Nu vīrs vismaz ir sācis ar mani runāt.

– Nē. Nē, neesmu vis.

– Jā, esi gan. – Eds ar klikšķi atver mūsu mājokļa durvis.

– Labi, esmu, – es vairs nespēju novaldīties. – Kopš brīža, kad mēs iegājām viņas glaunajā dzīvoklī, tu viņai staigāji pakaļ kā kucēns. Tu no viņas nespēji ne acu novērst. Un tad tu nozudi uz veselu mūžību…

– LAI PAELPOTU SVAIGU GAISU, NOLĀDĒTS!

Es satriekta pakāpjos atpakaļ. Neraugoties uz visām savām garastāvokļa maiņām, Eds vēl nekad nav uz mani kliedzis.

– Tu dzirdēji, ko viņa teica. – Tagad Eds runā jau klusāk, taču balsī vēl aizvien ir manāmas dusmas. – Viņai ir draugs. Un mēs esam precējušies. Vai tev ar to vēl nepietiek?

– Bet vai tev ar to pietiek? – es čukstus vaicāju.

Uz brīdi iestājas spriedzes pilns klusums. Neviens no mums neuzdrošinās kaut ko sacīt.

Beidzot es sev atļauju atcerēties mūsu medusmēnesi un visu, kas tur notika. Pareizāk sakot, to, kas tur nenotika. Domās aizceļoju vēl tālāk, pie nakts pēc Eda negaidītā bildinājuma mūsu otrajā tikšanās reizē kādā mazā Soho restorānā. Pie mūsu neveiklās spaidīšanās mana mazītiņā, kopīgi īrētā dzīvokļa gultā. Pie tā, kā biju nomurminājusi: ja viņam nav iebildumu, es labāk gribētu pagaidīt līdz kāzām.

Viņš bija neticīgi iepletis acis.

– Tu to nekad neesi darījusi?

Biju gaidījusi paziņojumu, ka tas ir smieklīgi. Ka divdesmit piecu gadu vecumā gandrīz neviena vairs nav jaunava. Biju sagatavojusies atdot viņam gredzenu un atzīt, ka tas viss bijis tikai sapnis, taču viņš bija piespiedis mani sev klāt un noglāstījis man galvu.

– Manuprāt, tas ir ļoti mīļi, – viņš bija klusi noteicis. – Iedomājies tikai, cik fantastisks būs mūsu medusmēnesis.

Fantastisks? Drīzāk jau pavisam katastrofāls.

Kā jau biju baiļojusies, mans ķermenis bija viņu atraidījis.

– Kas noticis? – Eds bija pajautājis, taču es nespēju un negrasījos vīram to pateikt, kaut arī zināju, ka viņš domā: tas ir viņa vainas dēļ.

Nebija jābrīnās, ka viņš uzgrieza man muguru.

Noskaņa kļuva tik nelāga, ka pēdējā naktī es piespiedu sevi to izdarīt.

– Vēlāk būs vieglāk, – viņš pēc tam klusi sacīja.

Tagad man iešaujas prātā: nu ir īstais laiks viņam visu pateikt. Es negribu zaudēt šo vīrieti. Ironiski, taču man ļoti patīk, ja viņš mani samīļo. Man patīk sarunāties ar viņu. Būt kopā ar viņu. Tomēr es zinu, ka ilgi viņam ar to vairs nepietiks. Nav jābrīnās, ka viņu ir iekārdinājusi Davina. Es pati esmu pie visa vainīga.

– Ed, man tev kaut kas noteikti…

Es apraujos, izdzirdējusi kaut ko savādi noskrapstam. Zem durvīm ir pabāzta zīmīte. Eds noliecas un klusēdams sniedz to man.

Te Frančeska no septītā dzīvokļa. Svētdien man jāstrādā. Piedodiet, ka prasu. Vai jūs, lūdzu, varētu pieskatīt manu mazo? Viņa jums netraucēs.

Eds parausta plecus.

– Kā gribi. Galu galā es gleznošu. – Viņš pagriežas, lai dotos uz vannas istabu, un tad apstājas. – Piedod, ko tu pirmīt gribēji sacīt?

– Neko.

Mani pārņem atvieglojums. Īstajā brīdī uzmanība ir novērsta, un izdevīgais brīdis ir pagājis. Labi, ka tā. Ja es būtu atzinusies, tad Eds būtu zaudēts uz visiem laikiem.

Un to nedrīkst pieļaut.

ASTOTĀ NODAĻA

Karla ievēroja, ka mamma ir laimīga, un arī pati sajutās atvieglota. Visu ceļu līdz pat autobusa pieturai abas dziedāja. Pagājušajā naktī mamma un vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija dejojuši tik sparīgi, ka visa grīda bija drebējusi, taču Karla bija uzvedusies labi un nekāpa ārā no gultas, lai palūgtu viņus mitēties, kaut gan viņai bija grūti iemigt. Viņa bija tikai piespiedusi sev klāt kāpuru Čārliju.

Patlaban viņa lēkāja. Karla bija sev iegalvojusi, ka ir ļoti svarīgi pacensties vēl vairāk nekā ierasts, lai pārlēktu pāri ietves plaisām, kuras radīja nelaimes. Viņai vajadzēja parūpēties, lai pēc visiem labajiem notikumiem nenotiktu nekas slikts.

– Mums ir žēl, ka tev ir darīts pāri, – bija pateikusi viena no skolotājām – vienīgā jaukā skolotāja – tobrīd, kad visi pārējie bija aizgājuši spēlēties. – Tas puika, kurš tev iesita, ir darījis pāri arī citiem. Tas vairs neatkārtosies.

