– Kas jauns jūsmājās? – viņa painteresējās. Iepriekšējā vakarā puisis nebilda ne vārda par tēvu vai māsu, kaut arī Ella bija apvaicājusies, kā viņi nosvinējuši Ziemassvētkus. Tā vietā Tobijs daudz stāstīja par dzīvi universitātē, un bija skaidrs, ka viņam sagādā prieku jaunās intereses un draugu loks.

– Tu patiešām vēlies to zināt vai arī jautā pieklājības pēc? – pēc brītiņa pavaicāja Tobijs.

– Pa druskai abējādi. – Ella uz mirkli pievērsa skatienu ceļabiedram. Tobijs nelīdzinājās savam tēvam. Sešas pēdas divas collas garš, tvirts, muskuļots augums – savos deviņpadsmit gados Tobijs atradās jauna atlēta spēku pilnbriedā. Jau skolas sestajā klasē viņš bija sācis nodarboties ar airēšanu un nodevās šim sportam arī Daremā. Viņš bija iekļuvis universitātes airētāju komandā un ik dienu trenējās mežonīgi agrā rīta stundā. Ella pamanīja, ka puiša pleci un krūtis kopš iepriekšējās tikšanās reizes kļuvuši ievērojami platāki.

– Es negrasījos tev to stāstīt, bet tētis sācis satikties ar citu sievieti.

– Citu? Kas tad notika ar … kāds bija viņas vārds?

To, kurai pieder foksterjers?

– Tas bija Džeka Rasela terjers. Suns iekoda Eliksijai. Ella nenovērsa skatienu no ceļa un automašīnas, kurai turējās cieši aizmugurē, jo negribējās, lai Tobijs atšifrē viņas sejas izteiksmi. “Vai kodiens bija sāpīgs? Lūdzu, saki, ka bija gan.”

– Es zinu, ko tu šobrīd domā. – Puisis iesmējās. – Proti, suns zināja, ko dara.

– Nekā tamlīdzīga.

– Tu esi nekam nederīga mele.

Viņa nenoturējusies iesmējās. – Skaidrs. Tātad Džeka Rasela saimniece nogājusi no skatuves, bet kura viņu ir nomainījusi?

– Pāris nedēļas tētis satikās ar sievieti, kuras vārdu es nespēju atcerēties, bet pēc tam uzradās kaut kāda Debija. Patlaban vietu uz skatuves ieņēmusi Sjū.

– Pusgada laikā visai iespaidīga rotācija. Vai Lorenss ir reģistrējies kādā iepazīšanās dienestā?

– Es tētim pavaicāju to pašu. Viņš atbildēja noliedzoši. – Pa kuru laiku Lorenss pagūst iepazīties un satikties ar visām šīm sievietēm? Viņš nudien neļauj sev iesūnot.

– Tētis ir idiots. Tagad viņš mēģina sevi pārliecināt, ka spēs bez pūlēm aizvietot tevi ar citām sievietēm.

– Tu nedrīksti tēvam pārmest, ka viņš mēģina to darīt. Tā rīkojas vairums cilvēku, proti, ielaižas nenozīmīgās attiecībās, lai pamazām atkal atgrieztos spēlē.

Brīdi viņi nebilda ne vārda. Kad Ella apstājās Krentsfordā pie luksofora līdzās zobārsta praksei – viņa joprojām bija šī ārsta pacientu sarakstā –, Tobijs pārtrauca klusumu un jautāja:

– Un tu? Vai tu esi iepazinusies ar kādu? Lai atgrieztos … spēlē? – viņš piemetināja, tikko jaušami pavilcinājies. Šāds paradums bija kopīgs gan tēvam, gan dēlam. Ella atkal iesmējās. – Pa kuru laiku? Pareizāk sakot, kur gan tas varētu notikt? Es esmu bezcerīgs gadījums.

– Neesi vis. Manuprāt, ir labi, ka tu neseko tētim un nemeties veidot virkni bezjēdzīgu attiecību. Patlaban viņš uzvedas kā muļķis.

– Tā nesaki. Starp citu, lietojot vārdu “spēle”, es nebūt nemēģināju trivializēt attiecības, kas man bija ar Lorensu. Kā tava māsa samierinās ar visām šīm tēva draudzenēm?

– Un kā tev šķiet? Viņa tās ienīst visas kā vienu.

Būtu viegli iztēloties arī pretējo, proti, tikusi vaļā no Ellas, meitene atplestām rokām sagaidīs jebkuru viņas pēcteci. Tomēr tas nenotika. Cik varēja spriest, Meifīldā nekas nemainījās, dzīve ritēja kā parasti. Un kāpēc lai kaut kas mainītos? Eliksija gribēja tēvu paturēt sev, un katra sieviete, kas apdraudēja šo kārtību, tika uzskatīta par ienaidnieci, pret kuru jācīnās visiem līdzekļiem. Meitenei jau sen vajadzētu pāraugt šādu uzvedību, jo tā vislielākajā mērā bija bīstami postoša pašai Eliksijai.

Kad Ella piedāvāja sagaidīt Tobiju stacijā, viņš bija teicis, ka tēvs un māsa aizbraukuši uz Norfolku nosvinēt Jauno gadu pie Lorensa vecākiem. Ella bija cerējusi, ka viņi vēl nav atgriezušies, bet, iestūrēdama piebraucamajā ceļā, ieraudzīja pie garāžas Lorensa auto. Pa logu varēja redzēt, ka dzīvojamā istabā mirdzinās eglītē iekārtās lampiņu virtenes.

– Tu taču ienāksi, vai ne? – Tobijs teica, jau atvēris automobiļa durvis.

