– Lilij! – uzsauc kāda balss man aiz muguras. Šo balsi es pazīstu pārāk labi. – Lūdzu, apstājies, Lilij. Es nedarīšu tev pāri.

ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Karla skatījās uz savu augumu, kas gulēja ziepjainajā ūdenī. Četru dienu laikā viņa jau ceturto reizi bija gājusi vannā, taču vakaros nebija nekā cita, ko varētu darīt. Turklāt tā viņa varēja aizvērt durvis un kādu laiku pavadīt vienatnē.

Uzzinājis par viņas grūtniecību, Eds mājās vairs neļāva viņai ne pirkstu pakustināt. Viņš apgalvoja, ka tāpat jau esot pietiekami nelāgi, ka viņa tik uzstājīgi gribot turpināt strādāt. Viņai vajadzētu atpūsties. Gan jau viņi kaut kā tiks galā, kaut gan banka joprojām sūtīja pieprasījumus. Eds viņu mīlēja un solīja par viņu gādāt.

Savulaik Karla būtu ļoti nopriecājusies par šādu uzmanību, taču dzīve kopā ar Edu bija izrādījusies pavisam citāda nekā viņas iedomās. Runa jau nebija tikai par viņa nomāktību nepārdoto gleznu vai bankas prasību dēļ. Vai pat par dzeršanu. Vai par Toma uzvedību viņam atvēlētajās nedēļas nogalēs, kas apbēdināja Edu un ietekmēja arī abu attiecības, it īpaši pēc tam, kad Karla bija ieminējusies, ka Toms sāktu rīkoties prātīgāk, ja biežāk tiktu sodīts. Vai par pēdējo draudu zīmīti, kuru viņa bija noslēpusi no Eda.

piesargies

Nē. Patiesībā visvairāk Karlu bija satriecis laulības gredzens viņas pirkstā. Ja nebūtu bērna, viņa nemaz nepiekristu precēties. Eda ”gādība” bija kļuvusi pārāk nomācoša, taču nu Karla ar savu grūtniecību bija pati sevi iedzinusi stūrī. Vai gan viņa varēja pieļaut, lai viņas bērns uzaugtu bez tēva – tāpat kā savulaik viņa pati? Viņas bērns nedrīkstēja būt ”citāds”. Lūk, pie kā tas bija viņu novedis.

Tā nu abi bija apprecējušies. Viņa bija uzstājusi, ka šīm kāzām jābūt mazām. Tikai viņi abi un divi nejauši pieaicināti liecinieki. Viņa bija uzstājusi, ka laulību ceremonijai jānotiek šeit, Apvienotajā Karalistē, dzimtsarakstu nodaļā. Ja viņi būtu precējušies Itālijā, matronu vērīgie skatieni noteikti būtu pamanījuši viņas apaļo vēderu, kas nesen bija sācis parādīties.

– Tik vecmodīgi, – Eds bija noteicis, noskūpstīdams Karlu uz pakauša gluži kā to bērnu, ko savulaik bija iepazinis.

Dažreiz Karlai ienāca prātā, ka varbūt Eds patiešām vēlējās, lai viņa būtu tā mazā meitenīte, jo tad viņš varētu kontrolēt pilnīgi visu.

– Manuprāt, tas ir mīļi, – sacīja kāda no meitenēm grūtnieču nodarbībās, kad Karla bija atzinusies, ka jaunais vīrs viņai mājās neko neļauj darīt. Karla noklusēja, ka Eds pat neļāva viņai izmest tukšās pudeles. Tagad viņš dzēra daudz vairāk, nekā bija gatavs atzīt. Kāda mākslas kritiķa rīkotā ballītē viņi visu acu priekšā bija par to pamatīgi saķildojušies. Vēlāk, protams, viņš bija no visas sirds atvainojies.

– Es dzeru par diviem, – Eds bija pajokojis, ar plaukstu aizsegdams Karlas glāzi, kad viņa pati bija pasniegusies pēc pudeles. – Nē, tu nedrīksti dzert. Man vienalga, kas teikts jaunākajos pētījumos. Tā dēvētie medicīnas eksperti nemitīgi maina savu viedokli. Būs daudz labāk, ja tu drošības dēļ grūtniecības laikā vispār nelietosi alkoholu.

Tad viņš bija noglāstījis Karlas vēderu.

– Tu nēsā manu bērnu, – viņš bijīgi sacīja. – Es apsolos gādāt par tevi. Nu vairs nav ilgi, mana mīļā.

Sešas nedēļas. Un tomēr visas dienas vilkās tik lēni. Viņa jutās tik neomulīgi. Viņa bija tik smaga. Karla pat nespēja paskatīties uz sevi spogulī, kaut gan Eds, kura elpa oda pēc viskija, apgalvoja, ka viņa ir skaista. Neciešami šķita arī viņa pieskārieni, kad viņš uzlika roku Karlai uz vēdera, lai sajustu, kā bērns kustas viņā gluži kā briesmonis. Ieziepēdama krūtis (tik milzīgas un ar tik tumšiem krūšgaliem, ka tās vairs gandrīz nevarēja pazīt), Karla ļāva domām aizklīst pie tās dienas, kad neilgi pēc kāzām bija nejauši sastapusi Rūpertu.

