat Eimijas Vainhausas un Helēnas Bonemas Kārteres frizūras, kopā ņemtas, nespēja līdzināties tik briesmīgam ērkulim!

Jo ilgāk Kristīna prātoja, jo skaidrāk apjauta, ka Ītanam nevar iepatikties tik šausmīga sieviete. Drīzāk jau šī Ella Mūra, gluži kā daudzas pirms viņas, ir mēģinājusi tuvoties Ītanam un pierunājusi viņu kopīgi ieturēt lenču, savukārt allaž labsirdīgajam Ītanam nekas cits nav atlicis, kā vien pieklājīgi paklausīt lūgumam.

Ne reizi vien Kristīna bija vērojusi sieviešu tuvināšanās mēģinājumus Ītanam. Pirms dažām nedēļām viņas un Ādama rīkotajās Dāvanu dienas viesībās teju visas bija flirtējušas ar viņu. Kristīna bija ievērojusi, ka dāmas visu vakaru Ītanu teju vai izģērbj ar acīm. Tikpat rūpīgi viņa bija uzmanījusi arī Ītana reakciju. Vienā brīdī viņš notvēra Kristīnas skatienu un žigli novērsās. Vai tāpēc, ka izjuta kārdinājumu, bet bažījās, ka tiks pieķerts?