Tomēr ne gluži.

– Paldies jums! – Kravas auto šofera sieva ārā pie tiesas zāles durvīm metas man ap kaklu. – Vienbrīd man jau šķita, ka mēs zaudēsim.

Arī man tā šķita, kaut gan es nemūžam to neatzīšu. Narkotikas. Alkohols. Parasti viens vai otrs noved cietumā vai nāvē. Mani joprojām vajā atmiņas par Haigeitas krodziņu, tāpēc es alkoholam vairs pat nepieskaros.

– Tagad mēs iesim to nosvinēt, – paziņo kravas auto šofera sieva, ar pielūgsmi raudzīdamās uz savu vīru. – Vai ne, mīļais?

Taču kravas auto šoferis, gluži tāpat kā es, skatās pāri vestibilam ar marmora grīdu. Tur klusēdams stāv apskāvies pusmūža pāris. Sieviete ir pieglaudusi galvu pie vīrieša krūtīm. Kā sajutusi mūsu skatienus, viņa pagriežas un uzlūko mani tā, ka rodas sajūta: esmu pats sātana izdzimums.

”Piedodiet,” man gribas sacīt, ”man ir žēl, ka jums ir nācies viņu zaudēt. Un visvairāk man ir žēl, ka jūsu atmiņas par meitu ir tikušas aptraipītas uz visiem laikiem, tomēr taisnībai bija jāuzvar.”

Tad viņa pienāk man klāt, un es saspringstu. Tā ir inteliģenta ģimene. Tiesas prāvas laikā tas tika īpaši uzsvērts. Tēvs ir profesors. Māte visu mūžu ir audzinājusi bērnus. Par laimi, viņiem ir vēl trīs atvases, taču es zinu, ka zaudējums spēj padarīt cilvēkus par dzīvniekiem. Kravas auto šofera sieva noelšas, kad man sejā iekrīt spļāviens. Tas ir tēmēts nevis kravas auto šoferim, bet gan man.

– Kaunēties jums vajadzētu, – nošņāc mirušās meitenes māte.

Noslauku spļāvienu no vaiga ar kabatlakatiņu, ko glabāju tieši šādam nolūkam. Tā nav pirmā reize, kad tas ir noticis, un nebūs arī pēdējā. Sievietes vīrs aizved viņu prom, mezdams uz mani drūmus skatienus.

– Piedodiet, – kravas auto šoferis nosaka. Viņa acis ir miklas.

Es paraustu plecus.

– Būs jau labi.

Nebūs. Un mēs abi to zinām. Pateicoties anonīmai norādei (pārsteidzoši, cik bieži tādas gadās), es varēju nosaukt vārdā to, kurš bija piegādājis narkotikas pusaudzei, kura ar divriteni bija izbraukusi priekšā kravas auto šoferim. Bez šīs norādes mums nebūtu izdevies pierādīt, ka viņa regulāri lietojusi narkotikas un tāpēc pati bijusi vainīga notikušajā.

Taisnība ir uzvarējusi, taču ne vienmēr tas izskatās tā, kā varētu gaidīt. Par visu vienmēr ir jāmaksā.

Noeju lejā pa kāpnēm un iznāku spirdzinošajā vējā. Te ir cita pasaule, es sev atgādinu, šķērsodama ielu uz parka pusi un par mata tiesu izvairīdamās no velosipēdista, kuram nav ķiveres. Pasaule, kurā es varu izmest atkritumos Tonija doto papīra lapiņu ar Džo Tomasa telefona numuru, ja vien man tā gribētos.

Vai arī viņam piezvanīt.

Mums ir jāpieliek punkts. Šo frāzi es atkal un atkal dzirdu no saviem klientiem. Pat tad, ja viņi tiek atzīti par vainīgiem, viņiem ir jātiek vaļā no zobena, kas karājas pār viņu galvām. Biju domājusi, ka no sava zobena jau esmu tikusi vaļā, taču ikreiz, kad saņemu kādu no tām dzimšanas dienas apsveikuma kartītēm, man kļūst skaidrs, ka aizbēgt nav iespējams. Un tagad man ir telefona numurs.

Ja es viņam nepiezvanīšu, tad visu mūžu prātošu, ko viņš man gribējis pateikt. Ja piezvanīšu, tā būs izdabāšana. Man garām paiet sieviete un nejauši izmet no rokām maku. No tā izbirst sīknauda. Es noskatos, kā viņa lasa saujā monētas. Kāpēc gan ne? Izņemu no somas piecdesmit pensus un pametu gaisā. Ja būs raksts, tad nezvanīšu. Ja ērglis, tad zvanīšu.

Aši noķeru monētu, pirms tā nokritusi mitrajā zālē.

Ērglis.

Vajadzētu atgriezties birojā, taču man ir nepieciešams laiks, lai apdomātos. Saruna ar Džo ir mani satraukusi, tāpēc es dodos uz Nacionālo galeriju. Es vienmēr nomierinos, aplūkodama citas sejas, kurās ir tādas pašas izteiksmes kā tās, ko es dažādos brīžos redzu pati savā sejā.

Gadsimtu gaitā emocijas paliek nemainīgas. Bailes. Satraukums. Bažas. Vainas apziņa. Un naktīs, kad piespiežos Edam klāt, arī atvieglojums, ka mēs visi kaut kā esam pamanījušies joprojām palikt kopā. Kā vienota ģimene. Mana māte allaž ir sacījusi, ka laulībā iet kā pa kalniem. Tā ir taisnība. Padoties ir ļoti viegli, taču es negrasos pieļaut, lai Džo Tomass man liek to izdarīt.

