Viņa ieved mani pa kārtējām durvīm, un es pārsteigta ieraugu visai jauku iekšpagalma dārzu. Vīri Robina Huda cienīgās zaļās treniņbiksēs un pieskaņotās jakās stāda puķes. Mana māte Devonā dara to pašu; iepriekšējā vakarā viņa man to pastāstīja pa telefonu. Pēkšņi man ienāk prātā: visā pasaulē dažādi cilvēki dara vienu un to pašu, tomēr apvienots darbs vēl nenozīmē, ka viņiem ir kaut kas kopīgs.
Viens no vīriem ātri paskatās uz ādas siksnu ap apsardzes vidukli. Pie tās ir piestiprināts atslēgu saišķis un sudrabaina svilpe. Kāds no tās būtu labums, ja šie vīri mestos mums virsū?
Mēs šķērsojam laukumu un nonākam pie vēl vienas ēkas. Mana pavadone paņem atslēgas, izvēlas vienu no tām un atslēdz durvis. Mēs ieejam kārtējā vestibilā. Mums priekšā ir vēl divas durvis. Dubultas durvis un dubultas restes, starp kurām ir aptuveni sprīdis. Viņa tās atslēdz un, kad esam izgājušas cauri, atkal aizslēdz.
– Uzmanīgi, neiespiediet pirkstus.
– Vai jums kādreiz uznāk šaubas, vai esat visu izdarījusi kā nākas? – es noprasu.
Viņa ieurbjas manī ar skatienu.
– Nē.
– Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr jāatgriežas, lai vēlreiz pārbaudītu, vai viņu mājas durvis ir aizslēgtas, – es saku. Īsti nezinu, kāpēc. Varbūt man šķiet, ka šajā dīvainajā pasaulē, kurā esmu nonākusi, ir pienācis laiks nedaudz pajokot.
– Te visu laiku jābūt uzmanīgai, – viņa nosodoši attrauc. – Nāciet šurp.
Mums priekšā aizstiepjas gaitenis. Abās pusēs ir durvis ar uzrakstiem ”A spārns”, ”B spārns”, ”C spārns”.
Uz mūsu pusi nāk bariņš vīriešu oranžos sporta tērpos. Viens no viņiem, plikpauris ar spīdīgu galvvidu, pamāj apsardzei.
– Labrīt, jaunkundz.
Tad viņš sāk pētīt mani. Pārējie dara tāpat. Es nosarkstu. Karsti. Koši.
Nogaidu, kamēr viņi būs pagājuši garām.
– Vai tad viņi drīkst tā klaiņot apkārt?
– Tikai brīvās plūsmas laikā.
– Ko tas nozīmē?
– Tad, kad viņi iziet no sava spārna, lai dotos uz sporta zāli, kapelu vai mācību telpu. Tādā gadījumā nav nepieciešama tik liela pārraudzība kā tad, ja apsargi pavada katru ieslodzīto atsevišķi.
Man gribas pavaicāt, kas tā varētu būt par situāciju, taču tā vietā es izdzirdu sevi jautājam kaut ko citu. Daļēji uztraukuma dēļ.
– Vai viņi var izvēlēties kādas noteiktas krāsas apģērbu? Piemēram, to koši oranžo?
– Katrā spārnā tiek izmantota sava krāsa. Un neuzdodiet viņiem tādus jautājumus, citādi viņi nodomās, ka jūs par viņiem interesējaties. Daži no viņiem ir bīstami gudri. Ja neuzmanīsieties, viņi mēģinās panākt, lai jūs sākat izturēties tā, kā viņiem nepieciešams. Centīsies iedraudzēties ar jums, lai jūs nosvērtos viņu pusē vai zaudētu modrību. Nepagūsiet ne atjēgties, kad viņi jau sāks no jums izvilināt informāciju vai piespiedīs darīt kaut ko tādu, ko nevajadzētu.
Cik smieklīgi! Kāds idiots gan varētu uzķerties uz tāda āķa?
Mēs apstājamies. D spārns. Vēl vienas dubultas durvis un restes. Izeju tām cauri, un apsardze visu aizslēdz. Mums priekšā aizstiepjas plata eja. Tās abās pusēs ir kameras. Trīs vīrieši kaut ko gaida, it kā slaistītos pa ielu. Visi trīs mūs nopēta. Ceturtais ir uzgriezis mums muguru un cītīgi tīra akvāriju. Pēkšņi iedomājos, ka tas taču izskatās tik neiederīgi – slepkavas gādā par zivtiņām –, bet, pirms vēl esmu paguvusi kaut ko pavaicāt, mani jau ieved kabinetā pa kreisi.
Pie galda sēž divi jauni vīrieši. Abi izskatās gandrīz tādi paši kā tie gaitenī – ar īsi apgrieztiem matiem un ziņkārīgām acīm –, tikai šoreiz formastērpos. Es sajūtu, ka svārku josta griežas man viduklī, un kārtējo reizi nožēloju, ka Itālijā esmu ļāvusi sev vaļu. Vai medusmēnesī ir ierasts meklēt mierinājumu ēdienā?
– Advokāte pie Tomasa kunga, – mana pavadone paziņo, uzsvērdama pēdējo vārdu. Tas izklausās sarkastiski.
– Parakstieties šeit, lūdzu! – pavēl viens no darbiniekiem. Viņa skatiens aizslīd no mana portfeļa līdz krūtīm un atkal atpakaļ. Pamanu, ka viņam priekšā ir dzeltenās preses izdevums ar trūcīgi ģērbtas modeles fotogrāfiju. Tad viņš uzmet acis pulkstenim. – Jūs esat nokavējusies par piecām minūtēm.