Ellai pamira sirds. Atteikšanās darīs viņu Tobija acīs gļēvu un mazisku. – Tikai uz brītiņu, – Ella tēloti mundri piekrita. – Lai novēlētu visiem laimīgu Jauno gadu.

7. nodaļa

Ella neticēja savām acīm.

Meifīlda bija ieguvusi jaunu izskatu. Vismaz daļēji. Priekšnams, dzīvojamā istaba un virtuve bija pārkrāsotas, tiesa, ne īpaši veiksmīgi. Patiesībā rezultāts nepavisam nebija slavējams. Mājā bija parādījušās arī vairākas jaunas mēbeles, bet daži Ellai visnetīkamākie iekārtas priekšmeti tomēr palikuši savās vietās. Piemēram, sen laukā izmetama standarta lampa ar ieburzītu violetu abažūru bija pārdzīvojusi pārmaiņu vētras un tagad greznojās ar vairākām Ziemassvētku vizuļu vītnēm. Žēlastību bija izpelnījušies arī divi neglīti atzveltnes krēsli ar koka paročiem. Toties ar brūnu velvetu apsistais izsēdētais dīvāns un kaļamās dzelzs kafijas galdiņš ar virsmā iestrādātām spāņu stila flīzēm nomainīts ar melnu ādas dīvānu un spīdīgu stikla galdiņu. Pazuduši bija arī baltas kompozītmateriālu virsmas grāmatplaukti, kas stiepās no griestiem līdz grīdai un likās tik pārblīvēti, ka bīstami ieliecās vidū; to vietā saimnieks novietojis vairākus Billy grāmatskapjus. Lai cik neticami tas būtu, tā vien šķita, ka Lorenss, veselu mūžību pēc visas pārējās pasaules, bija atklājis sev IKEA. Sienas, kuras vairs negreznoja Sanderson tapetes ar izziedējušām sārtām un krēmkrāsas rozēm, bija vēsā piparmētru zaļumā, itin kā istabas temperatūrai un atmosfērai būtu vēlams mazliet atvēst.

Meifīldu savulaik bija iekārtojusi un apmēbelējusi Ebigeila; kaut arī neklājas kritizēt mirušos, it īpaši svēto kārtā iecelto Lorensa sievu, tomēr nācās vien atzīt, ka viņas gaume bijusi apšaubāma, ja ne absolūti briesmīga. Viņa bija piederējusi pie tiem bohēmiskajiem veģetāriešiem – milzums grauzdētu riekstu, it visam pieprasīti ekoloģiski sertifikāti –, kam patīk rakņāties pa vecu mantu bodītēm un sīkumtirgiem, meklējot “atradumus”. Ellai nebija nekādu iebildumu pret vecu mantu bodītēm, tās viņas darbā allaž bija lieti noderējušas, tikai tur būtu vēlams atstāt mierā krāmus un izcelt gaismā “atradumus”. Diemžēl Ebigeila bija nemaldīgi izvēlējusies īstas pabiras un pieblīvējusi Meifīldu ar smagnējiem skapjiem un tualetes galdiņiem augšstāvā, ļodzīgu mēteļu pakaramo un šaušalīgu kumodi priekšnamā, pītu klūgu krēslu un no ādas gabaliņiem Indijā darinātu un mitruma pabojātu zemu soliņu ziemas dārzā, savukārt ēdamistabā dižojās pārlieku liels trīsdesmito gadu galds un pusducis savstarpēji nesaderīgu krēslu no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Pirms mirkļa kopā ar Toniju paejot garām ēdamistabas atvērtajām durvīm, Ella bija pamanījusi, ka pretīgi neērtā bufete ar nolūzušu kāju joprojām ir tikpat sašķiebusies un atbalstīta ar diviem ķieģeļiem.

Nepiedodamais mistrojums bija kā lepns piemineklis Ebigeilas nejēdzīgajai gaumei. Tiesa, drīzāk gan par to varēja runāt pagātnes formā, jo tagad namā valdīja vēl nejēdzīgāka sliktas gaumes izpausme. Sīkumtirgus grabažas un jauni, spīdīgi IKEA izstrādājumi nepavisam nesaderējās kopā. Eklektikai jau nav nekādas vainas, bet tur vajadzīga stingra roka. Ļaujoties paviršībai, nākas attapties šāda jucekļa vidū.

– Ella, kā tev patīk mūsu veikums?

Jautājumu uzdeva Eliksija. Visi tobrīd atradās virtuvē, kur Lorenss cītīgi gatavoja kafiju un tikpat cītīgi vairījās ielūkoties viešņai acīs. Tiesa, šo māku viņš bija izkopis jau tajās dienās un mēnešos, pirms Ella viņu pameta un pirms viens vai otrs bija saņēmis drosmi, lai sacītu to, ko patiesībā domā. – Lieliski, – Ella saņēmusies izmocīja, vērodama atšķirīgos toņos krāsotās sienas.

Viens virtuves gals bija pretīgi dzeltens, kamēr otrs uzbāzīgā laima zaļumā. Būtu grūti sameklēt divas tik kliedzoši nesaskanīgas krāsas. – Ļoti krāsaini, – viņa piebilda. – Kas jūs pamudināja to visu paveikt? – Tas nu viņai noteikti bija jāuzzina. Ja atceras Ellas veltīgos pūliņus ieviest Meifīldā vismaz kaut ko svaigu, tobrīd radās iespaids, ka viņa aizlaidusi vējā ikvienu šai ģimenei veltīto dzīves dienu. Tas, kas ņirbēja acu priekšā, līdzinājās belzienam pa žokli. Pļaukai sejā. Šādas sajūtas šķita izraisām ikviens pārāk spilgto krāsu triepiens.