Protams, mamma tūlīt metās palīgā. Viņai jau agrāk bija nācies piedzīvot Daniela uzvedības problēmas. Šoreiz viņa bija apņēmusies gādāt, lai viss noritētu kā nākas.

– Mēs viņu pieskatīsim mājās, kamēr kaut kas tiks izdomāts, – viņa apņēmīgi paziņoja, kad mēs – pārguruši un noraizējušies – atgriezāmies no pārrunām.

– Kur viņš šobrīd ir?

Māte iekoda lūpā.

– Augšstāvā. Viņš ir kaut ko aizstūmis priekšā durvīm, un es nevaru tās atvērt. Tomēr viņš runā, tātad ar viņu laikam nekas nav noticis.

Manā sirdī iedūrās salta šausmu bulta. Domās iztēlojos, kā viņš izkāpj ārā pa logu. Ar šķērēm pārgriež sev vēnas. Nokarājas cilpā no griestiem…

Mēs ar Edu metāmies augšā pa kāpnēm.

– Tom, te mamma. Vai ar tevi viss kārtībā?

Klusums.

– Tom, – Eds mēģināja vēlreiz. – Mēs saprotam, kas notika skolā. Ļauj mums ienākt.

Tā varēja turpināt visu dienu, taču Toms negrasījās padoties.

– Es negribu runāt.

Eds mēģināja atkal.

– Vai tu zini, ka tavai skolotājai vajadzēja uzlikt šuves?

– Nevajadzēja vis, – viņš tūlīt atcirta. – Viņai nevajadzēja krist.

Viņa pati bija vainīga, ka nokritusi. Es pati biju vainīga, ka beigās biju apbēdinājusi Danielu. Eds pats bija vainīgs, ka nebija man pastāstījis par naudas pārvaldīšanas fondu. Džo pats bija vainīgs, ka bija nogalinājis Sāru.

Kas zina, kurš patiesībā ir vainīgs? Nekas nekad nav tik vienkārši, kā šķiet.

Mēs ar Edu izmisīgi mēģinājām kaut kā turpināt dzīvot un strādāt, vienlaikus risinot Toma izglītības nākotnes problēmas. Nebija viegli atrast skolu, kas atbilstu Toma vajadzībām, taču tad kārtējo reizi kāda interneta palīdzības grupa ar konsultantu mums parādīja vajadzīgo virzienu. Vēlāk mēs uzzinājām, ka dažiem vecākiem veselu mūžību neizdodas sameklēt izglītības iestādi, kas būtu piemērota bērniem ar autisma spektra problēmām. Mums bija paveicies.

Aptuveni stundas brauciena attālumā no manu vecāku mājas atradās kāda skola, kas atsauksmēs tika dēvēta par labu. Tajā tika piedāvāta elastīga izmitināšana, kas varēja mums visiem atvieglot dzīvi, kaut arī mēs jutāmies vainīgi. Tomēr kaut kas bija jādara, un tā nu mēs abi devāmies šo skolu apskatīt. Tur bija tādi paši bērni kā Toms, taču daudziem bija vēl lielākas problēmas. Gaitenī mēs pagājām garām skolotājai, kas no sienas slaucīja izkārnījumus. Smirdoņa mūs nepameta vēl ilgu laiku. Tā mūs smacēja, liekot apzināties, ka mēs grasāmies lemt dēlu dzīvei šādā pasaulē.

– Kā lai mēs viņu sūtām uz internātskolu? – atpakaļceļā Eds raudādams vaicāja. Satiksmes sastrēgums uz pārpildītā ceļa līdzinājās strupceļam, kādā bija nonākusi mūsu dzīve.

– Tu pats taču mācījies internātskolā.

– Tas bija citādi.

– Tu gribi teikt, ka tava skola bija dārga.

– Var sacīt arī tā.

– Mēs sūtām viņu uz internātskolu tāpēc, ka paši vairs netiekam galā un tur ir īpaši apmācīts personāls, – es sacīju, ar pirkstiem pabungodama pa stūri.

– Tu runā tik salti un vienaldzīgi.

Tikai tā es spēju noturēties. Eds bija izvēlējies sliktāku paņēmienu: dzert ne vien vīnu, bet arī degvīnu.

Pēc dažām nedēļām es beidzot piezvanīju Karlai, lai atvainotos par ilgo klusēšanu.

– Mums gadījās dažas problēmas, – es sacīju un paskaidroju, ka Toms skolā iekūlies nepatikšanās, bet nu jau viss ir atrisināts.

Mēs uzaicinājām viņu vakariņās. Es vēl aizvien nebiju nomierinājusies, taču viss noritēja labāk, nekā biju gaidījusi, ja neņem vērā dažus neveiklus mirkļus saistībā ar Eda gleznām un mana vīra nejaušo izpļāpāšanos par Tomu. Labi, ka viņš vismaz nepateica, ka bijām aizsūtījuši savu dēlu uz citu skolu – to, kura bija radusi risināt šādas uzvedības problēmas, – un Toms vairs nevēlējās runāt ar mums pa telefonu.

Pirms tam mēs trijatā patērzējām par senajiem laikiem, kad Karla vēl bija tikai bērns, bet mēs – nesen apprecējies pāris. Es atcerējos mūsu laulības sarežģīto sākumu un kādā brīdī zem galda saņēmu Eda roku, lai to paspiestu. Piedod, ka esmu tik saspringta, tas nozīmēja. Ne jau tikai lietas dēļ. Vainīgs ir arī Džo Tomass. Protams, ka Eds to nemaz nedzirdēja, jo man nepietika drosmes izrunāt šos vārdus skaļi.