Brīdī, kad stingi skatos uz Tomasa Kromvela portretu, iezvanās mans mobilais telefons.

– Es atvainojos, – klusi nosaku kādam nosodījuma pilnam pārim ar vienādām šallēm.

Steidzīgi izeju vestibilā, kur kāda tūriste strīdas par izstādes biļetes cenu.

– Tur, kur dzīvoju es, par ieeju muzejā nav jāmaksā, – dzirdu viņu sakām.

Sāku rakņāties pa somu, taču mobilais telefons ir pašā apakšā un es nepagūstu to izvilkt.

Neatbildēts zvans.

Eds.

Mute kļūst sausa. Vīrs nekad nemēdz man zvanīt uz darbu, ja vien ar Tomu nav atgadījies kaut kas ārkārtējs. Kādu brīdi nekas tāds nav noticis. Drīz kaut kam jānotiek. Tā nu tas ir.

Ar trīcošiem pirkstiem zvanu vīram.

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Karla bija cerējusi ieraudzīt kaut ko iespaidīgu. Protams, ne jau gluži Karalisko akadēmiju, kuru viņa ļoti vēlējās aplūkot, tomēr vismaz kaut ko ievērojamu. Šī šaurā ēka bija iespiesta starp apavu veikalu un avīžu kiosku. Nezinātājs varēja paiet tai garām. Lai nokļūtu līdz ieejai, pat vajadzēja nokāpt pa dažiem šauriem akmens pakāpieniem.

Tad viņa apstājās. Aizturēja elpu. Visapkārt bija sienas. Baltas sienas. Un no sienām raudzījās… viņa. Agrākā Karla. Mazā itāliete, kura vienmēr bija jutusies tik atšķirīga. Viņas seja bija tik pazīstama. Dažas no gleznām Karla jau bija redzējusi, taču tur bija arī jauni darbi. Viņa smējās. Rauca pieri. Domāja. Sapņoja. Lielos rāmjos. Mazos rāmjos. Ar pārdrošiem sarkanas un kraukļu melnas krāsas triepieniem. Augstā debess! Viņa klusībā noelsās. Stūrī viņa bija ieraudzījusi Edu ar ogles stienīti rokā. Viņš izskatījās vecāks, nekā Karlai bija palicis atmiņā, ar grumbaināku pieri. Viņam bija arī agrāk neredzētas brilles, tomēr tas pavisam noteikti bija viņš.

Sēdi un nekusties, Karla. Lūdzu. Domā par kaut ko jauku. Teiksim, par savu jauno, sārto divriteni. Par savu skolas draudzeni. Kā viņu īsti sauca? Meraija! Pareizi. Tuvojoties Edam, Karla pamazām atcerējās viņa vārdus.

– Makdonalda kungs?

Eds negribīgi pacēla galvu, lai paskatītos uz Karlu. Varēja manīt, ka viņš jutās neapmierināts par šādu traucējumu. Vīrieša skatiens kļuva skarbs. Tad tas atmaiga. Viņš grasījās piecelties un tad atkal apsēdās.

– Karla? – viņš aizžņaugtā balsī nočukstēja. – Mazā Karla? Vai tā patiešām esi tu?

Viņa bija sagatavojusies piedzīvot daudz ko, taču ne jau kaut ko tādu. Ne jau tik neviltotu prieku. Nekāda kauna. Nekāda mulsuma. Nekāda mēģinājuma noslēpties.

– Es jums rakstīju, – Karla sacīja, lūkodamās viņam tieši acīs, – taču jūs neatbildējāt.

Kuplās uzacis pacēlās.

– Tu man rakstīji? Kad?

– Pagājušajā gadā. Un pēc tam vēlreiz.

– Vai tu sūtīji vēstuli uz galeriju?

– Jā… nē, ne jau uz šo. – Karla sajuta šaubu trīsas. – Pirmo vēstuli es aizsūtīju uz jūsu dzīvokli, bet otro uz citu galeriju. To, kurā jums bija izstāde.

Eds pieglauda matus.

– Skaidrs. Mēs pirms kāda laika pārvācāmies, taču tie cilvēki, kuri nopirka no mums dzīvokli, joprojām godīgi pārsūta visas vēstules mums. Jāteic gan, ka rakstīt uz galeriju nav īsti droši, jo tur nāk un iet tik daudzi mākslinieki. Vai viņam varēja ticēt? Viņa vārdi izklausījās diezgan patiesi. Karla uzlūkoja šo vēl aizvien izskatīgo vīrieti, ap kura acīm bija ievilkušās sirsnīgas krunciņas. Viņa skatienā bija redzamas neviltotas rūpes. Un arī apbrīna. Nepārprotami. Karlu pāršalca satraukums. Bērnībā viņa šo vīrieti bija burtiski pielūgusi, taču nu viņa bija pieaugusi. Varbūt visu varēja nokārtot citādi…

– Es jums rakstīju, ka grasos atbraukt. Es Itālijā pabeidzu juridisko augstskolu un tagad esmu ieradusies, lai pabeigtu mācību kursu Anglijā. Man ienāca prātā, ka būtu jauki jūs uzmeklēt.

– Brīnišķīgi! – Eds saņēma viņas rokas un cieši paspieda. Nepārprotami ilgāk, nekā būtu nepieciešams. – Tu pat nespēj iedomāties, Karla, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! Cik labi, ka tu esi atgriezusies! Esi sveicināta mājās!