Īsts kontroles fanātiķis.

– Un tad jūs iepazināties ar Sāru.

Viņš pamāj.

– Pēc gada un divām dienām.

– Izskatās, ka jūs par to esat ļoti pārliecināts.

– Es labi atceros skaitļus un datumus.

Viņš to nesaka bezkaunīgi. Tas drīzāk ir apgalvojums, tik pašsaprotams, ka to pat nav jēgas pieminēt.

Es turpinu:

– Tovakar, kad viņa gāja bojā, jūsu kaimiņi apgalvoja, ka dzirdējuši kliedzienus.

Džo papurina galvu.

– Tas Džonsu pāris? Tie abi par mums būtu gatavi pateikt jebko. Tolaik es savu advokātu par to jau brīdināju. Kad bijām ievākušies tajā dzīvoklī, mums ar viņiem sākās nebeidzamas problēmas.

– Tātad jūs domājat, ka viņi meloja? Kāpēc viņiem vajadzētu tā darīt?

– Kā lai es zinu, kas viņiem padomā? Kā jau teicu, mēs nesatikām. Viņu televizors skanēja pārāk skaļi. Mums nekad nebija miera. Mēs sūdzējāmies, taču viņi nemaz neklausījās. Un vecajam Džonsam nepatika mani pārmetumi par viņa dārzu. Tas bija tik nolaists! Tas nelāgi ietekmēja mūsu dārzu, un atļaušos piebilst, ka es to uzturēju nevainojamā kārtībā. Pēc tam viņi sāka izturēties patiešām nejauki. Sāka mums draudēt. Meta mums dārzā atkritumus. – Viņš sakniebj lūpas. – Starp citu, apsūdzēt mani slepkavībā – tas jau bija par daudz.

– Un kā tad ar jūsu pirkstu nospiedumiem uz boilera? – es norādu uz attiecīgo vietu ziņojumā. – Apsūdzības puse apgalvoja, ka jūs esot uzgriezis maksimālo ūdens temperatūru.

Viņa tumšās acis pat nepamirkšķina.

– Es savam advokātam toreiz jau teicu. Vai tiešām man tas atkal jāatkārto? Signāllampiņa nemitīgi izdzisa, un man visu laiku vajadzēja to ieslēgt no jauna. Protams, ka uz boilera bija mani pirkstu nospiedumi.

– Kā tad Sāra nomira, ja jūs viņu nenoslepkavojāt? Paskaidrojiet, no kurienes radās viņas zilumi.

Viņš sāk klusi un ritmiski bungot ar pirkstiem pa galdu. – Paklau, es jums pastāstīšu, kā tieši tas notika, bet jums ir jāļauj, lai es to daru tā, kā gribu.

Kļūst skaidrs, ka šis vīrietis vēlas visu kontrolēt. Es kādu laiku varētu ļaut viņam to darīt, lai redzētu, ko man šādi izdosies noskaidrot.

– Labi.

– Sāra bija aizkavējusies darbā. Kad viņa pārnāca, bija jau divas minūtes pāri astoņiem. Parasti viņa ieradās mājās sešos. Precīzi sešos.

Nespēju novaldīties un iejaucos:

– Kā jūs to tik labi zināt?

Džo Tomasa sejas izteiksme liecina, ka nupat esmu pateikusi kaut ko ļoti muļķīgu.

– Tāpēc, ka viņai bija vajadzīgas precīzi vienpadsmit minūtes, lai pārnāktu mājās no darba. Kad sākām dzīvot kopā, tas bija viens no iemesliem, kuru dēļ es viņu pamudināju sākt tur strādāt. Tas bija izdevīgi.

Es atkal atceros Sāras biogrāfiju. Modes preču pārdevēja. Šie vārdi rada stereotipisku ainu. Es tūlīt norāju sevi. Es neesmu tipiska advokāte. Eds nav tipisks reklāmas darbinieks. Un Džo? Vai viņš ir tipisks apdrošināšanas aģents? Īsti nezinu. Vismaz skaitļu jomā viņš patiešām ir ļoti precīzs.

– Turpiniet, – es mudinu.

– Viņa bija piedzērusies. To varēja skaidri redzēt.

– Kādā ziņā?

Vēl viens skatiens, kas jautā: vai jūs esat stulba?

– Sāra gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņa smirdēja pēc vīna. Izrādījās, ka viņa bija izdzērusi arī puspudeli degvīna, taču to ir grūti saost.

Es ieskatos lietā. Džo Tomasam ir taisnība. Alkohola līmenis Sāras asinīs ir bijis augsts. Tomēr tas nav pierādījums, ka viņš šo sievieti nav nogalinājis.

– Un tālāk?

– Mēs sastrīdējāmies, jo viņa bija pārnākusi vēlu. Kā jau allaž, biju pagatavojis vakariņas. Lazanju ar ķiploku, bazilika un tomātu mērci. Tobrīd tā jau bija nejauki sakaltusi. Tāpēc mēs saķildojāmies. Jā, es atzīstu, mēs runājām skaļi, taču nekādas kliegšanas nebija, kaut gan kaimiņi tā apgalvo. – Džo seja riebumā saviebjas. – Un tad viņa pievēma visu virtuves grīdu.

– Tāpēc, ka bija piedzērusies?