Tikmēr Karla nerimās pļāpāt par savām studijām. Un vēl mēs parunājām par nabaga Toniju Gordonu un to, kur Karla varētu viņu atrast, jo viņa gribēja Toniju apciemot, lai nodotu viņam ziņu no savas mātes. Patiešām? Kas bija noticis ar šo dīvaino pāri pēc mūsu briesmīgā strīda gaitenī? Vai Frančeska un Tonijs bija turpinājuši tikties? Tomēr man negribējās Karlai to vaicāt, turklāt es vēl aizvien jūtos nedaudz nelāgi. Man toreiz nevajadzēja iejaukties.

Un tā nu, īsti to nemaz nevēlēdamās darīt, es pateicu mūsu viešņai, kur Tonijs bija atrodams.

Kāpēc gan ne, es sevi mierināju. Karla ir jauka meitene. Vai gan viņa varētu kaut kā kaitēt mirstošam cilvēkam?

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Karla šādu slimnīcu mirējiem bija apmeklējusi tikai reizi mūžā. Dažas dienas pirms nāves tajā bija ievietota kāda nonna draudzene. Mamma bija viņu aizvedusi šo sievieti apciemot. Bija tik necienīgi, ka draudzenes ģimene nespēja pati aprūpēt mirēju mājās. Bet viņas vedekla jau bija angliete. Ko gan no tādas varēja sagaidīt?

– Es esmu ieradusies apciemot Toniju Gordonu, – Karla apņēmīgi paziņoja reģistratorei.

Sieviete uzmeta skatienu papīra lapai, kas bija nolikta viņai priekšā.

– Diemžēl jūsu vārda sarakstā nav.

Karla pasmaidīja tik valdzinoši, cik vien spēja.

– Es esmu sena draudzene, ieradusies no Itālijas, un man nav daudz laika. Lūdzu. Es būtu ļoti pateicīga.

Arī sieviete pasmaidīja. Karla zināja, ka smaidi bija lipīgi. Mamma to viņai bija iemācījusi jau pirms daudziem gadiem.

– Tonijs šobrīd atpūšas, taču jūs varat uz dažām minūtēm ieiet pie viņa. Ņemiet vērā, ka saprātīga saruna jums varētu arī neiznākt. Viens no mūsu brīvprātīgajiem darbiniekiem jums parādīs ceļu.

Karla piesardzīgi aizsoļoja pa gaiteni. Ejot garām atvērtajām durvīm, viņa ieskatījās pa tām. Kāda jauna sieviete gulēja uz muguras un ar pavērtu muti skaļi krāca. Tad brīvprātīgais darbinieks apstājās.

– Ejiet iekšā, – viņš sacīja.

Vai tas patiešām bija viņš? Lerijs ar spīdīgo automašīnu? Lerijs, kurš bija izskatījies tik liels un iespaidīgs?

Karla cieši skatījās uz sirmo vīru, kurš uz muguras gulēja gultā. Viņam vairs nebija ne cepures, ne matu. Pie rīkles bija piestiprināta dīvaina kastīte. Viņa acis bija aizvērtas, bet, kad Karla pienāca tuvāk, tās pēkšņi atvērās, un viņa skatiens sastinga.

– Sveiks, Lerij, – viņa drūmi sacīja.

– Viņu sauc Tonijs, – nočukstēja jaunais vīrietis aiz Karlas muguras.

Karla apsviedās.

– Lūdzu, atstājiet mūs divatā, – viņa stingri sacīja. – Man ar viņu jāparunā par personiskām lietām.

Jauneklis pamāja un aizvēra durvis.

Karla ar skatienu no jauna ieurbās Lerija sejā. Varēja redzēt, ka viņa acis bija sastingušas bailēs. Labi.

– Jā, tā esmu es. – Karla pamazām piespieda sevi pieskarties kastītei uz viņa rīkles. – Dzirdēju, ka tu nevari parunāt. Tev ir rīkles vēzis. Tas nozīmē, ka tev nāksies klausīties.

Viņas balss skanēja svešādi. Tā bija nežēlīga. Varmācīga. Kā tiem, kuri skolā bija viņu mocījuši.

– Tu manai mātei solīji gaišu nākotni, Lerij, taču neizpildīji savu solījumu. Vai tu zini, ko tas nozīmēja? – Viņa slimās, blāvās acis pārbīlī cieši raudzījās uz Karlu. – Viņai vajadzēja atgriezties Itālijā nomāktai un nicinātai, jo viņai bija bērns, taču nebija vīra. Mamma veltīgi izšķieda sava mūža labākos gadus, gaidīdama, kad tu pametīsi savu sievu. Bet tu to neizdarīji, vai ne? Un kāpēc? Tāpēc, ka gribēji dabūt visu uzreiz, kā jūs, angļi, mēdzat sacīt.

Kaut kas viegli sakustējās. Tik viegli, ka to gandrīz nevarēja manīt. Viņš joprojām stingi skatījās uz Karlu. Viņa gandrīz vai varēja sajust Lerija baiļu smaku, tomēr tā nesniedza gaidīto gandarījumu. Karlai gandrīz vai kļuva žēl šīs savilktās, sačokurojušās cilvēka čaulas.