– Kā tev klājas? – viņš bija pajautājis. Tobrīd viņi bija atradušies tiesā. Viņa bija pārstāvējusi prasītāju. (Ironiski, taču šajā lietā bija iesaistīts kāds vīrietis, kurš biroja ballītē bija dzērumā nepiedienīgi uzmācies savai priekšniecei un vēlāk ticis atlaists no darba. Rūperts bija pārstāvējis pretējo pusi.)

Karlai bija grūti veltīt visu uzmanību saviem argumentiem. Viņa nemitīgi skatījās uz to vietu, kur sēdēja viņas senais draugs. Šķiet, arī viņš skatījās uz Karlu. Pārtraukuma laikā viņi viens otru uzmeklēja.

– Es esmu… – Karla iesāka un tad aprāvās. Viņas acis piepildījās ar asarām. – Es esmu apprecējusies ar gandrīz bankrotējušu dzērāju. Ar vīrieti, no kura man būs bērns.

Rūperts iepleta acis.

– Dzirdēju, ka tu esi apprecējusies ar Edu, – viņš klusi sacīja, – bet par pārējo es nemaz nezināju. Kad lieta būs galā, man šķiet, ka mums būs jāiedzer kafija.

Karla nemaz nebija gribējusi izteikties tik atklāti, taču vārdi paši plūda pār viņas lūpām. Par Eda vēlmi visu kontrolēt, ko varēja noturēt par parastu gādību. Par pastāvīgajām raizēm par naudu. (Banka bija uzstājusi, ka māja beidzot ir jāpārdod, taču gribētāju nemaz nebija tik daudz.) Par neomulīgo sajūtu, ko radīja dzīvošana citas sievietes mājoklī.

– Beigās Lilija nepaņēma gandrīz neko, pat ne savas drēbes. Man ir tāda sajūta, it kā viņa būtu mēģinājusi man pateikt, ka es nekad nespēšu viņu aizstāt.

Un tad vēl tā zīmīte, kas bija uzradusies kā no zila gaisa, kurā Karlai bija piedraudēts par to, ka viņa bija nodarījusi pāri Lilijai.

Varēja skaidri redzēt, ka Rūperts jutās satriekts.

– Ko par to teica policija?

– Es viņiem neko neesmu stāstījusi.

– Kāpēc ne?

Karlai acīs atkal saskrēja asaras.

– Tāpēc, ka tad Eds saceltu jezgu un vairs neļautu man iet uz darbu. Viņš ieslodzītu mani mājās kā putnu būrī, lai tikai kāds nenodara man pāri.

Rūperts saņēma viņas roku.

– Tas ir briesmīgi, Karla. Tu taču nevari tā dzīvot.

– Es zinu. – Viņa stingi skatījās uz savu vēderu, kas nu jau bija kļuvis redzami apaļš. – Bet ko tad lai es daru?

– Tu vari izdarīt daudz ko. Tu varētu aiziet…

– Nē, – Karla nikni pārtrauca. – Es nevaru iet prom. Es nevaru kļūt tāda pati kā mana mamma. Es neļaušu šim bērnam uzaugt bez tēva, tāpat kā tas notika ar mani.

Rūperts atlaida viņas roku. Nedari tā, Karlai gribējās iekliegties. Nedari tā. Tad viņš no žaketes iekškabatas izvilka vizītkarti.

– Tas ir mans privātais mobilā telefona numurs. Kopš mūsu pēdējās tikšanās tas ir mainīts. Piezvani man. Jebkurā laikā. Es vienmēr tevi uzklausīšu. Arī mana līgava labprāt gribētu ar tevi iepazīties.

– Tava līgava?

Rūperts nosarka.

– Mēs ar Keitiju pirms mēneša saderinājāmies. Tas notika diezgan pēkšņi, taču mēs esam ļoti laimīgi.

Tātad visa tā rokas turēšana un pietvīkums… Karla bija visu pārpratusi. Rūperts patiesībā bija tikai izturējies draudzīgi. Tas arī viss.

Kopš tā brīža bija pagājušas vairākas nedēļas. Karla nēsāja vizītkarti sev līdzi. Viņai bieži uznāca vēlēšanās piezvanīt Rūpertam, taču ikreiz viņas prātā atausa vārdi: mana līgava gribētu ar tevi iepazīties.

Karla nodrebinājās. Viņa vairs nevēlējās nevienam neko atņemt. Pašreizējā neizturamā situācija bija viņas sods par Lilijas vīra nolaupīšanu.

– Karla? – Pie vannas istabas durvīm kāds sāka uzstājīgi klauvēt. – Mīļā? Vai tev tur viss ir kārtībā?

– Viss ir labi, – viņa attrauca, atgrieza krānus, lai nevarētu sadzirdēt vīra atbildi, un pabāza galvu zem ūdens, lai varētu netraucēti padomāt, kamēr Eds joprojām turpināja klaigāt un dauzīties pie durvīm.

ČETRDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Es uz brīdi sastingstu. Cieši ieķeros margās sev priekšā. Mēģinu savaldīties, paskatīdamās uz jūru un tur noenkurotās laivas ugunīm. Laiva šūpojas ūdenī uz sārti oranža saulrieta fona.

Tad es pagriežos atpakaļ.

Džo Tomass nemaz nelīdzinās izbijušam ieslodzītajam. Viņš izskatās daudz vecāks nekā mūsu pēdējās tikšanās laikā, taču viņam tas piestāv. Viņš šķiet daudz nopietnāks. Viņš ir uzaudzējis ūsas, kaut gan viņa mati vēl aizvien ir īsi.