Viņa paraustīja plecus. – Es prātoju par to jau labu laiku un tad ieraudzīju žurnālā to rakstu. Tev patiks rezultāts.

– Un cik tas maksās?

– Ak, tikai nesāc atkal. Es jau zināju, ka tu uzdosi šo jautājumu, tāpēc arī iepriekš neko nestāstīju.

– Vai tev nešķiet, ka man tomēr ir tiesības zināt par šādiem plāniem?

– Es gaidīju īsto brīdi.

– Un īstais brīdis pienāca šovakar Ādama un Kristīnas klātbūtnē?

Frensīna aizcirta ciet pēdējo kārbiņu un piecēlās. – Nē, man tas gluži vienkārši izspruka pār lūpām. Es gribēju pagaidīt, kamēr saņemšu cenas aprēķinu, un tikai pēc tam runāt ar tevi.

– Tātad pagaidām mēs vēl neesam pasūtījuši šo sienu gleznojumu?

– Nemaz neiedomājies… – Frensīna uzmeta vīram brīdinošu skatienu.

– Tad tikai pilnās burās uz priekšu. Kāpēc gan ne?

Izputini mūs līdz pēdējam.

Veltījusi vīram vēl vienu brīdinošu skatienu, Frensīna aizbrāzās uz savu vannasistabu un ģērbistabu.

Ītans raudzījās griestos. “Joz, kur gribi, Frensīna, tas nepalīdzēs noturēties virs ūdens, ja Viņas Majestāte Krīze no visa spēka rauj mūs dzelmē.” Viņš samiedza acis, jo kuņģa skābe kārtējo reizi uzbruka organismam. Vajadzēja nogaidīt, kad sāpes pierims. “Sasodīts, ko Frensīna iesāks, ja viss izputēs? Ja es zaudēšu visu?”

Bija aplami nodoties satraucošām domām, jo kuņģī sāka dedzināt vēl negantāk. Ītans piecēlās un iegāja savā vannasistabā, kur atvēra skapīti, pārlūkoja plašo medikamentu klāstu un izvēlējās visstiprākās un ātrākās iedarbības zāles, tad iemērīja ieteicamo devu. Atlicis pudelīti atpakaļ, viņš aplūkoja savu atspulgu spogulī un ilgāk pakavējās pie pārsietās auss. Ārsts bija teicis, ka rīt pārsējs jānomaina. Iepriekšējā dienā viņam nepavisam negribējās mest līkumu un doties uz traumpunktu, tomēr savainojums turpināja asiņot, tāpēc nekas cits neatlika. Ītanam palaimējās, jo viņu pieņēma samērā ātri. Bija vēl agrs vakars, un piedzērušo lempju pieplūdums vēl nebija sācies. Jauns ārsts ar pāris adatas dūrieniem sašuva brūci auss ļipiņā. – Pareizi darījāt, ka braucāt šurp, – viņš pajokoja. – Man nepieciešams pēc iespējas vairāk vingrināties šūšanas darbos. Drošības labad jūs pie viena saņemsiet arī poti pret stinguma krampjiem. – Pēc tam Ītans bija braucis uz mājām un prātojis par Pūķu Kāvēju, kuras apņēmīgā rīcība bija paglābusi viņu no kaut kā ļaunāka par savainotu ausi.

Atgriežoties gultā, viņš aizdomājās par to, vai svešiniece ir saņēmusi sūtītos ziedus. Nebūtu jau vajadzējis izdot par puķēm tik daudz, tomēr gribējās, lai sieviete noprot, cik pateicīgs viņš jūtas. Ītans bija svārstījies, vai derētu uz kartītes uzrakstīt arī savu elektroniskā pasta adresi vai mobilā tālruņa numuru; ja viņa piezvanītu, rastos iespēja vēlreiz patencināt, tomēr viņš izlēma to nedarīt, lai nerastos lieki pārpratumi. Šī sieviete patiešām nebija viņa gaumē – Ītanam nepatika vilnas cepuru un smagu zābaku valkātājas. Drīzāk viņu vilināja sievišķīgākas, apaļīgākas un jutekliskākas daiļā dzimuma pārstāves.

Turklāt viņš vēlējās pildīt savu Jaunā gada apņemšanos, lai kājas paslīdēšana Londonā patiešām būtu pēdējā reize. “No šī brīža neviena sieviete vairs negaisinās manas saltās bezjūtu laulības garlaicību un nomāktību. No šī brīža vairs netiks tērēta enerģija, lai slēptu sānsoļus.” Viņš pats bija klājis savu gultu – lai cik liela neveiksme tā bijusi –, un pašam vien tajā jāguļ. Labāk visus spēkus veltīt biznesa glābšanai no sabrukuma, nevis šķiest laiku un enerģiju tik riskantām izpriecām.

Kad Ītans izslēdza lampu uz sava naktsgaldiņa, guļamistabā atgriezās Frensīna. Tūdaļ bija redzams, ka sieva saposusi sevi seksam – uzvilkusi īsu un caurspīdīgu melnu peņuāru, kam apakšmala apšūta ar samtu, sasukājusi matus, svaigi iesmaržojusies. Sekss vienmēr bija Frensīnas atbilde uz jebkurām laulāto nesaskaņām, viņas ierocis, kas ļauj paturēt virsroku. Bija laiks, kad tas iedarbojās, bet tagad Ītanam galvā spindzēja tikai viena doma.

