Lerija acīs kaut kas uzzibsnīja.

– Tad jums tas jāpasaka policijai.

Mamma spalgi iesmējās.

– Vai tad viņiem nav vienalga? Viņi nevar noķert pat tos bērnus, kuri izsit logus. Šī vieta nav laba. Pat Eds tā saka. Lerija seja noraustījās, it kā pie viņa garā, šaurā deguna gala kāds būtu piesējis auklu un to viegli pavilcis augšup.

– Kas ir Eds?

– Jūs taču zināt, – Karlas balsī bija dzirdams izsmiekls. – Tas kaimiņš, kurš kopā ar savu sievu mani pieskata, kamēr mamma strādā. – Pēdējo vārdu viņa uzsvēra, lai nebūtu nekādu šaubu, kas ar to domāts. Patiesībā mamma svētdienās nemaz nestrādā. Viņa pavada laiku kopā ar tevi, nevis ar mani.

Lerija skatiens aizslīdēja pie viņas plaukstas locītavas.

– Vai tad tu nenēsā savu pulksteni?

– Tas neiet.

– Ak tā gan?

Kāpēc viņš izklausījās uzjautrināts, nevis dusmīgs?

No niknuma Karla kļuva pārdroša.

– Vai savai meitai jūs arī tādu nopirkāt?

Labi vien bija, ka mamma nupat bija iegājusi virtuvē, lai uzliktu vārīties tējkannu. Lerijs pieliecās viņai pavisam tuvu klāt. Karla sajuta viskija smaku.

– Tu domā, ka esi ļoti gudra, Karla?

Nē, viņa gribēja atteikt. Nē. Es neko nesaprotu no matemātikas, kaut gan mana jaunā draudzene man tagad palīdz. Atbildes vietā viņa sāka uzmanīgi pētīt dzimumzīmi uz Lerija kakla. Tā izskatījās pēc kečupa traipa. Varbūt tad, ja viņa tā darīs, viņai vairs nebūs jārunā.

– Ak tad tev nav ko teikt, ko? – Lerijs atkāpās, kā vēlēdamies viņu vērtējoši nopētīt. – Visu cieņu. Tu domā, ka esi gudra, jo tu patiešām tāda esi, Karla. Varbūt tu to nemaz nezini, tomēr tā ir taisnība. Tu tālu tiksi. – Tad viņš samiedza acis. – Es tikai nezinu, uz kuru pusi. Vai nu tu kritīsi, vai pacelsies. Viss ir tavā ziņā.

Pēc divām nedēļām Karla atgriezās no skolas, no satraukuma nezinādama, kur likties.

– Mana draudzene Meraija uzaicināja mani ciemos uz tēju, – viņa gavilēja.

Mamma stāvēja pie durvīm. Abas bija vienojušās, ka tagad, kad Karlai bija desmit gadu, viņa drīkstēs viena pati nākt mājās no skolas, ja vien nekad, nekad nerunās ar svešiem cilvēkiem. Turklāt šī skola atradās daudz tuvāk, tāpēc Karla nekad neapmaldījās.

– Tas nu gan ir liels gods! – mamma bija pietvīkusi, un uz mirkli Karlai ienāca prātā, ka varbūt bija ieradies Lerijs. Viņa klātbūtnē mamma vienmēr sarka vairāk.

Nē. Dzīvoklis bija tukšs.

– Nākamajā trešdienā! – Karla nesakarīgi stāstīja. – Viņas māte, viņa mani paņems no skolas. Pēc tam atkal atvedīs mājās. Mēs rotaļāsimies ar viņas bārbijām.

– Viņas mātei ir automašīna? – Mammas acīs parādījās skaudība.

Karla pamāja.

– Visām mātēm ir. Lūdzu, mamma. Lūdzu, saki, ka es varēšu iet.

– Bet protams. – Mamma atkal smaidīja kā saulīte. – Labi, ka tev ir jaunas draudzenes. Jaukas draudzenes tavā jaunajā skolā. Māte, kurai ir automašīna, noteikti ir arī ļoti bagāta, vai tev tā nešķiet?

Tā bija taisnība. Meraijas māja bija tik liela, ka tajā būtu atradusies vieta gan trešajam, gan septītajam, gan varbūt vēl kādam dzīvoklim no viņu mājas.

Ēdiens bija tik gards. Tie nebija makaroni.

– Bifšteks, – draudzenes māte paskaidroja, ievērojusi, cik kāri Karla ēd. – Tev garšo?

Karla vēlreiz pamāja, nevēlēdamās runāt ar pilnu muti. Viņa centās turēt nazi un dakšiņu tāpat, kā to darīja draudzene un viņas māte. Pēc maltītes viņa piedāvāja noslaucīt traukus.

Meraijas māte staroja.

– Var redzēt, ka tu esi labi audzināta! Patiesībā mums ir trauku mazgājamā mašīna, bet jūs, meitenes, varat man palīdzēt salikt tajā traukus.

Tā nu gan bija gudra mašīna!

– Šķīvji jāliek iekšā sāniski. Tieši tā! – Viņa sniedza Karlai nākamo šķīvi, turpinādama tērzēt ar viņu kā ar pieaugušu.

Tā bija patīkama sajūta.

– Meraija teica, ka tava māte esot no Itālijas, tāpat kā mans vīrs. No kuras vietas viņa ir nākusi?