Tā nav mana vaina, gribas iebilst, jūsu apsardze mani aizkavēja. Tomēr kaut kas liek turēt mēli aiz zobiem. Lai pataupītu spēkus svarīgākām lietām.
– Dzirdēju, ka Tomass pārsūdzējis savu lietu, – otrs darbinieks saka. – Daži nu gan nekad nepadodas, vai ne?
Aiz mums kāds pieklājīgi ieklepojas. Pie kabineta durvīm stāv stalts, tumšmatains gara auguma vīrietis ar īsu, kārtīgi apgrieztu bārdu – viens no tiem, kas gaidīja gaitenī. Viņš neblenž uz mani. Viņš viegli smaida. Viņš sniedz man roku un cieši saspiež manus pirkstu kauliņus. Es sev atgādinu, ka viņš ir profesionāls viltnieks. Un tomēr šis cilvēks neizskatās pēc klasiska cietumnieka. Vismaz ne tā, kā esmu iztēlojusies. Atšķirībā no cietuma darbinieka, kuram uz rokas ir zili sarkanas pūķa galvas zīmējums, viņam nav neviena redzama tetovējuma. Manam jaunajam klientam ir pulkstenis, kas izskatās dārgs, un nospodrinātas, brūnas kurpes. Tās izceļas starp pārējo ieslodzīto sporta apaviem un nesaderas ar viņa zaļo cietuma ietērpu. Man rodas sajūta, ka viņš ir vairāk radis valkāt žaketi un kaklasaiti. Tik tiešām, es pamanu, ka no obligātā kokvilnas džempera spraucas kārtīgi izgludināta, balta krekla apkaklīte. Viņa īsie mati ir glīti apgriezti, atklājot augstu pieri un tumšas uzacis. Viņa skatiens liecina, ka viņš ir piesardzīgs, cerību pilns un nedaudz satraukts. Kad viņš ierunājas, balss skan dobji. Viņš runā pārliecināti, taču ar akcentu, kas nav ne skarbs, ne izsmalcināts. Viņš varētu būt mans kaimiņš, vēl viens advokāts vai vietējā delikatešu veikaliņa īpašnieks.
– Es esmu Džo Tomass, – viņš saka, atlaizdams manu roku. – Paldies, ka atnācāt.
– Lilija Makdonalda, – es atbildu. Priekšnieks ir piekodinājis, lai nosaucu gan vārdu, gan uzvārdu. (”Kaut gan tev ir jāuzvedas atturīgi,” viņš sacīja, ”tu nedrīksti izrādīt pārākumu. Tas ir ļoti smalks līdzsvars, kas jāievēro gan advokātam, gan klientam.”)
Redzu, ka Džo Tomasa sejā parādās klusa apbrīna. Es vēlreiz nosarkstu, kaut gan nu jau vairāk no mulsuma, nevis no bailēm. Tajos retajos gadījumos, kad esmu izpelnījusies uzmanību, es nekad neesmu zinājusi, kā reaģēt. It īpaši tagad, kad tas ir tik acīmredzami nepiedienīgi. Man tā arī nav izdevies atbrīvoties no ņirdzīgās balss prātā, kas mani kaitina jau kopš skolas gadiem. Resnā Lilija. Milzene. Muca. Ņemot vērā to visu, es joprojām nespēju noticēt, ka man pirkstā ir laulības gredzens. Pēkšņi atmiņā ataust aina: Eds gultā mūsu medusmēnesī Itālijā. Caur glāsmaini baltajiem slēģiem ieplūst silti saules stari. Mans jaunais vīrs atver muti, lai kaut ko sacītu, un tad aizgriežas prom no manis…
– Nāciet man līdzi, – viens no apsargiem noskalda, un es atkal atgūstos.
Kopā ar Džo Tomasu aizsoļoju pa gaiteni. Garām vīriešiem, kuri vērīgi noskatās. Garām tam, kurš tīra zelta zivtiņu akvāriju ar rūpību, kas citos apstākļos varētu likties aizkustinoša. Uz telpu, pie kuras durvīm ir uzraksts ”Apmeklētājiem”. Tā ir maza. Pa aizrestoto logu var redzēt betonētu pagalmu. Telpā viss ir pelēks: galds, metāla krēsli tam abās pusēs, sienas. Ir tikai viens izņēmums: plakāts, kurā attēlota varavīksne. Zem tās ar lieliem, purpursarkaniem burtiem uzrakstīts vārds ”cerība”.
– Es būšu tepat aiz durvīm, – apsargs paziņo. – Vai neiebilstat?
Katrā viņa vārdā ir manāma nepatika. Šķiet, tā ir vērsta pret mums abiem.
– Cietuma darbiniekiem nepatīk advokāti, – priekšnieks mani bija brīdinājis. – Viņi domā, ka mēs jaucamies tur, kur nevajag. Tu jau saproti – mēs cenšamies izpestīt ieslodzītos pēc tam, kad policijai un prokuratūrai ir nācies liet asinis, sviedrus un asaras, lai viņus vispār dabūtu aiz restēm.
Jā, tas izklausās saprotami.
Džo Tomass jautājoši uzlūko mani. Es saņemu drosmi un arī paskatos uz viņu. Kaut arī esmu gara auguma, viņš ir garāks par mani.
– Sarunas parasti notiek cietuma darbinieku uzraudzībā, tomēr nav teikts, ka viņiem tās jānoklausās, – mans priekšnieks bija piebildis. – Ja telpā nav neviena cietuma darbinieka, ieslodzītie mēdz runāt atklātāk. Katrā cietumā tas ir citādi. Ir vietas, kur šādas iespējas nemaz nav.