– Vai tad cilvēki tā nedara, ja ir pārāk daudz izdzēruši? Pretīgi. Izskatījās, ka pēc tam Sārai kļuva labāk, taču viņa bija viscaur notriepusies ar vēmekļiem. Es liku viņai nomazgāties vannā. Pateicu, ka salaidīšu tur ūdeni, kā jau vienmēr mēdzu darīt, bet viņa par to negribēja ne dzirdēt. Viņa aizcirta durvis man deguna priekšā un ieslēdza vannas istabas radio. ”Radio 1”, savu mīļāko radiostaciju. Es ļāvu viņai rīkoties un gāju sakopt virtuvi.

Es iejaucos:

– Vai tad jūs nemaz neuztraucāties par to, ka viņa, būdama piedzērusies, vannā bija palikusi viena?

– Sākumā ne. Kā jau nupat teicu, izskatījās, ka pēc izvemšanās viņai bija kļuvis labāk, viņa vairs nebija tik apreibusi, un ko gan es vispār varēju darīt? Man bija bail, ka viņa atkal varētu uzrakstīt iesniegumu policijai. Sārai mēdza būt ļoti bagāta iztēle.

– Kurā brīdī jūs aizgājāt viņu apraudzīt?

– Aptuveni pēc pusstundas es patiešām sāku uztraukties. Vairs nevarēja dzirdēt, kā Sāra šļakstinās, un, kad pieklauvēju, viņa neatsaucās. Tā nu es gāju iekšā. – Džo seja kļūst neizteiksmīga. – Un tad es viņu atradu. Gandrīz nepazinu, kaut gan viņa gulēja ar seju uz augšu. Viņas āda bija sarkani violeta. Tumši sarkana un sarkani violeta. Vietām tā bija nolobījusies. Uz tās bija milzīgas čulgas.

Es negribot nodrebinos.

Džo uz brīdi apklust. Es nopriecājos par šādu atelpu.

– Viņa noteikti bija paslīdējusi un iekritusi vannā. Un ūdens bija tik karsts, – viņš turpina. – Pat pēc trīsdesmit minūtēm tas bija daudz karstāks, nekā varētu domāt, un es nespēju pat iztēloties, kāds tas varētu būt bijis, kad viņa iekrita vannā. Celdams Sāru ārā, es applaucējos. Mēģināju viņu atdzīvināt, taču es nekad neesmu mācījies sniegt pirmo palīdzību. Es nezināju, vai rīkojos pareizi, tāpēc piezvanīju uz 999.

Šos pēdējos vārdus Džo Tomass izrunā vienmērīgi un rāmi. Viņš nav satraukts, bet nav arī pilnīgi vienaldzīgs. Drīzāk kā cilvēks, kurš mēģina savaldīties.

– Policija apgalvo, ka viņu ierašanās brīdī jūs neesot izskatījies pārāk izmisis.

Viņš atkal ieskatās man acīs.

– Cilvēki izrāda emocijas visdažādākajos veidos. Kā gan var apgalvot, ka tas, kurš visskaļāk vaimanā, jūtas visnelaimīgākais?

Te nu viņam ir zināma taisnība.

– Es jums stāstu patiesību, – Džo stingri piebilst.

– Bet zvērinātie atzina jūs par vainīgu.

Var manīt, ka vīrietis saspringst.

– Viņi visu pārprata. Mani advokāti bija idioti.

Uz mani ņirdzīgi raugās plakāts par cerību.

– Pārsūdzēt lietu parasti var tikai tad, ja uzrodas jauni pierādījumi. Viss, ko jūs man sakāt, jau ir atrodams lietas materiālos. Pat tad, ja jūsu stāsts ir patiess, mēs to nekādi nevaram pierādīt.

– Zinu.

Pamazām sāku zaudēt pacietību. – Tātad jums ir jauni pierādījumi?

Vīrietis cieši skatās manī.

– Jūsu pienākums ir tos atrast. – Viņš atkal paņem pildspalvu un sāk rakstīt vienu un to pašu vārdu.

– Tomasa kungs, vai jums ir jauni pierādījumi?

Viņš turpina rakstīt. Vai tā ir kaut kāda norāde?

– Un kā jūs domājat?

No aizkaitinājuma esmu gatava eksplodēt, tomēr nogaidu. Klusēšana ir vēl viens triks, ko esmu iemācījusies no sava brāļa.

Var dzirdēt, kā vienmērīgi tikšķ pulkstenis, kuru pirmīt neesmu pamanījusi. Zem tā ir ar roku uzrakstīta zīmīte: neaiztikt. Nespēdama novaldīties, es aprauti nosprauslojos smieklos. Ar to pietiek, lai kliedētu klusumu.

– Iepriekšējo pulksteni nozaga viens no vīriem. – Var skaidri manīt, ka arī Džo Tomass ir uzjautrināts. – Viņš to izjauca, lai redzētu, kā tas darbojas.

– Vai viņam izdevās? – es jautāju.

– Nē. Pulkstenis bija pagalam. – Vīrieša seja atkal nocietinās, un viņš ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli. – Kaput.

Ir skaidrs, ka ar šo kustību viņš vēlas mani iebiedēt. Viņam tas izdodas, tomēr kaut kas manī ietiepīgi mudina neko neizrādīt. Piesardzīgi paskatos uz papīra lapu, kas nolikta uz rakstāmgalda. Ko īsti nozīmē tas, ko viņš tur uzrakstījis?

– Rūperts Brūks. – Džo to pasaka tā, it kā šis vārds būtu pašsaprotams. – Jūs taču zināt. ”Vai launagā mums medus būs?” Baznīcas zvani, kas skan pār ciema laukumu, un tā tālāk.