Jaunā sieviete manā priekšā nosarkst.

– Tie ir tik skaisti. – Tad viņa nosarkst vēlreiz. – Es negribu teikt, ka es esmu skaista, jūs taču saprotat…

– Jā, bet tu taču tāda esi, – Eds iejaucas. – Tik skaists bērns. Mēs abi tā domājām, vai ne, Lilij?

Es pamāju.

– Vai atceries to savu portretu, kuru viņš pirms daudziem gadiem pieteica konkursā? Tas ieguva trešo vietu, un, kaut gan tolaik šo gleznu neizdevās pārdot, nesen to iegādājās kāds kolekcionārs.

Es uzmanīgi vēroju Karlu. Savās vēstulēs viņa bija pieminējusi gan konkursu, gan pārdoto gleznu, tāpēc es zināju, ka viņa to zina, taču tagad viņa noelšas tēlotā pārsteigumā un pieliek pirkstus pie lūpām. Gan viņas lūpām, gan nagiem ir nevainojami uzklāts sārts tonis. Nagi ir perfekti ovāli. Nevienam pirkstam nav nolupusi laka.

– Fantastiski! – viņa dūdo.

Iespējams, tagad Karla jūtas neomulīgi, ka otrā vēstule, kuru, viņasprāt, neesam saņēmuši, bijusi rakstīta tik prasīgā tonī. To var saprast.

– Tāpēc jau es mēģināju tevi uzmeklēt, – Eds dedzīgi piebilst.

Patiešām? Tādā gadījumā tas man ir kaut kas jauns. Dažreiz Eds mēdz kaut ko pateikt vienīgi tāpēc, lai kādam izpatiktu.

– Es dabūju ļoti daudz naudas, – mans vīrs vāvuļo tālāk. Viņš pamazām aizraujas aizvien vairāk, gandrīz vai reibst. Esmu to jau piedzīvojusi. Tas nozīmē, ka viņš var kļūt pārgalvīgs. Pieskaros viņa rokai, cerēdama, ka viņš pierims, taču Eds turpina. – Par šo naudu es varēju atvērt pats savu galeriju!

Uz īsu brīdi iestājas klusums. Mēs ar vīru nodomājam vienu un to pašu. Pēdējā laikā tā gadās ļoti bieži. Varbūt tā notiek ar visiem pāriem, kuri ir nodzīvojuši laulībā ilgu laiku.

– Mums vajadzētu tev pateikties, – es saku, negribīgi samierinādamās, ka šāda rīcība patiešām būtu godājama, kaut arī mēs nevaram to atļauties.

– Tik tiešām vajadzētu, – Eds piekrīt. Viņš neskatās uz mani, tomēr es zinu, ka viņa prāts drudžaini darbojas. Cik daudz vajadzētu maksāt? Cik mēs varētu atļauties?

– Kur tu dzīvo? – es apvaicājos, lai iegūtu laiku.

– Kādā vietā, ko sauc par Kingskrosu. Hostelī. – Karla nopūšas. – Tur ir pilns ar tarakāniem.

Pēkšņi pašpārliecinātā sieviete kaut kur nozūd. Es ieraugu jaunu meiteni, kura nupat ir pametusi savu dzimto zemi un nu cenšas iejusties pilsētā, kas droši vien ir ļoti pārvērtusies. Es pārstāju prātot gan par to, cik daudz mēs esam viņai parādā, gan par to, ka viņas klātbūtne padara mani nervozu, liekot atcerēties pagātni. Es atkal gribu viņai palīdzēt. Daļēji tāpēc, ka jūtos vainīga.

– Tev noteikti jāatnāk pie mums uz vakariņām.

– Jā! – Eds no aizrautības staro. Es saprotu, kāpēc. Domās viņš jau glezno Karlu. Tas ir lielisks sižets. Tas nu man ir skaidrs. ”Mazā itāliete ir pieaugusi.” Garās cirtas ir īsi apgrieztas. Cita āriene. Varbūt pasteļi, nevis akrila krāsas. Pēdējā laikā viņš ir runājis par stila maiņu. Pēkšņi man iešaujas prātā, ka varbūt Karlas atgriešanās mūsu dzīvē varētu izrādīties tieši par to, kas manam vīram vajadzīgs.

– Atnāc šovakar, – Eds piedāvā.

Nē. Ne tik drīz. Mums vēl jāparunā.

– Šovakar nebūs īsti labi, – es iebilstu un izņemu no somas pildspalvu. – Pasaki man savu telefona numuru, un es tev piezvanīšu.

Karla to dedzīgi uzkricelē.

– Drīz sāksies mācības koledžā, taču man noteikti atradīsies kāds brīvs brīdis. – Tad viņa izslejas. – Es Itālijā absolvēju juridisko fakultāti, un tagad man jāpabeidz kvalifikācijas kursi, lai es varētu strādāt par juristi Anglijā. Tāpat kā jūs, Lilij!

Kāpēc man sažņaudzas sirds? Kāpēc man rodas sajūta, ka šī skaistā meitene cenšas iezagties manā teritorijā? Tas ir mans, nevis viņas lauciņš.

– Šajā jomā ir ļoti liela konkurence, – es dzirdu sevi sakām. – Tā ir skarba. Nežēlīga. Vai esi visu labi pārdomājusi?

