– Cerams, ka ne, jo savu darbu es pārzinu un protu ļoti labi.

– Prieks dzirdēt. – Viņš devās tuvāk aplūkot sienu, pie kuras atradās sastatņu kāpnes. Agrāk Ītanu neinteresēja ēdamistabas izdaiļošanas darbi, bet tagad viss bija mainījies. Tagad viņš jutās pat ļoti ieinteresēts.

– Kā jūsu auss? – sieviete ierunājās viņam aiz muguras.

– Piedošanu.

– Es jautāju par jūsu ausi.

Ītans pagriezās un veltīja viņai savu visvaldzinošāko smaidu. Savu izslavēto smaidu. Smaidu, kas allaž nodrošina vēlamo reakciju. Šis bija apzināts gājiens, jo viņš gribēja pavērot, kā reaģēs šī sieviete. – Es pajokoju. – Ītans viegli pieskārās ausij. – Slikts joks, es saprotu. Pateicos par apvaicāšanos, viss kārtībā. Vakar izņēma diegus.

– Tātad jūs paklausījāt manam padomam.

Punkts viņas labā. Ītans klusībā atzīmēja arī to, ka Pūķu Kāvēja ir absolūti ignorējusi viņa slaveno smaidu. – Prātīgiem padomiem es paklausu vienmēr. Kopš tā vakara es nekad tumsā nerunāju pa mobilo. Un kā ir ar jums?

– Kas?

– Vai jūs mēdzat paklausīt labiem padomiem?

Mirkli domājusi, viņa papurināja galvu. – Ne pārāk bieži.

– Vai zināt ko? Tas mani nepārsteidz. – Ītans novilka un pārmeta pār roku mēteli. – Es atgriezos mājās pastrādāt. Vai jūs neiebilstat?

Viņa sarauca pieri. – Kāpēc lai es iebilstu? Šī taču ir jūsu māja.

– Man negribētos jums traucēt. Ja nu jums atkal sagribēsies dejot? – Arī šoreiz ķircināšanos atalgoja tīkami tumšs tvīkums sievietes sejā.

– Lūdzu, varbūt jūs varētu uz visiem laikiem aizmirst, ka esat to redzējis?

– Baidos, ka ne. Tas kļūs par manu šīs nedēļas spilgtāko iespaidu.

– Nezobojieties par mani. Es to paciešu visai nelabprāt. Un tieši tikpat nelabprāt samierinos ar to, ka dīvaini vīrieši uzmeklē par mani ziņas internetā.

– Ahā, tātad jūs saņēmāt puķes. Bet… kā gan citādi es būtu varējis patencināt savu personisko Pūķu Kāvēju?

– Jūs pateicāties pietiekami tajā pašā vakarā, kad es jums palīdzēju, – viņa strupi attrauca.

Ītanam gribējās skaļi iesmieties. Cik burvīgi piesardzīga un atturīga bija sievietes izturēšanās! Tas rosināja vēlēšanos paķircināt viņu vēlreiz. Tikai mazdrusciņ. – Vai tad ziedi jums nepatika?

– Ziedi bija ļoti jauki, – mirkli pavilcinājusies, viņa atbildēja. – Man nepatika tas, kādi paņēmieni lietoti, lai tie nonāktu pie manis. Jau teicu, ka es jūtos neomulīgi, ja kāds rakņājas internetā, lai sadzītu man pēdas.

– Tātad tas atgadās bieži? Tā ir rīkojušies arī citi vīrieši?

Viņa sarauca pieri. – Jūs esat pirmais un, cerams, arī pēdējais.

– Varbūt jums būtu labāk paticis saņemt šokolādes kārbu? Varbūt ar puķēm es esmu nošāvis greizi? – Ītanam uzmestais skatiens spētu detonēt spridzekli. – Es jokoju, – viņš atzinās. – Man ļoti žēl, ka esmu pārkāpis robežu, vēlēdamies jums pienācīgi pateikties. Apsolu, ka tas vairs neatkārtosies. – Vēlreiz pārlaidis ēdamistabai skatienu, viņš piebilda: – Labs ir, tagad likšu jūs mierā.

Ella pārliecinājās, vai viņš patiešām ir aizgājis, tad pavēra muti bezskaņas kliedzienā un izlikās, ka sit pieri pret sienu. “Tāds kauns! Briesmīgs pazemojums! Pieķerta dejojam savu Viva La Vida deju!” Vēl lielāku neveiklību, mulsumu un neaizsargātību nebūtu iespējams izjust pat tad, ja šis sasodītais vīrietis būtu nofilmējis viņu dušā un ielicis video YouTube vietnē. Skaidrs, šī bija pēdējā reize, kad viņa atļāvās atslābināt savus smeldzošos plecus un dejot, jo ir noticējusi, ka mājā atrodas viena.

“Cik ilgi viņš vērojis mani?” Ella nodrebēja no galvas līdz kājām. “Brīnums, ka man izdevies šā tā izmocīties cauri sarunai ar šo vīrieti. Ko gan viņš tagad domā par mani?”

Vīrietis šķita ļoti pašpārliecināts, un viņu nepavisam nešokēja šī sastapšanās. Varbūt tāpēc, ka viņš atradās izdevīgākā situācijā – ne tikai vēroja, kā viņa pataisa sevi par idioti, bet arī redzēja viņas auto pie mājas. Nesmalkjūtīgajam numuru plāksnīšu lietpratējam droši vien tūdaļ viss kļuva skaidrs. Turklāt Ellas atsūtītā darbu izcenojuma un rēķina apakšmalā vīdēja viņas vārds, kaut arī iedrukāts ar ļoti sīkiem burtiņiem. “Vai Edvardss jau no paša sākuma zināja, ka es veicu darbus viņa mājā? Bet varbūt sieva tur visus papīrus tālāk no vīra acīm? Nē, viņš bija izmetis piezīmi, ka es neesmu no lētajām. Kas tiesa, tas tiesa, draudziņ!”