Karla saminstinājās, nevēlēdamās izrunāties aplami. Kad Karla mammai kaut ko pajautāja par viņas ģimeni, mamma vienmēr ļoti nobēdājās, un Karlai nemaz negribējās daudz vaicāt.

– Neesmu pārliecināta, taču zinu, ka tā ir ieleja starp kalniem. Esmu dzirdējusi viņu sakām, ka tā vieta esot aptuveni stundas braucienā no Florences pa ļoti stāvu, līkumainu ceļu.

– Patiešām? Noteikti pajautāšu vīram, vai viņš zina, kur tas atrodas. Zini, viņš ir nācis no paša Florences centra. Tur mēs iepazināmies. – Viņas acis kļuva sapņainas. – Vai tu tur kādreiz esi bijusi?

– Nē, – Karla papurināja melnās cirtas. – Bet mamma teica, ka mēs kādu dienu uz turieni aizbrauksim.

Tā gan īsti nebija patiesība, tomēr viņa laikam bija kaut ko pateikusi pareizi, jo tad draudzenes māte lika viņām paņemt no saldētavas saldējumu. Karla sev sacīja: kādu dienu arī viņai būs saldētava, trauku mazgājamā mašīna un skaists tualetes galdiņš, tāds pats kā draudzenes guļamistabā. Tad viņas abas ar mammu beidzot būs laimīgas.

Vēlāk Meraijas māte aizveda viņu līdz mājai. Tur, kā jau parasti, stāvēja bariņš zēnu. Viņi nedarīja neko, vienīgi spārdīja mājas sienu.

– Es labprāt ienāktu pie jums, mīļā, taču man negribas te atstāt automašīnu.

Kad viņas bija aizbraukušas, Karla kļuva nomākta. Viņu mājoklis tagad šķita tik mazs!

– Vai tev gāja jautri? – mamma no virtuves uzsauca.

Karla pamāja.

– Vai mēs varam palūgt Lerijam, lai viņš mums nopērk trauku mazgājamo mašīnu? Meraijas mātei tāda ir.

– Bet tas ir tāpēc, ka viņai ir vīrs, piccola mia.

– Varbūt…

Karla aprāvās, jo iezvanījās telefons.

– Es pacelšu klausuli, – mamma sacīja.

Taču Karla pasteidzās pirmā. Viņa nolēma, ka vēlāk palūgs Lerijam, lai tas mammai nopērk trauku mazgājamo mašīnu, bet viņai – tualetes galdiņu.

– Hallo?

Šoreiz klausulē kāds patiešām elpoja, nebilzdams ne vārda.

Viņa steidzīgi nometa klausuli.

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Viss, kas ir noticis kopš pagājušā septembra, ir virzījies uz šo mērķi. Nu atlikušas tikai dažas nedēļas. Spriedze kļūst aizvien lielāka. Ne vien tikai man krūtīs, bet arī birojā.

Pat tad, ja pēc Ziemassvētku brīvdienām es būtu gribējusi biežāk satikties ar Edu, tas nebūtu iespējams. Kopš mirkļa, kad atgriezos pie sava rakstāmgalda, neesmu varējusi ne elpu atvilkt.

Telefona zvani. Vēstules. Gājieni uz cietumu.

Cik var noprast, tad Džo Tomass bija sacēlis traci, jo Tonijs bija ieradies bez manis. Džo bija atteicies ar viņu runāt.

– Es gribu, lai atnāk arī Makdonalda kundze, – viņš bija paziņojis.

Tā nu es devos uz cietumu. Satraukums manī mijās ar bažām. Gandrīz neklausījos ierastajos jautājumos par kartupeļu čipsiem, cukuru, līmlenti un asiem priekšmetiem. Sacīdama sev, ka noteikti esmu zaudējusi prātu, iedevu Džo kaudzi juridisku dokumentu, lai viņš varētu tos parakstīt. Zem otrās mapes bija pabāzts vēl viens uzlīmju albums no mana brāļa kolekcijas.

– Paldies. – Džo skatiens ieurbās man acīs ar gandrīz vai metālisku klikšķi.

Tik vienkārši! Un tomēr manu sajūsmas pilno uzbudinājumu tūlīt nomainīja satriecošas bailes un pašpārmetumi.

Kāpēc es turpināju tā rīkoties?

Par laimi, Tonijs tobrīd bija pārāk aizņemts, kricelējot piezīmes, lai pamanītu, ko esmu izdarījusi. Biju ievērojusi, ka kopš brīvdienām viņš kļuvis izklaidīgs. Laiku pa laikam viņš atkārtoti uzdeva Džo vienu un to pašu jautājumu.

– Es vairs neturpināšu viņu iztaujāt par to, kā viņš ticis pie tiem datiem par boileriem, – Tonijs pirms tikšanās bija man teicis. Es nodomāju, ka tas nu ir kaut kas nedzirdēts. – Manuprāt, mēs no viņa izdabūsim vairāk, ja izturēsimies draudzīgāk. Turklāt es liku tos datus vēlreiz pārbaudīt, un tie pavisam noteikti ir nekļūdīgi. Ziniet, mēs laikam patiešām varētu būt uzdūrušies kaut kam ļoti nozīmīgam.

Ļāvu Tonijam rīkoties. Viņš taču ir lietpratējs.