– Vai tas ir jauns? – Ītans cieši raudzījās uz peņuāru, kamēr sieva iekārtojās līdzās gultā.

– Muļķīt, es to valkāju jau veselu mūžību. – Frensīnas balss bija liega un rotaļīga.

Ītans nenoticēja.

Viņa atmeta segu un uzgūlās viņam virsū. Agrāk Ītans bija spējis nodoties seksam kā pēc pavēles, jebkurā mirklī un vietā, bet tie laiki bija pagājuši.

Drīz vien Frensīna apjauta, ka nopūlas velti. Viņa saīga un likās mierā. – Acīmredzot tu joprojām dusmojies uz mani.

“Nē, es dusmojos uz sevi,” Ītans nodomāja. “Jau gadiem ilgi.”

9. nodaļa

Nedēļa bija paskrējusi nemanot, un Megija atkal atradās “Ceriņos”.

Arī sieviete, kurai vajadzēs izdaiļot ēdamistabu. Lejā Edvardsas kundze viņai sīki un smalki klāstīja, ko drīkst un nedrīkst atļauties cilvēks, kurš te nolīgts darbā. Kavēšanās bija īpaši bargi skaužams netikums.

Megija to zināja ļoti labi. Torīt viņa bija ieradusies divdesmit piecas minūtes vēlāk. Naktī bija snidzis, uz apledojušajām ielām valdīja haoss, automašīnas nemitīgi slīdēja, bet meteorologi vakarā atkal solīja sniegu. Laika ziņu lasītāji gan radio, gan televīzijā daudzināja draudošo “arktisko aukstumu”, bet Megija viņiem varētu atklāt kaut ko jaunu, proti, globālā sasilšana vai ne, bet Anglijā temperatūra nekad nenoslīd tik zemu kā Arktikā. Viņa necieta, ka cilvēki pārspīlē vai arī nesaskata lietas būtību pat tādā gadījumā, ja tā atrodas pašā deguna galā.

Ņemsim kaut vai misteru Blobiju. “Ai, lūdzu, lai kāda pievāc viņu!” Torīt pie brokastīm vīrs bija atzinies, ka jaunais, lēti pirktais DVD atskaņotājs, kas salūzis pēc divām dienām, esot pirkts no kāda puiša krodziņā, bet Megija to nevienam nedrīkst stāstīt. “Cik stulbam gan jābūt, lai iegādātos lētu DVD aparātu no kāda pudeles brāļa krodziņā? Laikam jau vismaz tikpat dumjam kā misteram Blobijam, vai ne?”

Kad Megija visbeidzot cauri sniegam atcīnījās līdz “Ceriņiem”, Edvardsas kundze viņu sagaidīja ar vienu no saviem gaužām negantajiem skatieniem. Tas nudien bija brīnums – šī sieviete varēja justies laimīga, ja ar botoksu uzlabotajā sejā vispār izdodas iedabūt jelkādu izteiksmi. “Varbūt derētu ierosināt, lai Edvardsa apmeklē Poliju kopā ar Jautrajām Māsām,” Megija prātoja.

Pagājušajā sestdienā, kad Megija kopā ar māti un viņas draudzenēm izklaidējās bingo zālē, Mo Džo paziņoja savus lielos jaunumus, proti viņa grasoties veikt sejas plastisko operāciju un vēdera ādas nostiepšanas operāciju. Viņa bija internetā sameklējusi kādu klīniku Polijā un aicināja līdzi draudzenes, lai tās arīdzan tā vai citādi uzlabotu savu ārieni. Varbūt Mo Džo uzskatīja, ka pulciņā vienmēr drošāk?

Pēc tam ilgi tika spriests, ko būtu vērts darīt. Pegija smējās, ka diezin vai ādas nogriešana kaut ko līdzēšot viņas ļenganajam vēderam, savukārt Betija, apdomīgākā no visām, apvaicājās, vai Mo Džo ir papētījusi informāciju par šo klīniku un riskiem gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Betija gandrīz vai izņēma vārdus no mutes Megijai. Mo Džo atbildēja, ka drīzāk uzticēšoties poļu ārstam ar nazi rokā nekā paviršajiem, pusaizmigušajiem vietējiem ķirurgiem. Betija iebilda, ka šejienes privātārsti, kas teju vai peldas naudā, nepieder pie tiem amatbrāļiem, kas vienmēr ir pārstrādājušies un pusaizmiguši. Tomēr Mo Džo nekad neklausījās, ja bija kaut ko cieši ieņēmusi galvā. Kopš poļu santehniķis bija sakārtojis viņas jauno vannasistabu – ja tic mammai, paveicis arī vēl daudz ko citu, – Mo Džo uzskatīja, ka poļi ir nepārspējami meistari it visā.

Megija tika uzaicināta līdzi šajā ceļojumā, tikai nezināja, ar ko vajadzētu sākt sava ķermeņa uzlabošanu. Varbūt tomēr zināja. Raugi, viņai noderētu jauns prāts.

Megijai maz rūpēja sava divpadsmitā izmēra ķermeņa ļenganākās daļas. Nepatikšanas sagādāja tas, kas noritēja viņas galvā. Jebkurā gadījumā, tāds brauciens nešķita vilinošs, viņa negribēja uzmosties svešā zemē ar svešu seju. Ko tad, ja Mo Džo pēc plastiskās operācijas atgriezīsies mājās, izskatīdamās drīzāk pēc polietes, nevis britu sievietes?