Tas, ka tagad Ella veic pasūtījuma darbu viņa mājā, šķita teju pārdabiska sagadīšanās. Cilvēks nekad nezina, kādi pārsteigumi viņu gaida vai uz katra soļa. Tagad vismaz bija skaidrs, kālab tovakar auto novietnē paglābtais vīrietis viņai šķita tik dīvaini pazīstams. Raugi, tajā pašā dienā viņa bija aplūkojusi fotogrāfiju, tikai jutās pilnīgi pārliecināta, ka tur vīrieša acis neslēpa brilles. Droši vien tieši tas neļāva viņu uzreiz pazīt, bet viens gan likās skaidrs – viņš ir neticami glīts. Tovakar vājā apgaismojuma un asiņojošās auss dēļ vīrieša izskatīgums nešķita tik uzkrītošs, toties tagad tas atklājās pilnā mērā. Bet viņam derētu pietaupīt savu valdzinājumu un nešķiest to velti Ellas priekšā.

Tomēr viņa atļausies palikt pie sava, proti, tik pievilcīgs vīrietis nozīmē vienas vienīgas nepatikšanas. Jādomā, ka viņš vienmēr ir pieradis panākt sev vēlamo. Lai gan – gods kam gods, atšķirībā no savas sievas, viņš nepavisam neizturējās rupji un augstprātīgi. Turklāt vēlēšanās pateikties par palīdzību nešķita tēlota, tālab viņa varbūt mazliet pārsteidzās, tik strikti nosodīdama paņēmienus, kas bija izmantoti, lai sameklētu Pūķu Kāvējas adresi. “Varbūt derētu atvainoties par savu nepateicību? Ja vien es neesmu kaut ko pārpratusi, tieši viņš būs tas, kurš maksās par manu darbu šajā namā, tātad nav nekādas jēgas kost barotāja rokā.”

Nosūtījis, saņēmis un apstrādājis virkni elektroniskā pasta ziņu, Ītans pārbaudīja ienākošo dokumentu un mājsaimniecības rēķinu kastīti. Drīz vien meklētais bija rokā.

Iepriekš viņš nebija pievērsis uzmanību tam, ka sīkā drukā zem izcenojuma un rēķina atrodas Ellas Mūras vārds. Pirms tam viņa uzmanību bija piesaistījusi vienīgi šerminoši iespaidīgā cena par ēdamistabas izdaiļošanu, priekšapmaksas summa un firmas nosaukums “Pēdējais slīpējums”. Ītans atcerējās, ka nosaukums viņam bija šķitis trāpīgs. Īss un prātā paliekošs. Tam biznesā ir liela nozīme. Viņa paša firmas nosaukums –”Lemonts Devrē” – tika izraudzīts ar kāda pieredzējuša nozares eksperta ieteikumu, proti, sameklēt divus vārdus, kas izklausītos dižciltīgi un itin kā atstātu ēnā citus konkurentus. Pēc ilgām pārdomām Ītans bija izvēlējies savas vecāsmātes pirmslaulību uzvārdu Lemonta, kam pievienoja pa radio dzirdēto vārdu Devrē. Viņaprāt, kopā tie izklausījās ideāli.

Dīvaini gan, ka viņš nebija dokumentā pamanījis Ellas Mūras vārdu. Tādējādi viņš neatskārta, ka viņa un Pūķu Kāvēja ir viena un tā pati persona. Protams, kopā ar adresi Vorens bija paziņojis arī sievietes vārdu, tomēr Ītans tam nepievērsa īpašu uzmanību, jo viņam drosminiece bija un palika Pūķu Kāvēja.

Atlaidies krēslā, viņš noņēma brilles un saberzēja acis, tad iztēlē vēlreiz skatīja šo sievieti dejojam tik izteiksmīgā atbrīvotībā. Viņš pats to nekad nespētu. Ītanam bija pat ne divas, bet trīs kreisās kājas. “Tomēr būtu vērts pamēģināt, kaut vai tāpēc, lai pavērotu šausmu izteiksmi Frensīnas sejā.”

Viņš pasmaidīja. Pūķu Kāvējas seja bija paudusi teju neaprakstāmas izjūtas, kad viņa apjauta, ka nav viena. Jāšaubās, vai viņš vispār jebkad redzējis tik dziļu apmulsumu. Toties cik aši mainījās sievietes noskaņojums, kad viņa pazina ienācēju! Itin kā tiktu nospiests slēdzis, kas pārvērš viņu par gluži citu personu, ko varētu salīdzināt ar īdzīga rakstura terjeru. Tomēr cilvēki bieži dodas pretuzbrukumā, ja viņu uzceltie aizsargvaļņi ir sagruvuši. Tas bija tikai dabiski. Ītans nebija gaidījis, ka saņems nopēlumu par ziedu nosūtīšanu. Tas bija pārsteigums. Nē, drīzāk vilšanās. Vai tiešām viņš būtu zaudējis ķērienu un iemaņas?

Ītans atkal uzlika brilles un ielūkojās pulkstenī. Jau divi, bet viņš vēl nav ēdis lenču. Īstais laiks šo kļūdu labot.