– Jūs mani iedvesmojāt! – Viņai mirdz acis. – Es joprojām atceros to slaveno boilera slepkavības lietu, ar kuru jūs nodarbojāties, kamēr Eds mani gleznoja. Universitātē man vajadzēja to analizēt. Kā to cilvēku īsti sauca? Džo Tomass? Jūs nemitīgi atkārtojāt: ”Šis cilvēks nav vainīgs, un es panākšu, lai visi to saprastu.”

Kāpēc man šķiet, ka šie vārdi ir sagatavoti jau iepriekš? Ka tas nav vienīgais iemesls, kura dēļ viņa te ieradusies? Vai arī es visu uztveru saasināti, jo šī meitene ir pieminējusi cilvēku, kuru visiem spēkiem esmu pūlējusies aizmirst?

Daru, ko varu, lai pārstātu domāt par savu pirmītējo telefona sarunu.

– Lilija varēs tev palīdzēt tikt galā ar mācībām, – Eds atkal iejaucas. Viņš izturas kā satraukts bērns, kurš dedzīgi vēlas kādu iepriecināt. Es saprotu, kāpēc viņš tā dara. Mans vīrs jūtas vainīgs. Galu galā viņš savu karjeru ir izveidojis, pateicoties šai meitenei.

– Mēs ar tevi sazināsimies, lai vienotos par vakariņām mūsu mājās. – Es iespiežu viņai rokā vizītkarti. – Te būs mūsu telefona numuri.

– Paņem arī šo. – Mans vīrs iespiež viņai rokā divdesmit mārciņu naudas zīmi. – Lai tu varētu no metro stacijas aizbraukt mājās ar taksometru.

– Ed, – es saku, pūlēdamās saglabāt mieru. – Vai tu šovakar vari pārnākt agrāk? Mums kaut kas jāapspriež.

Viņš apklust un uztver manu skatienu. Mums kaut kas jāapspriež. Mums par kaut ko jāparunā. Ikreiz, kad mūsu dzīvē atskan šis teikums, tas ir saistīts ar kaut ko nozīmīgu. Ar mūsu laulību. Grūtniecības testu. Toma diagnozi. Un nu arī ar summu, ko mums vajadzētu samaksāt Karlai.

– Protams, – viņš šaubīdamies saka. – Ja tu būsi mājās, tad es arī. – Viņš iesmejas. – Zini, mana sieva tagad ir patiešām svarīga persona. Viņa ir burtiski pārcēlusies dzīvot uz savu biroju. Viņai tur ir pat sega.

Tik sarkastiski viņš nav izteicies jau veselu mūžību. Man birojā nav rezerves gultas, tomēr es bieži pārnāku vēlu. Vai gan partneris var rīkoties arī citādi?

– Ir vēl kas tāds, ko mēs neesam pateikuši Karlai, – es saku.

Eds sarauc pieri.

– Ak tā?

Tā ir vēl viena mākslinieka priekšrocība. Izlikties kaut ko nezinām. Paslēpties.

– Mums ir bērns. Puika. – Es sastomos, kā tas bieži notiek, kad man svešiem ļaudīm jāatzīstas, ka man ir dēls. – Viņu sauc Toms.

– Patiešām? – Karlas skatiens atmaigst. – Es ļoti gribu viņu ātrāk ieraudzīt.

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

Varbūt labi vien bija, ka viņi nebija saņēmuši Karlas vēstules. Karla sev iegalvoja, ka tagad viss būs vieglāk, ja vien viņa pareizi izspēlēs savas kārtis.

Atpakaļceļā uz hosteli Karla spēja domāt vienīgi par apbrīnu Eda sejā un brīnišķīgo siltumu, kas, to redzot, bija pārpludinājis viņas augumu.

Čaukstošās rudens lapas un aukstais vakara gaiss, kas ķērās rīklē, mudināja Karlu atcerēties pirmo reizi, kad viņa bija sastapusi Liliju un Edu. Raugoties ar bērna acīm, viņi bija izskatījušies tik pieauguši! Un tomēr Lilija droši vien tolaik nebija daudz vecāka par Karlu tagad.

Viņas kādreizējā draudzene bija tik ļoti pārvērtusies! Karlas atmiņās viņa bija palikusi kā ļoti gara un apaļīga. Viņas vienīgais skaistums bija tikai garie, gaišie mati.

– Man gribētos iemācīt tai anglietei ģērbties, – mamma allaž bija teikusi. – Stilam nauda nemaz nav vajadzīga. Vajag tikai izvēlēties īstās drēbes un pēc tam tās ar lepnumu valkāt.

Jā, kāds kādā brīdī noteikti bija Liliju pamācījis, jo nu viņai piemita stils. Kad Lilija bija parādījusies galerijā, Karla viņu gandrīz nebija pazinusi. Viņa bija daudz tievāka. Viņai bija skaisti piegriezta žakete, kas līdzinājās Max Mara modelim. Gaišie, īsi apgrieztie mati dzīvē izskatījās vēl labāk nekā fotogrāfijā. Šī vecākā sieviete bija kļuvusi gandrīz skaista.

Kaut gan arī Eds bija mainījies, viņš vēl aizvien izstaroja tādu pašu sirsnību un runāja tā, it kā lieliski saprastu, ko domā viņa sarunas biedrs. Runājot ar viņu, varēja manīt, ka viņš pēta viņas degunu, ausis, kaulu struktūru. Īsti mākslinieki vienmēr tā darīja. Un cik glaimojoši, ka nezināmais pircējs bija iegādājies tieši viņas portretu!