Mēs ar Toniju parakstāmies par aiziešanu, aizsoļojam pa gaiteņiem un izejam pa dubultajām durvīm. Esmu pārliecināta, ka mani pasauks atpakaļ. Kāds man viegli uzsitīs pa plecu. Es tikšu atlaista no darba. Tiesā mēs zaudēsim.

Tad kāpēc tagad, kad mēs ejam ārā pa galvenajiem vārtiem, es jūtu, kā man cauri izšaujas nepārprotams uzbudinājums?

– Paturot prātā visus apstākļus, man likās, ka viss noritēja gluži labi, – Tonijs Gordons saka, izlaizdams pirkstus caur matiem, kad mēs beidzot nokļūstam stāvlaukumā.

Es kāri tveru svaigo gaisu.

– Man arī.

Jau otro reizi mūžā es sev saku: es esmu noziedzniece.

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

– Karla! Karla! Nāc spēlēties! Nāc spēlēties!

Mazajai meitenei, kura rotaļu laukumā lēkāja viņai priekšā, bija izvirzīti priekšzobi, kuriem pāri stiepās plata sudraba stīpa. Viņas ausis bija tik ļoti atkārušās, it kā Dievs tās būtu piestiprinājis greizi.

Karla nodomāja: iepriekšējā skolā šī meitene tiktu nežēlīgi izzobota un ķircināta, taču te viņa bija viena no populārākajām visā klasē! Vēl svarīgāk, ka viņa pret visiem izturējās patiešām jauki. Arī pret Karlu.

Uzsākot mācības klostera skolā, Karla bija tā pārbijusies, ka gandrīz nespēja paiet. Viņa bija vienīgā jaunā skolniece! Ceturksnis bija sācies pirms veselas mūžības. Visas pārējās meitenes cita citu jau pazina. Karla bija pārliecināta, ka viņas noteikti viņu ienīdīs, taču, iegājusi pa vārtiem, uz kuriem no augšas nolūkojās svētās Marijas statuja, viņa nedaudz nomierinājās.

Te neviens nespļaudījās. Neviens nezīmēja uz sienām. Neviens nesāka izmēdīt viņas itālietes akcentu. Tai meitenei ar zobu stīpu, kurai Karla klasē tika nosēdināta blakus, bija tētis, kurš pirms daudziem gadiem bija ieradies no Itālijas.

– Mans tētis ir pie eņģeļiem, – Karla bija viņai uzticējusi.

– Nabadzīte. – Turpmāk viņas jaunā draudzene gādāja, lai starpbrīžos Karla netiktu pamesta viena.

Pievienodamās rotaļai ar lecamauklu, Karla laimīgi nodomāja, ka nu visi viņas sapņi bija piepildījušies.

Pat mūķenes – skolotājas – bija jaukas, kaut gan viņu apmetņi plīvoja gluži kā raganām no nesen izlasītas grāmatas. Mūķenes atzinīgi novērtēja Karlas prasmi rīta pulcēšanās laikā īstajā brīdī pārmest krustu.

– Cik skaista balss, – noteica kāda mūķene ar laipnu, maigu seju, dzirdēdama, kā nedaudz trīcošā balsī Karla dzied ”Tas Kungs ir mans gans”.

Un, kad Karlai sajuka dalīšanas uzdevums, kāda cita mūķene apsēdās viņai līdzās un precīzi paskaidroja, kas tagad būtu darāms.

– Es sapratu, – Karla izdvesa. Nu viss bija kļuvis skaidrs!

Neviens vairs nesauca viņu par stulbu vai atpalikušu.

Bija atlikušas tikai divas problēmas.

– Nu mēs esam norēķinājušies, – Lerijs iepriekšējā vakarā bija pačukstējis. – Lai tevi iedabūtu tajā skolā, man nācās krietni papūlēties, tāpēc tagad tu vairs neko nedrīksti prasīt. Vai saprati?

Vai jaunu skolu varēja pielīdzināt automašīnā sēdošajai sievietei, kura nebija mamma? Karla par to nejutās īsti pārliecināta. Par tādiem vienādojumiem viņas jaunajām skolotājām prasīt nedrīkstēja.

Otra problēma gan nebija tik liela, tomēr arī to vajadzēja risināt. Galu galā šajā skolā nevienam nebija Čārlija! Ar penāļiem kāpuriem visi bija aizrāvušies pagājušajā ceturksnī. Tagad visiem bija kaķenītes Kitijas penāļi. Mīksti, sārti, pūkaini, ar plastmasas acīm, kas grozījās, un īstām plastmasas ūsām. Tu vairs neko nedrīksti prasīt, Lerijs bija teicis, taču Karla gribēja Kitiju! Viņai tā bija vajadzīga, jo citādi viņa atkal varēja kļūt Citāda ar lielo burtu.

– Ja mans tētis būtu dzīvs, viņš man tādu nopirktu, – Karla atzinās savai jaunajai draudzenei Meraijai. Abas maziem malciņiem ēda zupu, cītīgi nedaudz pagāzdamas bļodiņu prom no sevis, kā viņām bija likts. Klosterī bija īsta ēdamistaba ar koka, nevis ļodzīgiem plastmasas galdiem. Un vajadzēja sēdēt, pieklājīgi gaidot, kamēr visiem tiks pasniegts ēdiens. Košļājot ēdienu, muti vajadzēja turēt ciet. Un arī maltītes te sauca citādi.