Kevins nekur nebija redzams, tātad viņa droši varēja ņemt Čārliju līdzi uz skolu! Sirsnīga pateicības sajūta ieskāva Karlu gluži kā mīksta vilnas sega. Grazie! Grazie! Nu viņa būs tāda pati kā citi.

Nu labi, ne gluži. Kopā ar mammu iekāpusi autobusā, Karla nopētīja sevi šofera atpakaļskata spogulī. Viņa vienmēr būs atšķirīga, jo viņai bija melnīgsnēja āda, melni mati un daudz biezākas uzacis nekā visiem pārējiem. Spalvainā Karla Kavoleti!

– Karla, – mamma bargi norāja, iztraucēdama viņu no pārdomām. – Nevajag tā lēkāt. Tāpēc jau autobuss nesāks braukt ātrāk.

Bet Karla centās ieraudzīt Liliju. Drīz vien pēc tam, kad Karla bija iedzīvojusies zilumā zem acs, mammas priekšnieks bija pateicis, ka viņai būs jāstrādā svētdien.

– Ko lai es tagad iesāku? – mamma bija izmisumā iepletusi acis. – Man nav neviena, pie kā tevi atstāt, cara mia.

Tad viņas skatiens bija pievērsies fotogrāfijai, kurā bija redzama uzkumpusi sieviete ar lakatu. Viņas seja izskatījās kā darināta no akmens; ar daudziem sīkiem, krunkainiem vilnīšiem.

– Ja vien tava nonna būtu te un varētu mums palīdzēt…

Karlai uzreiz bija radusies kāda doma.

– Tā dāma, kura aizveda mani uz slimnīcu. Atceries, no trešā dzīvokļa. Viņa teica, ka jebkurā laikā varētu palīdzēt…

To sakot, viņa atcerējās Čārliju. Ja nu zeltmatainā Lilija pateiks mammai, ka zaļo kāpuru Čārliju nemaz nav dāvinājusi viņa?

Par vēlu. Mamma jau bija uzrakstījusi zīmīti un pabāzusi to zem Lilijas dzīvokļa durvīm. Visu sestdienas nakti Karla raizēdamās nemierīgi grozījās pa savu mazo, šauro gultiņu, virs kuras bija piekarināts vienkāršs, no Svētās zemes atvesta koka darināts krusts. Arī nabaga Čārlijs bija pārbijies. Es negribu tevi pamest, viņš žēlojās.

No rīta Karla pamodās un ieraudzīja mammas mirdzošās acis.

– Tā jaukā dāma un viņas vīrs paņems tevi uz visu dienu! Tev jāuzvedas labi.

Urrā!

Ejot pa gaiteni, Čārlija sirds skaļi pukstēja. Karlas sirds tāpat.

Lūdzu, kaut nu neviens viņus nepieķertu.

– Es atgriezīšos, cik ātri vien varēšu, – mamma apsolīja Lilijai. – Jūs esat tik laipna. Liels paldies par to dāvanu, kuru jūs viņai nopirkāt.

Iestājās klusums. Tik skaļš, ka visi to noteikti varēja dzirdēt. Karla lēni pacēla galvu un ieskatījās Lilijai acīs. Lilija bija uzvilkusi bikses, kurās viņas gurni izskatījās ļoti plati. Viņa nebija uzkrāsojusi lūpas. Karla instinktīvi nojauta, ka šī sieviete nemēdz melot.

– Dāvanu? – Lilija nesteidzīgi pārvaicāja.

– To kāpuru. Penāli, – Karla trīcošā balsī paskaidroja, ar skatienu urbdamās Lilijā, un aiz muguras sakrustoja pirkstus. – Jūs man to nopirkāt pēc slimnīcas, lai es sajustos labāk. Vai atceraties?

Atkal iestājās ilgs klusums. Karla saspieda pirkstus tik cieši, ka tie vairs gandrīz neturējās kopā. Tad Lilija pamāja.

– Protams. Nu, tad nāc vien iekšā. Biju iedomājusies, ka mēs varētu kopīgi izcept kūku. Vai tev patīk cept kūkas?

Mamma atviegloti nodziedāja:

– Viņai ļoti patīk gatavot ēdienu!

Karla viņai pievienojās.

– Patīk, ļoti patīk!

Šodien nebūs jāiet uz skolu, Karla nodomāja un palēkdamās ieskrēja dzīvoklī. Šī būs brīnišķīga diena!

Sverot kūkas sastāvdaļas, viņa un Lilija nokaisīja visu grīdu ar miltiem, taču viņas jaunā draudzene nemaz nekļuva dusmīga kā mamma. Viņa negāja nedaudz atpūsties kopā ar savu vīru, gara auguma vīrieti, kura vārds bija Eds un kurš sēdēja istabas stūrī un kaut ko zīmēja uz papīra lapām. Sākumā Karla no viņa nobijās, jo viņš izskatījās pēc filmu zvaigznes vienā no tiem žurnāliem, ko Lerijs mēdza nest mammai. Viņam bija tāda frizūra kā Robertam Redfordam, vienam no mammas iemīļotākajiem varoņiem.

Karla nedaudz sabijās, kad Eds pajautāja Lilijai, kāpēc viņa atkal kaut kur nolikusi viņa krāsas. Viņš runāja tādā pašā apnikuma pilnā balsī kā Lerijs, ieradies ciemos un atklājis, ka viņa vēl nav aizgājusi gulēt. Taču tad Eds palūdza, vai drīkst Karlu uzzīmēt, un viņa seja pārvērtās. Viņš izskatījās daudz priecīgāks.