Meraija paliecās uz priekšu, sašūpodama mazo zelta krustiņu, kas bija aplikts viņai ap kaklu, un pārmeta krustu.

– Cik ilgi tavs tētis jau ir debesīs?

– Kopš tā laika, kad es biju pavisam maza. – Karla vēlreiz žēli paskatījās uz savas draudzenes Kitijas penāli, ko viņa turēja klēpī. Klīda baumas, ka pat māsai Mērsijai esot tāds penālis, ko viņa glabājot savā kabinetā. – Zini, viņš nepildīja savu solījumu, – Karla piebilda.

– Kādu solījumu?

– Man liekas, viņš bija solījis palikt dzīvs.

Karlas jaunā draudzene viegli, līdzjūtīgi paraustīja plecus.

– Pagājušajā ceturksnī es salauzu roku. Man ļoti sāpēja. – Viņa viegli pieskārās Karlas rokai. – Tēvocis man dzimšanas dienā uzdāvināja Kitiju. Viņš nemaz nezināja, ka man jau viena ir. Es to glabāju mājās rezervei. Ja gribi, vari to dabūt.

– Patiešām? – Karlu pārņēma sajūsma, taču tad viņas sirds kļuva smaga. – Bet visi taču domās, ka es esmu to nozagusi.

– Kāpēc lai citi tā domātu? – Meraija sarauca pieri. – Ja tā notiks, es pateikšu, ka es tev to uzdāvināju. Kad tev ir dzimšanas diena?

To Karla zināja ļoti labi. Vai tad viņa nebija atzīmējusi dienas kalendārā, kas karājās virtuvē pie sienas? Kalendārā, kurā bija fotogrāfijas no pilsētas, kurā dzīvoja nonno, ar bruģētām ielām un strūklaku laukuma vidū.

– Devītajā decembrī, – viņa tūlīt atbildēja.

– Tas taču ir pavisam drīz! – Draudzene ar zobu stīpu plati pasmaidīja. – Tad tā būs dāvana. Kad man bija dzimšanas diena, es dabūju jaunu divriteni.

Meraija turēja vārdu. Jau nākamajā dienā viņa atnesa uz skolu pavisam jaunu penāli – kaķenīti ar mīkstu, sārtu kažociņu un kustīgām, melnām acīm.

– Man būs pašai sava Kitija!

Tik mīksta. Tik silta. Ar tik mierinošu pieskārienu viņas vaigam. Tik lieliska.

Čārlijs nikni viebās. Protams, tā jau varēja darīt, taču viņam būtu vajadzējis vairāk runāt, tāpat kā vecajam Čārlijam. Nu bija pienācis laiks sākt jaunu dzīvi. Nu viņa varēja būt tāda pati kā visi pārējie!

Pēcpusdienā bija paredzēta mākslas nodarbība. Šajā skolā bija vairāk krāsu un krītiņu. Tas bija tik brīnišķīgi! Karla nodomāja: varbūt tad, ja viņa patiešām uzmanīgi klausīsies norādījumos, no viņas varētu izaugt tāds pats īsts mākslinieks kā Eds.

Tomēr pagaidām skolnieces veidoja kolāžu, izgriežot no žurnāliem daudzus attēlus un līmējot tos uz milzīga papīra ruļļa. Tam vajadzēja kļūt par daļu no Adventa rotājumiem. Uz skolu bija uzaicināti visi vecāki! Mamma pat mēģināja darbā vienoties par brīvdienu.

– Vai es drīkstu paņemt šķēres? – Karla nevērīgi palūdza.

Viena no jaunākajām mūķenēm uzmanīgi pasniedza viņai šķēres, turēdama asmeņus prom no Karlas.

– Tikai esi ļoti uzmanīga, mīļā, labi?

Karla uzsmaidīja mūķenei tik jauki, cik vien spēja.

– Protams, māsa Agnese.

Nedaudz nogaidījusi, viņa pacēla roku.

– Lūdzu, vai es drīkstu aiziet uz tualeti?

Māsa Agnese, kura patlaban cītīgi palīdzēja citai skolniecei izgriezt jaunavas Marijas attēlu, tikai pamāja. Nu bija pienācis izdevīgs brīdis! Karla ar vienu roku ātri paķēra Čārliju, bet ar otru – šķēres. Aizturējusi elpu, meitene pa gaiteni aizskrēja uz tualeti. Ieslēgusies vienā no kabīnītēm, viņa nogrieza Čārlijam galvu. Viņš pat neiepīkstējās, kaut gan viņa seja, atdalīta no pārējā ķermeņa, nosodoši skatījās uz Karlu. Viņa pārgrieza Čārlija ķermeni uz pusēm. Joprojām ne skaņas. Beidzot viņa iegrūda visus trīs gabalus malā noliktajā atkritumu kastē, uz kuras bija rakstīts ”Higiēnas atkritumiem”. (Neviens nezināja, ko tas īsti nozīmē, kaut gan klīda baumas, ka vecākās meitenes tur liekot asinis un tas esot sods par tādiem grēkiem kā skūpstīšanās ar zēniem.)

Pēc tam Karla norāva ūdeni, it kā patiešām būtu bijusi uz tualeti, nomazgāja rokas un devās atpakaļ uz klasi, turēdama šķēres gar savu brūno, plīvojošo, plisēto svārku sānu malu. Klusi ieslīdējusi atpakaļ savā vietā, viņa sāka izgriezt šūpulī guļoša Jēzus bērniņa attēlu.